Kultūra

Romantiķis – līdz asarām. Ingus Pētersons mūzikā rod patvērumu no reālās dzīves 16

Foto – Ilze Pētersone

– Gluži kā dāvana no augšas, – INGUS PĒTERSONS saka par jauno dziesmu ciklu “Romantika”, kuru īpaši viņam komponējis Jānis Lūsēns. Ar izcilu Latvijas dzejnieku vārdiem sarakstīti divdesmit skaņdarbi – daži no tiem dziedātāju emocionāli šokējuši līdz pat asarām, jo komponistam piemītot talants caur dzeju ielūkoties cilvēka dvēselē.

Mūsu saruna par romantiku caur sapņiem un īstenību, sāpēm un mīlestību un pat Eiropas nolaupīšanu notiek neilgi pirms Ingus ceļojuma pāri okeānam. Tā esot sagadījies, ka koncertprogrammas piedāvājums sakritis ar plāniem doties pēc saules un bezrūpīgas atpūtas pie draugiem uz Floridu. Nekāda lielā vaļošanās gan tur nesanāks – jāmācās dziesmas, jo pirmais koncerts pavisam drīz – 7. aprīlī Kuldīgā. Var teikt, ka Pētersons uz Ameriku brauc arī pēc romantikas, abi nosmejam.

– Divdesmit īpaši tev uzrakstītas dziesmas – dziedātājam tas taču ir nozīmīgi?

– Vēl neesmu aizdomājies, cik tas ir dziļi un nopietni. Mums bija neliela saruna, un Jānis jautāja – nu, tad mēs ejam? Atbildēju – jā, un viņa dziesmas sabira kā zvaigznes no debesīm, par ko esmu ārkārtīgi pateicīgs. Lai gan iepriekš koncertu man netrūka, tomēr muzikālajā un garīgajā izaugsmē – nekā jauna, biju nedaudz apstājies un iestagnējis. Šo var saukt par lēcienu no klints, jo dažās dziesmās skan ļoti apokaliptiski akordi, saklausāmas intonācijas arī no “Meierovica” mūzikla*, kas lika pat nodrebēt – tāds kā likteņa klauvējiens.

– Par ko tās stāsta?

– Plašā amplitūdā – no dziļas filozofijas līdz nebēdnīgai mīlai, kas ietvertas vienā tēmā – vīrieša skatījumā uz dzīvi, sievieti, mīlestību. Dažās noskaņās Jānis tā trāpījis, ka nevarēju pāris dienas atjēgties. Viņš man saka – nu tāda vienkārša dziesmiņa ar Andreja Eglīša vārdiem “Neatrastai”: /Ja ar lietus lāsi tiec tu zemē sūkta, atsaucies!/Vai ar ziedu tu no klusa dārza plūkta, atsaucies!/Ja ar sauli pāri zemes klajiem staigā, atsaucies!/Vai kā spīdums gaišs tu nomirēja vaidā, atsaucies!/ Nevaru vēl nodziedāt, sāp tā dziesma.

Lūsēna mūzika ir īpaša – gadiem ejot, vēl neesmu noformulējis, kas to tādu dara. Pat Juris Griņēvičs, kas lieliski pārzina mūziku – viņam ir Latvijā lielākā bibliotēka klasiskajā vokālajā mākslā –, nevarēja nosaukt “Mazu brīdi pirms”** žanru, jo nebija kritēriju, pēc kā to vērtēt. Jaunā programma rakstīta līdzīgi, kur balss darbojas kā krāsu un jūtu instruments.

– Kā dziesmām atrodi dvēseli?

– Sāku ar mūziku un tekstu, kā to iecerējis autors, taču šie divi komponenti vēl jāsavieno ar manu domu. Darbs ir grūts, jūtos pat garīgi slims, kad eju dziesmām cauri. Gribu, lai šajā laikā mani liek mierā, neviens man nezvana un nerunā. Tas ir milzīgs process, kurā tu ne tikai ielaid sevī milzīgu enerģiju, bet arī to tērē.

