Praktiski
Dārzs

Romantisko pastaigu dārzs. Ciemos pie Meieru ģimenes Ieriķu pusē 16

– Mēs tikai piepalīdzam dabai atklāt un saglabāt skaistumu, kas tai jau ir, – par savas ģimenes īpašumu vairākās paaudzēs stāsta IEVA un UĢIS MEIERI. Viņi gravā pie Ieriķu dzirnavām izveidojuši skaistu atpūtas un pastaigu vietu.

Pārsteigums sagaida katru, kurš piestāj Ieriķos pie informācijas centra un kafejnīcas. Arī “Praktiskā Latvieša” komanda nokļuva īstā sapņu valstībā – izbaudīja ūdens čaloņu, īpašo gravas mikroklimatu, izstaigājās pa celiņiem, saskaitīja slapjos ūdensveču ģīmjus, padzērās gardo avota ūdeni un sabijās no aļņa, kurš izrādījās tikai viens no daudzajiem floristikas veidojumiem. Gravas centrā atrodas Ieriķu dzirnavu ēka un lielais ūdensrats. Visā gravas garumā stiepjas pastaigu taka, kas tapusi ar Eiropas finansiālo atbalstu. Saimnieki to pielāgojuši arī cilvēkiem ar redzes problēmām.

Galerijas nosaukums


Senču mantojums atmaksājas

Pirms 20 gadiem, kad tika atgūti īpašumi, senču dzirnavu apkārtni sakopt sāka tēvs Jānis. Tā bijusi kā pievienotā vērtība ģimenei piederošās kafejnīcas apmeklētājiem. Jaunajiem gravas kopējiem jau 11 gadu tā kļuvusi par sirdslietu, ne tikai pienākumu un šis dabas dārzs ir atsevišķa vērtība. Arī meitas saskatot, cik te skaisti, un mēģina veidot sakoptu vidi savā apkārtnē. Vecāki uzskata par svarīgu trim meitām iemācīt to, ka var strādāt sev un nav jābrauc laimi meklēt ārzemēs.

– Šeit strādājot, nejūt nogurumu, – atzīst saimnieki. Gravu par īpašu atzinuši un saviem semināriem izmanto arī dažādu garīgo semināru rīkotāji.

Sirreālo sajūtu izjutuši paši saimnieki. Ilgi vienatnē uzturoties gravā, sākot dzirdēt dažādas skaņas – kā zirgu dipoņu, kā ratu klaudzoņu. Tad saprotot, ka laiks iet mājās.

Arī citiem šī vieta šķiet neparasta, un te bieži ierodas rīkstnieki, gan mācīt citus, gan paši meklēt dabas anomālijas. Kāds rīkstnieks atklājis, ka Ievas vecvectēva Jorģa liepas stādītas enerģētiski spēcīgākajā vietā, svētvietā. Tātad senči šīs smalkās lietas jau pārzinājuši. Arī Ieva un Uģis nolēmuši tās apgūt vairāk.

Dārza burvība šeit vilina jaunlaulātos. Tā ir skaista vieta kāzu fotosesijām, pat svinībām. Pirmajās reizēs saimnieki ieviesuši tradīciju kopīgi stādīt koku, taču tagad kāzu tik daudz, ka to vairs nevar atļauties, jo trūkst vietas.

Neskartību glabā mākslinieciski

Ieva Bulduros ir apguvusi apstādījumu plānošanu un floristikas prasmes, un viņa uz gravas iekārtošanu raugās profesionāli. Bērni un vīrs, rādot saimnieces veikumu, lepni saka: – Mamma mums ir māksliniece. – Uģis savu radošo būtību izpauž, veidojot celiņus, laukumus, kopjot upi.

Reizēm abiem pat rodas mazi ķīviņi, kur atstāt dabu pilnīgi neskartu, kur mazliet iejaukties, kur piefrizēt, kur īstā vieta kādam objektam. Saimnieki atzīst, ka pats grūtākais ir saglabāt robežu starp dabas neskartību un sakoptu, atpūtai tīkamu vidi. Sākumā mēģinājuši izkopt lielāku platību, taču daba daļu strauji ņēmusi atpakaļ. Tad sapratuši, ka dabai pretoties nevar – tikai saudzīgi sadzīvot.

Grūti pretoties arī dažādu dārza preču piedāvājumam, jo daudzas lietas, ieejot veikalā, šķiet tik glītas. Piemēram, reiz ļāvušies kārdinājumam un iegādājušies skaistus lukturīšus, izkāruši un secinājuši – nē, šajā vidē tie ir svešķermenis – un ņēmuši vien nost.

Saimnieki iedrošina darboties arī citus, kas vēlas darīt kaut ko neparastu. – Kad sākām īstenot savus sapņus un darboties skaistuma un dabas labā, gluži negaidot radās dažādas iespējas, lai varētu izsapņoto paveikt. Cilvēki ir gatavi piedalīties darbos, ja redz pozitīvu rezultātu, ja redz, kur paliek ieguldītais darbs vai līdzekļi. Piemēram, vietējais kokapstrādes uzņēmums palīdz ar materiāliem, jo kāpņu atjaunošanai vien tie vajadzīgi visu laiku. Līdz ar šo vietu esam ieguvuši daudz draugu un atbalstītāju. – Pastaigu dārzu iecienījuši arī apkārtnes skolu audzēkņi, jo te var apvienot pastrādāšanu, izkustēšanos un pikniku.

