Romāns, kas nogalināja savu autoru. Džordža Orvela “1984” 2
1949. gada 8. jūnijā Londonā iznāca kāda īpaša grāmata – Džordža Orvela distopija “1984”, un kopš tā laika visās 65 valodās, kurās romāns tulkots, iegājies apzīmējums “Lielais brālis” – visu redzošā acs, birokrātija savā augstākajā pakāpē.
Džordžs Orvels piedzima Indijā kā Eriks Blērs un, strikti ņemot, uzskatāms par tipisku Anglijas koloniālās politikas produktu – viņa tēvs bija Liebritānijas valsts ierēdnis. Mācījās Ītonā, taču tā vietā, lai tālāk līgani pārceltos uz tikpat prestižo un pretenciozo Oksbridžu, pievienojās Indijas Impērijas policijai un devās dienestā uz Birmu. Šeit Orvels piedzīvoja tik asu kauna sajūtu par šķiru sabiedrības radītajām netaisnībām, ka pēc atvaļinājuma Anglijā 1927. gadā no dienestā gluži vienkārši neatgriezās.
Otrā pasaules kara laikā Orvels bija pārliecināts, ka britu pirmskara demokrātija šādu satricinājumu nespēs pārciest, un viņa vienīgais jautājums bija, vai demokrātiju nožņaugs fašistu apvērsums vai sociālistu revolūcija. Tādējādi “1984” bija Orvela reakcija uz, viņaprāt, neizbēgamām izmaiņām, vairāk sliecoties domāt, ka uzvarēs britu sociālisms.
“1984” ir Orvela gulbja dziesma vārda vistiešākajā nozīmē, jo viņš to rakstīja, jau būdams smagi slims ar tuberkulozi, un, iespējams, tādējādi saīsināja savu mūžu par pāris gadiem. Sākotnēji autors romānam deva nosaukumu “Pēdējais vīrs Eiropā”, taču, svārstoties starp šo nosaukumu un “1984”, beidzot izšķīrās par labu pēdējam kā pārdodamākam variantam. Manuskriptam nobriestot, mainījās arī gads, kurā risinās notikumi: sākumā tas bija 1980., tad – 1982., un visbeidzot – 1984. gads, ko var uztvert arī kā romāna pabeigšanas gada – 1948. – anagrammu.
Ne tikai “lielais brālis”, arī vienādojums “2+2=5” lielā mērā nāk no Orvela romāna, kaut gan pēdējais ir aizguvums – tā PSRS mēdz apzīmēt ideju par piecgades rezultātiem četros gados. Arī “somu policija” nāk no PSRS – tās prototips ir NKVD, kura mēdz apcietināt cilvēkus par “pretpadomju” izteicieniem. Savukārt domu nozieguma ideja nāk no Japānas karalaika slepenpolicijas Kempeitai, kura bija spērusi vēl soli tālāka par NKVD un mēdz arestēt cilvēkus par “nepatriotiskām” domām.
Interesanti, ka pirms romāna tapšanas, 2. pasaules kara laikā, Orvels pats strādāja par propagandistu – viņš bija televīzijas producents BBC, un viņa uzdevums bija radīt programmas, kuras tālāk tika nodotas Indijas TV kanāliem, lai veicinātu sabiedrisko domu Sabiedrotajiem par labu un rosinātu cilvēkus brīvprātīgi pieteikties armijā… Arī 101. istabu iedvesmojis BBC, proti, šī romāna šausminošākā vieta, Mīlestības ministrijas moku kambaris, modelēts pēc BBC esošā Informācijas ministrijas pārstāvja kabineta – ar šo pārstāvi BBC nācās saskaņot labu daļu raidījumu. Pati telpa ir zudusi, bet māksliniece Reičela Vaitrīda 2003. gadā izveidoja tās atlējumu ģipsī (šobrīd mākslasdarbs atrodas Pompidū centrā, kas to iegādājās 2009. gadā).
Vēl trakāk: kaut gan Orvels bija propagandists, savas dzīves pēdējus 12 gadus viņš arī tika novērots. Uzmanību rakstniekam pievērsa viņa dokumentālais darbs “The Road to Wigan Pier”, kurā Orvels pētīja apakššķiras britu nabadzību un apspiestību, smago darbu ogļu raktuvēs. Valdības Speciālais departaments savos oficiālajos dokumentos atzīmē Orvela “attīstītos komunistiskos uzskatus” un “bohēmisku ģērbšanās manieri”.
“1984” ir viena no desmit visvairāk vietās aizliegtajām pasaules grāmatām – vismaz šādus datus sniedz Amerikas Bibliotēku asociācija. Taču līdz 1989. gadam tā arī bija visvairāk valodās tulkotā angļu grāmata, proti, tobrīd tā bija pārtulkota 65 valodās. Dažās valstīs – Kanādā, Austrālijā, Argentīnā, Dienvidāfrikā un Omānā – romānam jau beigušās autortiesības, un to drīkst brīvi reproducēt. ES “1984” autortiesības beigsies 2019. gadā, bet ASV – tikai 2044.gadā.