Patiesībā jau vokālā māksla ir kā apsēstība, kurā nav nekā cilvēcīga. Vienalga, kas apkārt notiek, tev jāmācās vai jāiedziedas, jo drīz taču būs koncerts. Mūzika un dziedāšana ir kā mīļākā un sieva blakus.

– Kur īstām attiecībām pietrūkst vietas?

– Tieši tā – ļoti grūti ielaist savā dzīvē kādu reālu cilvēku. Ja arī ielaid, pēc kāda laika viņš sauc – hei, hei, es arī esmu šeit! Un saņem atbildi – pag, netraucē, tagad man jādzied. Un tā visu dzīvi – netraucē, man jādzied. Bērns bļauj, bet man vajag izgulēties, jo man būs jādzied. Kad paskatos atpakaļ, nav nekāds brīnums, ka tagad esmu viens.

– Un saprotams, kāpēc grūti nodziedāt “Neatrasto”. Vai tavi pieminētie Latvijas izcilie dzejnieki ir arī gana mūsdienīgi?

– Vairāk nekā mūsdienīgi. Jānis ar Poruka, Skalbes, Plūdoņa un vēl citu dzejnieku dzeju savās dziesmās neuzspiestā un ne tādā dramatiskā veidā dāvina vērtības, pie kurām mums jāturas. Tā ir tautas identitāte, latvietība, lai mēs nekļūtu kā izskalotas smiltis, lai mūsu zemē nenāktu iekšā, kas vien grib. Mums ir sava vieta uz pasaules kartes. Īpaši dziesmās ar Andreja Eglīša dzeju, jo viņš kā Latvijas patriots vienmēr pasauli kā tālskatī skatījis caur savu mīļo dzimteni.

– Vai, romantiski smeldzīgās noskaņās ieslīdzis, pamani, kas notiek apkārt?

– Šobrīd pasaulē ir tik sabiezināta situācija, ka tā jau šķiet svarīgāka par dziedāšanu. Man ir sajūta, ka ejam virzienā, ko sauc par “new world order” jeb jauno pasaules kārtību, kas vērsta uz Eiropas kā identitātes likvidēšanu, jo Eiropa ir nacionālu valstu savienība, kuru nevar tik vienkārši pakļaut. Kāpēc netiek meklēti cilvēki, kas otrā pusē kūda uz pārceļošanu un maksā naudu, lai viņi uz šejieni brauktu? Kāpēc nav pietiekami spēcīgas kontrpropagandas un migrantiem nestāsta – jūs pa ceļam varat aiziet bojā, Eiropā jūs neviens vairs īpaši negaida? Policija klusē, mediji slēpj patiesību – vai vēl pirms gada kāds varēja iedomāties kaut ko tādu, kas notika Ķelnē! Tas izskatās pēc mērķtiecīga plāna. Ja mēs šādi sākam domāt, paliek neomulīgi. Kāds būs nākamais solis, lai Eiropu nospiestu uz ceļiem un diktētu tai noteikumus? Mērķis ir radīt agresiju vienam pret otru, tāpēc mums sludina, ka vainīga musulmaņu ticība, bet es tam neticu – tie ir speciāli savervēti cilvēki, kuriem ne ar vienu ticību nav nekāda sakara, tāda ir mana pārliecība. Viņi ir kā algotņu armija, kas jāuztver ļoti nopietni. Pilnībā atbalstu tās Eiropas valstis, kas saka – nē, dzeloņdrāšu žogs un robežas ciet!

– Kā mainījušās tavas domas par dzīves vērtībām – cik daudz vai maz vajag, lai cilvēks justos labi?

– Domas ir mainījušās, bet tās nekādi neiespaido manu dzīvi. Sēžu savā dzīvoklī un sev jautāju – ko tu gribi?

– Tev ir atbilde?