Fantāzijas sūnās un ūdenī

Ja dārzā vēlas saglabāt dabas klātbūtni, arī mazajām arhitektūras formām, dažādiem dizaina elementiem saimnieki iesaka izmantot dabas materiālus. Pašiem un ciemiņiem patīk Ievas veidotie floristikas darbi. Gar celiņu atsevišķās vietās izvietotas gan puķu kompozīcijas, gan meža radības – stirniņas, alnis, mežacūku ģimene. Visu veidojumu pamatā ir rūpīgas skices, pēc kurām top metāla karkasi, kam apkārt smalkāks siets. Ap tiem Ieva tin sūnas. Kārtu pa kārtai, līdz iegūta vajadzīgā forma. Sūnu skulptūras saglabājas ilgi, tās var atstāt dārzā visu gadu. Mitrumā pat kļūst sulīgi zaļas, jo šāds kažociņš turpina dzīvot. Jaunākais darbs ir lielais alnis, kam drīzumā taps draudzene. Veidojumi tīk arī meža radībām, un daži tos pat izvēlas savai mājvietai. Putniņi pamanās sūnu objektos ierīkot ligzdiņas un izauklēt bērniņus.

Ieva vairs nemeistaros zirnekļus – šādi radījumi ar visu tīklu jau bijuši, bet dažiem bērniem no tiem ir paniskas bailes.

Gar upes malu starp akmeņiem vīd vēl kādi Ievas veidojumi – ūdensģīmji. Vispirms viņa uzpūš vēlamā izskata seju no celtniecības putām, sīkās detaļas veido no plastilīna. Gatavam uzlej ģipsi. Kad forma sacietējusi, tajā ieklāj starpslāni un lej cementa masu. Jāatceras, ka atlējums būs spoguļattēls pirmajam veidojumam. Ūdensgaru sejas mitrumā strauji apsūbē, apaug ar aļģēm, iekļaujoties akmens krāvumos. Bērniem prieks, ja pēkšņi izdodas kādu saskatīt! Interesanti, ka dusmīgākās, nīgrākās sejas izpelnās lielākas ovācijas nekā mīlīgās.

Īpašai vietai īpaša kopšana

Grava apmeklētājiem atvērta visu gadu. Sevišķi skaisti tur ir rudenī, kad sārtojas lapas, un pavasarī, kad viss plaukst. Ziemā braucējus pa šoseju pārsteidz sirreāls skats, jo visa grava ir izgaismota. Upe neaizsalst, veidojas lāstekas, ledus vāki virs ūdenskritumiem.

Aicinot apmeklētājus rudenī, saimniekam jāgādā, lai uz celiņiem nebūtu lapu un neslīdētu kājas. Ziemā īpašu skaistumu vietai piešķir sniegs, bet arī ar to naski jācīnās. Saimnieki takas tīra ar sniega un lapu pūtējiem. Tagad jau kā traks piedzīvojums šķiet laiks, kad pirmajos septiņos kopšanas gados visas takas un celiņus cītīgi tīrīja ar lāpstu un slotu, taču tad fiziskā forma bijusi izcila. Tagad lielākais pārbaudījums ir bieza un slapja sniega kārta, kad labākais līdzeklis tomēr ir lāpsta.

Ieriķu gravu sevišķu padara arī tas, ka cauri tek lašupe. Skaistās zivis ierodas aptuveni novembra beigās, taču tas notiek pēkšņi, un Uģis šo brīdi uzmana. Tad ir zvans draugiem – brauciet skatīties! Viens no ģimenes uzdevumiem lašu laikā – vismaz sev uzticēto upes gabaliņu nosargāt no maluzvejniekiem.

Lieli koki, liela vērtība

Saistītie raksti

Darbojoties nākas mācīties arī no savām kļūdām, atzīst saimnieks. Ir lietas, ko tagad darītu citādi. Piemēram, agrāk starp lielajiem kokiem un dzirnavu ēku bija izveidota atrakciju taka. Tās vairs nav, jo daļa lielo koku papildu slodzes dēļ vējā izgāzās. Saimnieks iesaka arī citiem apdomāt, pirms tajos iekarina intensīvi izmantojamas šūpoles vai ierīko citu atrakciju. Lielie koki tikai izskatās mūžīgi un nemirstīgi, bet, pat nedaudz mainot ierastos dzīves apstākļus, tie var sākt nīkuļot un iet bojā. Taču veci koki ir milzu vērtība dzīvesvietā, ir pārliecināts Uģis. Tie rada īpašu mikroklimatu un dzīvošanai tīkamu auru.

Ir vērts savu dzīves vidi pakārtot kokiem, piemeklējot atbilstīgus stādījumus, izveidojot celiņus, atpūtas vietas. Koka celiņš kalpo aptuveni 6–7 gadus, vienmēr kaut kas jāpielabo. Visu gravā esošo saimnieki būvējuši paši, materiālus pienesot uz pleciem, jo tehnika šajā vietā nevar iebraukt. Meieri savu savvaļas dārzu kopj saudzējot.

LA.lv