“Romāns par karu un (ne)varoņiem” 1
Esmu secinājusi, ka tad, ja vēlos izlasīt latviešu valodā kādu tulkotu grāmatu, nedrīkst pirkt kaķi maisā, proti, nedrīkst vien akli paļauties tā vai cita autora vai darba iegādes kārdinājumam bez pārliecināšanās, kurš ir teksta tulkotājs, jo diemžēl ir bijis jāsaskaras ar faktu, ka labu literatūru var neglābjami sabojāt nemākulīgs tulkojums.
Ieraugot jau pirms laika klajā nākušo vācu rakstnieka, daudzu godalgu laureāta Burkarda Špinnena (1956) romānu “Caharijs Kacs”, nav pat jānopūlas ar grāmatas atvēršanu – uz izdevuma vāka pamanāmiem burtiem ir rakstīts: “Ieteikusi un tulkojusi Silvija Brice”. Jā, varu tikai piekrist, ka Silvijas Brices vārds noteikti piesaistīs romānu cienītājus, jo viņas tulkojumi ir garants izcilai valodas izjūtai un teksta saturiskai kvalitātei. Neesmu alojusies arī šoreiz, jo, lai gan to nevar uzskatīt par pēdējā laika jaunumu, romānu tik tiešām ir vērts izlasīt vairāku iemeslu dēļ.
Varbūt var rasties iebildes, ka autora izvēlētā darbības vide ir diezgan klišejiska – notikumi risinās uz tvaikoņa “Prezidents”. Tātad visi šaurās un saspiestās telpas interpretācijas un simbolu (kuģis, ūdens) priekšnoteikumi ir precīzi ievēroti, lai autors bez aizķeršanās varētu atklāt tēlu raksturus gan no eksistenciāla, gan psiholoģiska, gan identitāti raksturojoša, gan gluži sadzīviska skatpunkta. Tēlu raksturu galerijai par fonu kalpo Pirmā un Otrā pasaules kara notikumi. Taču pirmais priekšstats ir mānīgs – ja telpas izvēles ziņā autors nav īpaši oriģināls, tad savukārt mākslinieciskā laika izvēlē slēpjas romāna vērtība – piesaista un ieintriģē. Nepārtraukti norit ceļojums laikā, ik brīdi pārlecot no tagadnes (armijas lazarete 1945. gada janvārī, februārī) uz pagātni vairākos līmeņos (pirms PPK, PPK laiks) un ietiecoties nākotnē (pirmais gadu desmits pēc OPK). Laika pārbīdes veic trīs būtiskākie romāna tēli – savu piedzīvojumu klāstītājs Caharijs Kacs, kas ir arī Zaharijs Kacs, Zaks Kacs, Caharijs Kacvinkels Smits, un ievainotā atmiņu pierakstītāji lazaretē – kaprālis Džeimss Breidijs un karagūsteknis Roberts Hennesfārs.
Īsumā grāmatas satura galveno vadlīniju var raksturot šādi: ievainotais kara reportieris Caharijs Kacs nonāk lazaretē Bastoņā, kur viņš izteicis vēlmi pierakstīt savu dzīvesstāstu. Viņš pats to nevar izdarīt, jo ievainojums skāris rokas. Autors meistarīgi šķetina izstāstītā stāsta (ne-)ticamības pakāpes rēbusu, proti, stāstījums tiek uzslāņots un interpretēts četras reizes. Stāstījuma pamatā ir Caharija Kaca grūti salasāmi pieraksti piezīmju grāmatiņā un atmiņu uzplaiksnījumi. Nevienam nav noslēpums, ka atmiņām nevar uzticēties. Tātad – atkal autors liek šaubīties par stāstījuma ticamību. Vēl ir divu mašīnrakstītāju interpretācijas. Starp citu, romāna kompozīciju mežģīnes veido arī kaprāļa un karagūstekņa atskaites par padarīto darbu, kā arī pierakstīšanas momenta blakusefekti, piemēram, Caharija Kaca nepārtrauktā vēršanās ar kādu repliku pie kaprāļa un karagūstekņa, tādējādi autoram izdevies radīt ļoti dzīvu radošā procesa ainu.
Romāna epicentrā – tvaikonī “Prezidents” – lasītāji sastopas ar raibu tēlu galeriju, kuri, zaudēdami dzīves līdzsvaru uz sauszemes, to atgūst un visslēptākos dvēseles stūrīšus atkailina, atrodoties uz borta. Gan kuģa kapteinis Donhauzers, gan porcelāna magnāts Švāntālers, gan suņa īpašnieks Mogensens, gan gangstera atraitne Berta Zamarano u. c. ir psiholoģisku un eksistenciālu problēmu piesātināti nervu kamoli, kuri Caharijam Kacam (pēc būtības neizlēmīgam, nepārliecinātam, bailīgam tipāžam) uztic savus spokainos, tumšu noslēpumu pārpilnos dzīvesstāstus. Tēlu dzīvesstāsti aizpilda lielāko teksta daļu, bet nevienu brīdi autors neļauj mums atslābt vai garlaikoties, tieši otrādi – ar katru nākamo epizodi Burkhards Špinnens ievilina arvien aizrautīgākā teksta baudījumā. Vēl viens būtisks romāna problēmloks skar identitātes jautājumus – sākot jau ar Caharija Kaca savas identitātes meklējumiem, beidzot pat ar kuģa identitātes metamorfozēm – gan kuģa nosaukuma (vienu brīdi tas kuģo pat bez vārda), gan kuģa mastā uzvilktā karoga, gan kuģa funkciju (pa Karību salu ūdeņiem tas kuģo gan kā pasažieru un kravas kuģis, gan kā kara un pirātu kuģis) nepārtrauktā maiņa.
Burkhards Špinnens nebeidz pārsteigt pat līdz grāmatas pēdējām lappusēm, jo romāna nobeigumā tiek lietots vēl viens poētiskais paņēmiens, proti, stāstījums apraujas visintriģējošākā vietā, un lasītājam tā arī paliek apslēptas tvaikoņa “Prezidents” tālākās gaitas, kā arī autors līdz galam neatklāj Caharija Kaca likteni pēc lazaretes. Romāns nenoliedzami ir izlasīšanas vērts, un, protams, šā darba teksts ir baudāms ļoti laba tulkojuma dēļ.