– Nav, tas ir tas trakākais. It kā gribētu dziedāt, it kā to vai to… Tas man sāk nepatikt, jo sāku justies kā kuģis, kam nav kursa. Tādi nevienā ostā nepiestāj. Tāpēc šis dziesmu cikls man atnāca īstajā reizē kā dāvana no augšas un Jāņa Lūsēna. Re, kur tu vari darboties ar savu balsi, talantu un izpratni. Tas ir labākais, kas ar mani pēdējā laikā noticis.

– Vai sevi uzskati par romantiķi?

– Dziedātājs ir romantiķis. Ja palūkojamies pirms vairākiem gadsimtiem, kad Mocarts vēl nebija sācis rakstīt mūziku un Šūberts – savus dziesmu ciklus, viss sākās ar dziedāšanu zem logiem – Venēcijā jau skanēja romances. Tā ir mīlestības izteiksme, kad sirds pilna un to vajag izdziedāt, taču nav vienīgā romantikas izpausme. Cilvēks var būt romantiķis līdz mūža galam, bet tas nenozīmē, ka viņš visu laiku ir iemīlējies. Romantikā nav nekādas atbildības – dziedi mēness gaismā, mandolīna skan – Che bella cosa! Skaisti.

– Saprotu, ka nestaigā visu laiku kā iemīlējies, taču romantiķim nav liegts pasapņot.

– Pirmo no manām trim dziesmām, kam pats esmu sarakstījis gan tekstu, gan mūziku, tieši tā arī sauc – “Sapņotājs”. Toreiz man bija 18 gadi, un pirmais pantiņš skanēja tā: Tur, kur paliek visas lietas,/Nonēsātas, apnikušas,/Drīz tu redzēsi, kā tava/Ilūziju mīlestība/Tevi palīgā sauks!

– Vai piekrīti astoņpadsmitgadīgajam puisim arī šodien?

– Tas gan īpaši nepriecē, taču izrādās, ka arī 57 gados puisis var just līdzīgi. Kā saka angļi, “on my defence” jeb manai aizstāvībai jāteic – laikam tāpēc vienmēr esmu gribējis dziedāt, lai būtu romantiķis. Un operā to varēju izteikt daudz spēcīgāk nekā estrādē, jo iestudējumā taču bija pretim konkrēta dziedātāja Traviatas, Manonas Lesko, Mimī un citos tēlos.

– Ja padomā par to, ko kādreiz biji iecerējis un kā izskatās tavu sapņu bilance tagad?

– Jāatzīst – neesmu nonācis tur, kur vēlējos būt, un diez vai tagad par to gribētu runāt. Ko gan varu teikt – to, ka jelkad varēšu dziedāt klasisko mūziku, Latvijas konservatorijā kādreiz neatzina neviens nopietns pedagogs, ieskaitot dekānu Guriju Antipovu, kurš vienkārši pateica “na h….j ti nam nužen”***. Viņš bija jauks cilvēks un paziņoja to tieši tā – savā leksikā. Bet Aleksandrs Poļakovs, kad es, būdams vēl estrādes dziedātājs, tomēr sāku nopietni mācīties klasisko mūziku, ar mani nerunāja tieši, bet caur otru personu. Blakusstāvošajam viņš teica apmēram tā – pasakiet, lai viņš neiedomājas, ka kādreiz varēs dziedāt. Tagad mēs ar Aleksandru esam labi draugi un varam būt uz vienas skatuves. Es viņu saprotu – viņam bija fenomenāla balss, stāja un citi dotumi – pilns komplekts. Kad es kaut ko mēģināju dziedāt, visi teica – kas tas tāds? Savu lielo, tālo šķēpa metienu, ja tā var salīdzināt dziedāšanu ar manu vieglatlētikas laiku, izdarīju toreiz, kad tiku tam visam pāri. Iedomājies, solists, kas dziedājis estrādes mūziku – ja tev tīk, lūdzu, pērc manu sirdi, un tamlīdzīgus gabalus –, tagad uznāk uz skatuves un dzied jau Ļenski: “Kuda, kuda, kuda vi udaļiļis/Vesni mojei zlatije dņi?/Čto deņ grjaduščij mņe gotovit?” **** Un tamlīdzīgi.

