Mobilā versija
+3.7°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
16. jūlijs, 2017
Drukāt

Romāns ar nepārprotamu realitātes uzslāņojumu

Ermlere_12

Ar romānu “Manuskripts” Franciska Ermlere turpina grāmatu sēriju “Rīgas detektīvs”, advokātam Andrejam Vanagam šoreiz liekot izsekot intrigām, kaislībām un noslēpumiem valodnieku un literātu vidē.

Izmeklējot filoloģijas profesora Branta nāvi, advokāts Andrejs Vanags nonāk līdz kādam krietni senākam notikumam – jauna, daudzsološa dzejnieka un tulkotāja Jāņa Paidera mīklainajai bojāejai Jūrmalā 1987. gadā, Trešās atmodas pirmsākumos, kas raisa neskaidrības un minējumus vēl joprojām. Lai rastu atbildes uz dažādiem jautājumiem, tiek meklēts Jāņa mātes – nu jau aizsaulē aizgājušās, bet dzīves laikā atzītās un padomju gados dumpinieces slavu iemantojušās autores Noras Paideres – nepublicētais romāna manuskripts, kā arī izmantota Jāņa jaunākā brāļa Jēkaba – mazāk zināma literāta un tulkotāja – un citu Brantam tuvu cilvēku palīdzība.

Kaut arī Ermlere romāna sākumā min rakstnieku bieži lietoto frāzi, ka “visas situācijas un personāži ir izdomāti, jebkāda situāciju vai raksturu sakritība ir uzskatāma par nejaušību”, jau pēc grāmatas anotācijas izlasīšanas līdz galam viņai ticēt negribas, un darba lasīšanas gaitā aizdomas par frāzes mānīgumu pārņem arvien vairāk.

Realitātes uzslāņojums romānā ir ļoti izteikts, un teju katram grāmatas varonim, sākot jau ar Paideru dzimtu, cauri spīd kāds prototips vai pat vairāki. Sasaiste ar konkrētiem cilvēkiem tiek veidota arī ar personvārdu palīdzību, piemēram, romānā figurē rakstniece vārdā Gundega – dāma ar apgriezieniem, ambīcijām, un nebūt ne trauslas puķītes raksturu.

Noteikti jāpiemin Aigars Kalniņš – grāmatu izdevējs, kuram veiksmīgi izdodas veidot karjeru un izdevējdarbībai nebūt ne vieglajos laikos regulāri tikt pie valsts finansiāla atbalsta. Viņa vadītā izdevniecība, kam dots nosaukums “Kalna gals”, atrodas “netālu no Benjamiņu nama, iekšpagalmā, kas ir sakārtots un labiekārtots. Te ir neliels veikaliņš-kafejnīca”. (68. lpp.) Tas viss taču raisa asociācijas, vai ne? Un asociācijas rosina arī kāds cits fakts Kalniņa biogrāfijā – viņš savai doktora disertācijai filoloģijā ir bezkaunīgi izmantojis cita cilvēka darbu. Te gan prātā nāk personāžs, kas saistīts nevis ar izdevējdarbību, bet gan ar kultūras un izklaides dzīves organizēšanu.

Lai arī romāna sākumā autore norāda, ka visas līdzības ir tikai apstākļu sakritība, ir redzams, ka reālais un izdomātais ir jaukts un maisīts, taču nav sakults līdz tādai konsistencei, kas ļautu noticēt viņas apgalvojuma patiesumam. Ermlere ir smalku detaļu meistare, kura pārdomā nianses, un tas liek spriest, ka, jaucot reālo ar iedomāto, viņa apzināti ir izvēlējusies šo savādo proporciju, kura lasītāja smadzenes nodarbina ne tik daudz ar profesora Branta slepkavas meklēšanu, bet gan ar jautājumu par mīklainos apstākļos bojā gājušā jaunā literāta nāvi. Vai uz to tiks atbildēts? Vai atbildē Ermlere dos kādu grāmatas personāža uzvārdu, kam cauri spīd kāds reāls prototips? Kā būtu lasīt romānu, šo uzslāņojumu neuztverot?

Taču līdzās detektīvintrigai grāmatā ir vēl viena sižetiskā līnija, kuras pamatuzdevums ir kalpot par saistvielu ciklā “Rīgas detektīvs” iznākušajiem romāniem, un tā vēsta par advokāta Andreja Vanaga dzīvi un ikdienu. Līnija nav ļoti spēcīgi izstrādāta, taču savs labums šim apstāklim tomēr ir – tā nekļūst par traucēkli lasītājiem, kuri nav pazīstami ar iepriekšējiem sērijas darbiem.

Ermlere pēc apjoma nelielajā grāmatā ir atvēlējusi vietu arī romāna varoņu pārdomām par dzīvi un par lietu kārtību pasaulē. Autorei meistarīgi izdodas šīs pārdomas integrēt romānā, piešķirot detektīvam intelektuālu smalkumu. Minētā nianse padara grāmatas lasīšanu gan vieglāku, gan dziļdomīgāku, un Ermleres stiprā puse ir viņas prasme gaumīgi, neuzbāzīgi un nepārsātinot spēt piedāvāt lasītājam mazliet apcerīgas un trāpīgi uzrakstītas atkāpes, ko gribas pārlasīt, piefiksēt vai citēt. Piemēram, skolas gados, kad literatūras skolotāja lika atstāstīt kāda rakstnieka biogrāfiju, noteikti būtu noderējis šāds citāts (iespējams, cenzētā versijā): “Poēts visu mūžu pavada, lai izrautos no miesas un sadzīves gūsta, bet viņa pētnieki to vien dara, kā cenšas viņu iedzīt atpakaļ, analizējot katru viņa sūdu un piesienot viņu zemei.” (38. lpp.)

Romāna izskaņā Ermlere teicami tiek galā gan ar profesora Branta, gan ar Jāņa Paidera bojāejas atšķetināšanu. Tomēr zemtekstā jaušams aicinājums neaizmirst par reālajā dzīvē notikušo mīklaino literāta bojāeju un visbeidzot pacensties noskaidrot, kas toreiz, tālajā 1987. gadā, notika ar Klāvu Elsbergu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+