Romāns ar brīnišķīgu valodas pēcgaršu 0

Izdevniecības “Dienas Grāmata” sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts” laidusi klajā kārtējo, pēc sēriju secības numerācijas XI grāmatu – romānu ar daudznozīmīgu nosaukumu “Tur”. Autore Kristīne Ulberga lasītājiem galvenokārt asociējas ar romānu “Zaļā vārna” (2012), kas tika profesionāļu un arī lasītāju novērtēts, un ne velti, jo jaunais romāns kārtējo reizi apliecina autores prasmi izstāstīt stāstu, lietojot ļoti bagātos latviešu valodas leksikas apcirkņus.

Reklāma
Reklāma

Nosaukuma metamorfozes

“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
Lasīt citas ziņas

Pirms grāmatas laišanas klajā publiski jau bija izskanējis jaunā romāna nosaukums “Hanaka”, tādēļ vēl jo vairāk ieintriģēja fakts, ka romāna nosaukums, sprīdi pirms tipogrāfijas, pēkšņi tika mainīts, kā romāna atslēgas vārdu izvēloties kodolīgo “Tur”. Jāteic, ka romāna nosaukuma jaunā versija ir daudz atbilstošāka, simboliskā dziļslāņa piepildīta, jo romāna darbības laiktelpa ir mitoloģizēts padomju totalitārā režīma beigu posma attēlojums. Kādēļ mitoloģizēts? Tādēļ, ka autore, lai gan izvēlējusies reālijas – patiesi eksistējošus notikumus (piemēram, Černobiļas AES katastrofa 1986. gadā), vidi (pamesta māja Smiltenes apkaimē u. c.), tēliem ir reāli prototipi, tomēr romāna poētika veidota kā irrealitāte, vienkopus saplūdinot gan hibrīdformas (raganas, nēģeris Džīma, kura dzīvības eliksīrs un ēdienkartes būtiskākā sastāvdaļa ir ļaužu izstāstītie stāsti), gan laiku (epizodes skar 20. gadsimta septiņdesmitos gadus, kā arī iesniedzas mūslaikos). “Tur” – nekurienē, dziļi Vidzemes silos, purvu ielokā pulcējas no sistēmas un līdzcilvēkiem, savām problēmām aizbēgušie, katram sava iemesla dēļ patvērumu raduši citādi domājošie.

Valoda – romāna lielākā bagātība

Nevaru noliegt, ka grāmata burtiski ierāva savās lappusēs, jo Kristīnei Ulbergai piemīt stāstnieces talants tieši valodas aspektā. Romāns jau neveidojas tikai no sižeta un kompozīcijas, prozai ir svarīgs arī valodas plūdums, skaniskums un ritms. Tas viss, kā arī vārdu sinonīmu plašais lietojums priecē! Jau no romāna pirmajām lappusēm autores aprakstītais Pāvela izmisuma pilnais bēgšanas ceļš pa mežu, pa purvu atmodina 
t. s. līdzpārdzīvojumu, jo autore, aprādot to vai citu epizodi, prot to iekodēt tēlainā, bagātīgā, bet ne salkanā leksikā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Līdz ar to nebūtiskas pat šķiet klišejas, līdz galam nenostrādātās epizodes un tēli. Runājot par klišejām, šķiet, ka autoriem klupšanas akmens ir tieši padomju režīma atspoguļošanas laiks. Esmu to novērojusi gan bērnu literatūrā (tiek lietotas klišejas, kas robežojas ar pārspīlējumu), gan, starp citu, šajā XX gadsimta romānu sērijā – piemēram, jau divos romānos, tagad arī trešajā – Kristīnes Ulbergas darbā – iekļauta PSKP CK ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva neveiksmīgā bēru epizode.

Lasītāju vidū, iespējams, izveidojies mazliet neprecīzs priekšstats, ka latviešu rakstnieki sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts” piedāvās klasisko vēsturisko romānu. Nē, protams, vēsture ir lielākoties šīs sērijas grāmatu ir fons, kuru katrs no iesaistītiem autoriem interpretē savā radošajā izpausmē. Vēsture ir tikai impulss arī Kristīnes Ulbergas gadījumā, un šāda pieeja nav peļama, gluži pretēji – tas ir saistošs jebkuram labas literatūras baudītājam. Taču par impulsiem kļuvusī arī paši tēli un romāna epizodes, proti, izlasot romānu, ir daudz līdz galam neskaidru jautājumu, piemēram, romāns būtu tikai ieguvis, ja autore veiksmīgāk būtu atklājusi Pāvela / Pāvila personvārdu saspēles; Pāvela mātes nāves iemeslu, Pāvela naida visdziļākos stūrīšus attieksmē un pāri darījumā pret savu brāli; iemeslu, kādēļ Pāvels raksta dienasgrāmatu (šie pierak­sti ir galvenais stāstījuma sižeta virzītājs) utt. Līdz galam nav nostrādāti arī paši tēli, tos autore bīda kā šaha spēlētājs iesācējs, kurš vēl kārtīgi nepārzina pareizos figūriņu gājienus, neredz spēles laukumu. Diemžēl tēli un viņu rīcības līdz galam nepārliecina.

Taču kopumā var droši teikt, ka ir tapis atkal viens romāns ar brīnišķīgu valodas pēcgaršu, un, protams, neraugoties uz iepriekšminētām nepilnībiņām, Kristīnes Ulbergas talants atkal iemirdzas latviešu literatūras kopainā, un ar nepacietību gaidīsim nākamo autores romānu!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.