Romantiskās medībās gūta delikatese 0
Jā, tieši tā var raksturot vēžošanu, un, lai gan vēžošanai labākie mēneši esot tie, kuros neesot burta “r”, licencētā vēžošana Latvijā parasti tiek noteikta no 1. jūlija līdz 30. septembrim, un tas nozīmē, ka vēl divus mēnešus varam baudīt gan ķeršanas, gan ēšanas priekus.
Četru sugu vēži
Te gan uzreiz jāteic, ka Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumu nr. 800 4. pielikumā var atrast vietas, kur atļauta vēžošana. Tās šogad ir tikai četras.
Latvijā, cik man zināms, ir sastopami četru sugu vēži. Visvērtīgākais no tiem ir platspīļu vēzis, bet tas ir arī visjutīgākais pret dažāda veida ūdens piesārņojumu un slimībām, tāpēc tas Latvijā sastopams arvien retāk. Šis zemūdens iemītnieks barojas diennakts tumšajā laikā un savas gardās gaļas dēļ ir ļoti iecienīts.
Šaurspīļu vēzis, tāpat kā tikko aprakstītais platspīļnieks, ir vietējo ūdeņu iedzimtais. Pirmie vairāk sastopami Latgales pusē, bet šaurspīļu vēzis labi jūtas visā Latvijas teritorijā. Tas samērā aktīvi meklē barību arī dienā, līdz ar to ātrāk aug.
Signālvēzis, kuru var atpazīt pēc oranžā plankumiņa uz spīles, ir invazīva suga, kura pie mums ieceļojusi no Amerikas. Šie vēži lielā skaitā sastopami Salacā un Gaujā, kā arī šo upju pietekās. Signālvēži ir izturīgi pret vēžu mēri, bet ir šīs slimības pārnēsātāji. Ar savu agresivitāti šie vēži izspiež no ūdenstilpēm vietējos vēžus. Kulinārā ziņā krietni vien mazvērtīgāki un ar ļoti cietu, grūti izlobāmu čaumalu.
Samērā nedaudzās Latvijas ūdenstilpēs mīt arī dzeloņvaigu vēži, tie gan reti kad sasniedz desmit centimetru garumu un reti kļūst par vēžotāju iekāres objektu.
Kā ķert ar rokām
Lai arī no tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, ļoti labi atceros kādu bērnības dienu ainu, kad tēvs mani paņēma līdzi ciemos pie kāda sava drauga tālajā Latgales pusē. Netālu no viņa mājām pletās mežu ieskauts ezers, kura krasti bija samērā staigni un ūdenī stiepās koku saknes. Sagaidījuši krēslas iestāšanos, kāpām laivā, tēvs spīdināja jaudīgu kabatas lukturīti, bet viņa draugs ar zivju uztveramo tīkliņu lasīja uz koku saknēm satupušos spīļaiņus, kuru mazās ačeles lukturīša starā spīdēja kā pērlītes. Nezinu, vai toreiz šāds vēžu ieguves veids bija legāls, bet tagad vēžus drīkst ķert tikai ar rokām vai tā dēvētajiem vēžu krītiņiem, kuru apraksts, izmēri un lietošanas noteikumi rodami jau pieminēto noteikumu 6. pielikumā, bet 5. pielikumā atradīsiet Latvijā sastopamo vēžu latīnisko nosaukumu un atšķirības pazīmes.
Vēžu ķeršana ar rokām notiek samērā vienkāršā un primitīvā veidā, ūdenstilpes piekrastes zonā rokai sasniedzamā dziļumā tiek novietota ēsma (zivs, varde, gaļa), lai vēzis to neaizvilktu, ēsmu parasti ar koka klūdziņu piesprauž pie grunts. Laiku pa laikam ar lukturīti apstaigā ēsmu un salasa vēžus, tos cenšas ņemt aiz muguriņām, lai pasargātos no sāpīga kniebiena. Nejaukais signālvēzis gan atšķirībā no mūsējiem spīles var uzmest sev uz muguras un kniebiens neizbēgams, bet, cik zinu, bez pirkstiem gan vēl neviens vēžotājs nav palicis.
Labāk ar krītiņiem
Mazāk aizraujoša, bet rezultatīvāka ir vēžu gūstīšana ar krītiņiem, pie krītiņa apakšas tā iekšpusē piesien jau pieminēto ēsmu, rīku no laivas ievieto piekrastes joslā un laiku pa laikam izceļ, lai nolasītu guvumu. Pie krītiņa jāpieairē klusu un uzmanīgi, krītiņš jāceļ strauji, vienā rāvienā. Vēzis ir ļoti manīgs un, jūtot briesmas, ātri vien lasās prom. Ēsmai jābūt svaigai un smaržīgai, vēzis nav maitēdājs.
Te laikam gan derētu piemetināt, ka feinšmekers gan. Kādā vēžošanas izbraucienā konstatējām, ka vēžiem paredzētā ēsma joprojām mierīgi guļ ledusskapī. Mums par mierinājumu līdzi bija arī copes inventārs, kurā arī viegla makšķerīte. Centāmies saķert raudiņas ēsmai, nāca tumsa, bet kanniņā iekrājās tikai piecas no desmit nepieciešamajām raudiņām. Izlēmām, ka alu dzersim naktī, piekozdami vārītus vēžus, bet uz krītiņiem liksim līdzpaņemtās žāvētās vistas gabaliņus. Jāteic, ka rezultāti bija pārsteidzoši un ātri vien salasījām atļauto vēžu skaitu.
Ja ar guvumu vēlaties mieloties jau pie ūdenstilpes, jākurina ugunskurs. Neaizmirstiet, ka to gan drīkst darīt speciāli šim nolūkam paredzētās vietās! Katliņā, kurā sāk vārīties ūdens, liek dilles, pieber šķipsniņu ķimeņu un pēc garšas sāli, liek vēžus un vāra desmit līdz piecpadsmit minūtes. Lielākais gardums slēpjas lielajā spīlē.
Licencētās vēžošanas vietas
Dziļezers, SIA “Dziļezers” Limbažu novads, Limbažu pagasts, m. “Priedītes”.
Lādes ezers, biedrība “Lādes ezers”, Ezeru iela 12, Lādezers, Limbažu pagasts, Limbažu novads.
Radžu ūdenskrātuve, pašvaldības iestāde “Jēkabpils sporta centrs”, Andreja Pormaļa iela 106, Jēkabpils.
Salacas upes lejtece, Salacgrīvas novada dome, Salacgrīva, Smilšu iela 9.
Avots: Zemkopības ministrija