– Ceļš līdz operas skatuvei prasījis daudz neatlaidības un gribasspēka.

– Otrreiz kaut kam tādam negribētu iet cauri, taču tas bija mans dzīves mērķis – tikt dziedātāju augstākajā līgā. Kad mana pirmā vokālā pedagoģe Laila Grietēna iedeva Benjamino Džilji, Jusi Bjerlinga, Plasido Domingo, Hose Karerasa balsu ierakstus un es tos klausījos, domāju – o, viņi dzied bez mikrofona un pastiprinātāja vienkārši savā balsī, cilvēkiem tas patīk – lūk, dzīves jēga! Līdz zināmam laikam ar šādu pārliecību dzīvoju, taču ar mums, mūziķiem, mēdz būt kā ar gladiatoriem – jācīnās, kamēr tevi kāds nenogalina.

Ar balsi var notikt patoloģiskas pārmaiņas, un vokālists vairs nespēj izdarīt to, ko tūkstošreiz varējis. Piemēram, tenors Krēsliņš bija lielisks, bet operā dziedāja neilgu laiku. Reiz kādā “Fausta” izrādē viņš nespēja paņemt augšējo do. Pēc izrādes dziedātājs teica – nevaru saprast, mājās 50 reizes izmēģināju un sanāca, tagad neizdodas. Vokālajam instrumentam nav garantiju – to ietekmē laika apstākļi, notikumi tavā dzīvē, veselība, kas vienmēr bijusi mana vājā puse kopš jaunības. Kad nāca rudens, dabūju klepu un balss bija ciet. Ilgstoši tā bija pusvaļā, tāpēc nevarēju to brīvi izmantot, jo nezini, kas sekos – krekšķis vai sēciens.

– Latvijas klimats nav labvēlīgs balss aparātam?

– Atceros, aizbraucu uz Itāliju pamācīties pie viena itāļu diriģenta, kuram bija māja kalnos, un stāstīju par savu problēmu nodziedāt grūto tenora āriju no Verdi “Rekviēma”. Viņš saka, labi, nodziedi, skatīsimies, kas notiek. Nodziedāju āriju no viena gala līdz otram, paņēmu visas notis spīdoši. Diriģents man prasa – kur problēma? Tajā brīdī kalnos, Itālijas klimatā, skanēja lieliski, bet ļoti bieži noticis pretēji.

– Tātad jābūt arī plānam “b”?

– Atcelt koncertu. Nekad neaizmirsīšu, kā savās atmiņās rakstīja zviedru tenors Nikolajs Geda, kurš nekad nekāpa uz skatuves slims. Viņam bija pamatojums – kad atteiksi koncertu, cilvēki kādu brīdi būs dusmīgi, bet pēc kāda laika viņi to aizmirsīs. Kad tu nodziedāsi slikti, skatītāji to atcerēsies ļoti, ļoti ilgi.

– Ar plānu “b” gan biju domājusi plašāk – kādu citu nodarbošanos, piemēram vokālā pedagoga darbu.

– Manam balss aparātam uzkrājusies pamatīga bāze, taču kādam mācīt dziedāt ir ļoti liela atbildība – ja nu viņš iedomājas visu savu dzīvi likt uz šīs kārts. Labāk skolot tos, kas vēlas dziedāt tikai paša priekam, nevis lielajai skatuvei.

– Tava meita Marta Līna, meitene ar lielisku balsi un muzikalitāti, pēc deviņiem gadiem Rīgas Doma kora skolā aizgāja mācīties uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu un jūtas apmierināta un laimīga. Kā vērtē meitas izvēli?

