Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
16. februāris, 2016
Drukāt

Izrāde “Svina garša” – romāna lasījums uz skatuves

Publicitātes (Agneses Zeltiņas) fotoPublicitātes (Agneses Zeltiņas) foto

Uz skatuves gala sienas projicētie avīžu izgriezumi un fotoattēli darbojas kā laikmetu raksturojošs fons, uz kura darboties izrādes varoņiem.

Valtera Sīļa interese par Latvijas vēstures notikumiem un procesiem konkrētu cilvēku likteņu kontekstā ir noturīga – režisora kontā jau ir vairākas izrādes (piemēram, šosezon tapušais trilleris “Andrievs Niedra” “Dirty Deal Teatro”), kurās šī tēma pētīta, ar dažādu formas paņēmienu palīdzību uzurdot jebkurā laikmetā aktuālus vispārcilvēciskus jautājumus.

Arī uz Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves tapušais Māra Bērziņa tikai pirms gada “Dienas Grāmatas” sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts” klajā laistā romāna “Svina garša” iestudējums piedāvā neparastu, konceptuālu formas risinājumu. Valters Sīlis izrādi organizējis kā publisku romāna lasījumu. Šādas asociācijas vispirms jau raisa scenogrāfa Uģa Bērziņa iekārtotā spēles telpa – stilizēts arhīvs/lasītava ar neitrāli brūnām sienām, darba galdiem un lieliem plauktiem, kuri izrādes laikā tiek pārbīdīti pa skatuvi, iezīmējot darbības vietas maiņu.

Atšķirībā no romāna, izrādes vēstījums nenoliedzami tiek stāstīts no šodienas – mūsdienu skatpunkta. Aktieri uz skatuves atrodas vēl pirms formālā izrādes sākuma un, ģērbušies mūsdienīgās ikdienišķās drēbēs, skatītājiem ar projektora palīdzību demonstrē dažādu romānā tēlotā laika – 20. gadsimta 30. un 40. gadu – preses izdevumu fragmentus, kuru saturs, raugoties no šodienas skatpunkta, ir naivi komisks. Arī vēlāk uz skatuves gala sienas projicētie avīžu izgriezumi un fotoattēli darbojas kā laikmetu raksturojošs fons, uz kura darboties izrādes varoņiem, taču, attīstoties gan romāna individuālajai darbības līnijai, gan vēsturiski politiskajiem notikumiem, komisko intonāciju arvien mērķtiecīgāk nomaina traģiskā. Atmosfēras maiņas izrādē precīzi panāktas ar gaismu un mūzikas akcentiem, ko attiecīgi veidojuši Oskars Pauliņš un Edgars Raginskis.

Gan romānā, gan, pēc ieceres, arī izrādē spēcīgāko kontrastu vajadzētu veidot attiecībām starp publiskajā telpā izskanējušo informāciju, kurā dominē politiska aģitācija (piemēram, vācu okupācijas varas izdotajā laikrakstā “Tēvija” publicētajiem rakstiem par “žīdu ļaundarībām”), un dzīvajām, patiesajām cilvēku attiecībām, kurās neeksistē politiskajā telpā uzceltās robežas un aizspriedumi. Diemžēl skatuves versijā šāds kontrasts neveidojas – tiek iezīmēts precīzs vēsturiskais fons, taču izrādes pamatdarbībai trūkst psiholoģiska dziļuma, kas ļautu emocionāli saslēgties ar fragmentāri attēlotajiem varoņiem un notikumiem.

Vistiešāk šī problēma izpaužas izrādes protagonista Matīsa Birkena atveidojumā. Jaunajam aktierim Raimondam Celmam, kuram šī ir pirmā titulloma uz lielās skatuves, maz ko var pārmest – aktierim piemīt neapšaubāma skatuviskā harisma, taču izrādes struktūra jau a priori titullomu ieliek ļoti šauros rāmjos. Līdzīgi kā romānā, kura vēstījums rakstīts pirmajā personā un tagadnē, arī izrādes stāsts tiek stāstīts tieši no galvenā varoņa skatpunkta. Līdz ar to R. Celmam izrādē būtībā jāpilda trīs savstarpēji tehniski grūti savienojamas funkcijas – pirmkārt, atsvešināti jāvēro un jākomentē uz skatuves notiekošā darbība (apbrīnojama ir aktiera fiziskā un garīgā izturība otrajā cēlienā, kad ­varonim sižetiski atņemtas runas spējas), otrkārt, fiziski jāpiedalās darbībā, un, treškārt, jārada psiholoģiski pamatots varoņa raksturs.