– Katram tēvam prieks par bērna panākumiem, tajā skaitā publiskiem, daudzi vecāki savus dzīvē nepiepildītos sapņus mēdz īstenot arī caur bērniem. Meitai ir brīnišķīga balss, un es kā dziedātājs būtu laimīgs dzirdēt viņu dziedot, tomēr svarīgāka ir viņas pašas griba veidot dzīvi pēc sava prāta. Martai vēl nav 18 gadu, un visas iespējas ir atvērtas. Pats svarīgākais, lai viņa ir laimīga un var mierīgi dzīvot savu dzīvi.

– Operā jau sen neesi dziedājis – pietrūkst šīs pasaules?

– Pietrūkst, ļoti pietrūkst. Attiecību ķīmija, kas valda uz operas skatuves, ir ļoti īpaša un neatkārtojama, kā narkotika – ja reiz esi lietojis, grūti no tās tikt vaļā.

– Kas tagad ir tava publika?

– Lielākoties mana vecuma cilvēki. Citreiz esmu redzējis jauniešus priecājamies pie zelta dziesmām. Atceros, sniedzu nelielu koncertu dizaina grupai, ne vecākiem par 25 gadiem, un viņi stāstīja, ka bijuši Spānijā un visu laiku klausījušies “Varavīksni” un citas manas dziesmas. Pasmaidīju un teicu – forši, bet pie sevis nodomāju – aizbraukt uz Eivisu un klausīties “Varavīksni”? Kad esmu ārzemēs, parasti izvēlos tās vides mūziku.

– Pludmalei tavs “Vindsērfings” arī ļoti labi piestāv.

– Par to varu pateikties Fredim un Ufo, jo viņi uzsāka manu otro estrādes uznācienu – uzaicināja mani uz “Radio lāgu” un atskaņoja “Vindsērfingu”.

– Tas tikai apliecina – ja dziesma laba, tā dzīvo, protams, atbilstošā izpildījumā. Tu vēl kādreiz kāptu uz operas skatuves?

– Grūti prognozēt, varu tikai pateikt, ka ļoti mīlu klasisko mūziku. To joprojām dziedu, vingrinos, kas man ir ļoti svarīgi. Tiesa, skatoties, ar ko salīdzina.

Viņa balss ir neatkārtojama

– Viņa balss ir neatkārtojama un Latvijas kontekstā – jo īpaši, dziļš mākslinieks, ar kuru kopā ir ļoti patīkami strādāt pie teksta un niansēm, – par Ingu Pētersonu saka dziesmu cikla “Romantika” autors, komponists Jānis Lūsēns. Pirmā sadarbība ar dziedātāju koncertprogrammā “Mazu brīdi pirms” vedinājusi uz turpinājumu, taču šoreiz sanākusi programma dziedātājam – vīrietim ar dziesmām, kas veltītas sievietēm.

Saistītie raksti

Komponists arī pats pieskaitāms ideālistu un romantiķu pulkam, lai gan ārēji atstāj praktiska cilvēka iespaidu, kurš “ap sevi baigi neņemas”. Kas ir romantika? Pozitīva attieksme pret dzīvi – labestība, iejūtība, sirsnība, māka paklusēt un padomāt. Savukārt labu mūziku izdodas radīt ne jau no iedvesmas un plikas jūsmas, bet meistarības sarunāties ar savu zemapziņu, tvert tās impulsus un pārvērst saprotamā valodā un izteiksmē.

Galerijas nosaukums

• Ingus Pētersons Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūziklā “Meierovics” atveidoja Zigfrīda Annas Meierovica tēva Hermaņa lomu.

•• Ingus Pētersons kopā ar Kristīni Zadovsku bija Jāņa Lūsēna koncertprogrammas “Mazu brīdi pirms” solisti.

••• Kāda … pēc tu mums esi vajadzīgs? Tulk. no krievu valodas.

•••• Kur esi, kur, mans pavasari,

Kur gaisāt, dienas zeltainās. Tulk. No krievu val.

LA.lv