Izrāde raisītu mazākus iebildumus, ja tās pamatā tiktu izmantots skatuves valodai piemērots dramatizējums – mērķtiecīgāk atlasot un izvēršot tieši režisoru interesējošās darbības līnijas, kas ļautu arī konkrētāk iezīmēt darbojošos personu raksturus. Programmiņā kā dramatizējuma autors norādīts pats Valters Sīlis, un, skatoties izrādi, tik tiešām rodas sajūta, ka režisors, labāko nodomu vadīts, vēlējies uzlikt uz skatuves teju visu romānu. Taču kopējais iespaids ir saraustīts – skatītāji, tāpat kā aktieri, spiesti skriet līdzi sižetam, lai trīsarpus (!) stundu garumā izsekotu romāna lasījumam uz skatuves.

Šajā pārskrējienā izdevies ielipināt samērā maz patiesu, dzīvu pārdzīvojumu, kaut gan, protams, ir atsevišķi brīži, kurus gribas paņemt līdzi no izrādes. Tāds ir Artūra Krūzkopa blondā Kažas nepatikšanas vēstošais skatiens, ar kādu viņš nopēta gaidāmā kautiņa upurus, pirms ar vesterna kino cienīgu žestu izspļauj no mutes zobu bakstāmo. Tāda ir Madaras Botmanes medmāsas Tamāras siltu mīlestību izstarojošā ķermeņa valoda visumā butaforiskajā Matīsa ievainojuma pārsiešanas ainā. Bet visvairāk tāds ir Kaspara Dumbura Rūda bezspēcīgais izmisums, uzzinot, ka visa viņa ģimene ir izsūtīta.

Paradoksāli, jo pēc būtības izrādes patiesākajiem brīžiem vajadzētu saistīties ar romāna dziļi traģisko finālu, kurā fizioloģiski un psiholoģiski šokējošā tiešumā attēlots ebreju genocīds. Iestudējumā gan režisors principiāli izvairās no tiešās jūtu raidīšanas zālē. Uz skatuves sanākušie aktieri, līdzīgi kā izrādes prologā, cits pēc cita lasa fragmentus no romāna, bet finālā kopā ar skatītājiem veras skatuves dziļumā novietotajā ekrānā projicētajās zvaigznītēs. Romāna noslēgumā blīvi saspiestie zvaigznītes (*) simboli, pāršķirot lapas, ir kā truls belziens pa smadzenēm – Māra Bērziņa darbā portretētie varoņi un viņu piedzīvojumi ir fiktīvi, taču tie loģiski ieguļas laikmeta kontekstā, lasītāja apziņā padarot mazās zvaigznītes par īstiem kara mašīnā samaltiem cilvēkiem, ar kuru dzīvēm varam identificēties. Izrādē šī emocionālā “sitiena” trūkst. Iespējams, intonācija, kādā finālā tiek uzrunāts skatītājs, ir pārāk miermīlīga un atsvešināta.

 

Uzziņa

Māris Bērziņš, “Svina garša”, iestudējums Nacionālajā teātrī.

Režisors: Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa.

Lomās: Raimonds Celms, Daiga Gaismiņa, Voldemārs Šoriņš, Jānis Vimba, Lāsma Kugrēna, Madara Botmane, Kaspars Dumburs, Liene Sebre u. c.

Nākamās izrādes: 19., 22. februārī.

VĀRDS SKATĪTĀJAI

DACE KOKAREVIČA, “Latvijas Avīzes” žurnāliste: “Interesants ir izrādes formas risinājums – skatītājs nokļūst it kā periodikas lasītavā un tad ierauga notikumus, par kuriem rakstīja avīzes 1940. un 1941. gadā. Neko jaunu un nezināmu par vēstures norisēm izrāde nepasaka (vismaz manai paaudzei, kuras vecāki izdzīvoja šo laiku, būdami tādi paši divdesmitgadnieki kā izrādes varoņi). Domāju – nez, kā izrādi uztvers, piemēram, vidusskolēni, vai viņiem tā nešķitīs ka'”politinformācija”? Pēcgaršu atstāja tās epizodes, kas ilustrē, cik mērķtiecīgi cilvēkus ietekmē “smadzenes skalojošā” ideoloģija. Man bija jājūt līdzi Matīsa iemīļotajai Sulamītei, kura degošām acīm stājas komjaunatnē un brauc uz Maskavu. Bet pretīgumu raisīja no laukiem atbraukušais naivais kaimiņpuisis palīgpolicists (tiesa, diezgan klišejiski izveidots tēls), kurš apmāts ar nacistu propagandas iepotēto naidu pret žīdiem. Varbūt pārāk izstieptas ir izrādes beigas. Māra Bērziņa romānu lasījusi vēl neesmu. Bet draudzenei uz jautājumu – vai iet uz izrādi ir vērts, atbildēju – jā, ir gan.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+