Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. aprīlis, 2014
Drukāt

Roņi – tie, kam patīk ledus, aukstums un ziema

Foto no I. Blodones personiskā arhīvaFoto no I. Blodones personiskā arhīva

Ūdens – viena no spēcīgākajām stihijām, kas jātur cieņā un godā. Vasarā šāda atziņa pa prātam daudziem, ziemā uz draudzēšanos ar brīvu ūdeni – tādu, kas iepazinis gan zvaigžņu un saules informāciju, gan vēja un sala pieskārienu, piesakās tikai neliela daļiņa laimīgo. Tie ir roņi jeb ziemas peldēšanas entuziasti. Laimīgie tāpēc, ka cauri krīzēm un dabas untumiem prot izkļūt smaidīgi, atvērti, priekpilni un veseli.

Ledains ūdens ir viens no iedarbīgākajiem organisma stiprināšanas veidiem. Aukstums ir sen iepazīts stresa faktors, kā ietekmē aktivizējas simpātiskā nervu sistēma, stimulējot virsnieru dziedzerus izdalīt adrenalīnu. Organismā veidojas arī citas ķīmiskās vielas (endorfīni, serotonīns), kas summējoties rada labsajūtu, mieru un prieku par paveikto. Auksta ūdens ietekmē pastiprinās vielmaiņas procesi, šūnās paaugstinās skābekļa izmantošanas intensitāte, visas sistēmas sāk darboties intensīvāk, līdz ar to palielinās organisma spēja piemēroties dažādām apkārtējās vides izmaiņām.

Tomēr jebkura rūdīšanās ar aukstumu, arī daudz maigāka par ziemas peldēšanu, jāsāk pakāpeniski un vislabāk – jau bērnībā. Dzīvoklī iztiekot bez siltinātās grīdas. Vairāk staigājot basām kājām – ne tikai pa pludmali, zālāju vai čiekurotu meža taku, bet arī pa istabu. Mazgājot rokas vēsā, nevis karstā ūdenī. Pieradinoties pie aukstas dušas, jo tikai tāda ķermeni tonizē.

Pēdas ir galvenā reflektorā zona, kam saistība ar visu organismu, visvairāk – ar deguna gļotādu. Ja pēc katras kāju samērcēšanas seko iesnas, tas jātver kā nepārprotams atgādinājums, ka dzīves uztverē kaut kas steidzīgi jāmaina. Jārūdās!

Meklējot vārtus uz jaunu enerģiju


Līdz ziemas peldēšanai cilvēki visbiežāk nokļūst pēc slimošanas, lūkojot alternatīvu tiem veselības stiprināšanas veidiem, kas izrādījušies nederīgi. Vai risinot smagas psiholoģiskas un emocionālas problēmas, kas liek meklēt vārtus uz jaunu dzīvi, jaunu enerģiju. Katram ronim ir savs stāsts par nokļūšanu līdz tādai draudzīgu cilvēku kompānijai, kas gadu iedala divās daļās – tādā, kur ūdeņi vaļā, un tādā, kur peldēšanai jāatbrīvo no ledus brīvs laukums. Parasti tas ir 25 metrus garš celiņš. Dzīvesprieka uzturēšanai vienlīdz labi ir abi varianti. Pirmajā omulīgi justies var arī vienatnē, savukārt otrajā grūti iztikt bez tādu cilvēku atbalsta, kas ne tikai prot rīkoties ar cirvi, zāģi un citiem ledus savaldīšanai piemērotiem rīkiem.

Ledainajā ūdenī var tikai iemērcēties, bet lielākajai daļai roņu šī ekstremālā bauda saistās ar peldēšanu, kas gandrīz vienmēr nozīmē arī piedalīšanos sacensībās. Distances ir dažādas – 25 vai 50 metri, vai izturības peldējums 450 metru garumā. Lielākā daļa sacensībās piedalās, ne tik daudz dzenoties pēc rekordiem, kā vienkārši priecājoties par savu līdzšinējo iespēju robežu paplašināšanu.

Organismam sagādātais pozitīvais uzsitiens peldētājiem parasti nav lielāks kā tiem, kuri ūdenī vienīgi iegremdējas. Visi norūdīšanās procesi notiek tāpat, vienīgi bez sacensību gara. Arī tikai stāvot ledainumā, visu laiku jākustas, jo ķermeņa, sevišķi pirkstu, jutīgums aukstumā samazinās. Ja nepietiek prāta ar to rēķināties, var apsaldēties. Taču parasti nevienam ronim nešķiet svarīgi kādu pārsteigt ar abstraktiem izturības rekordiem – vairāk gribas iemācīties pamazām palielināt laiku, kurā neierastos apstākļos iespējams saglabāt savu komforta līmeni, kā balvu izbaudot adrenalīna radīto izjūtu: es varu, man izdevās!

Ļoti svarīga arī pareiza izturēšanās gan pirms, gan pēc peldes. Ieteikumu, kas der visiem, tikpat kā nav. Vieniem pirms laišanās ledainajā aukstumā vajag iesildīties, citiem, tieši pretēji, visu vēlams darīt uzsvērti mierīgi. Uzreiz slaucīties pēc tam gan nav ieteicams nevienam. Tikai tad, kad ķermenis mazliet apžuvis, var norīvēties virzienā no ekstremitāšu galiem uz sirdi, pēc tam saģērbties pietiekami siltās dabiska materiāla drēbēs, iemalkot tēju, mazliet paskraidīt. Katram sava metode, kurā galvenais – nezaudēt to brīnišķīgo svaiguma un enerģijas pieplūduma sajūtu, ko pelde sniegusi.

Ja pēc atrašanās ūdenī tomēr sāk kratīt drebuļi, jākonsultējas ar pieredzējušākiem roņiem, lai tiktu skaidrībā, kas darīts nepareizi. Varbūt pelde bijusi par garu un kustības par strauju, varbūt iesildīšanās par īsu, varbūt dūša par lielu – salīdzinājumā ar varēšanu.

! Iegaumē! No āliņģa uzreiz mesties karstā pirtī nav tas pareizākais, jo tur organisms tiek pakļauts pavisam citam norūdīšanās mehānismam.

Iveta Blodone: ko man devusi ziemas peldēšana


Esmu iemācījusies just prieku par to, ka dzīvoju un esmu vesela – gribas smaidīt un vairāk būt labestīgos cilvēkos.

Kopš roņoju, ne reizes neesmu slimojusi ne ar ierastajām saaukstēšanās kaitēm, ne nopietnākām ligām. Arī jāguļ mazāk – ar sešām stundām veselīga miega pilnīgi pietiek, lai gribētos agri mosties un daudz padarīt.

Tikai vēlu rudenī apauju zābakus, bet cimdus, šalli un cepuri pat ziemā vairs tikpat kā nevalkāju. Vienmēr ir silti un patīkami, tāpēc patīk ģērbties viegli.

Jau otro gadu esmu kopā ar Fridonu, viņš pēc tautības ir gruzīns, ar ziemas peldēšanu nodarbojas daudzus gadus. Iepazināmies roņos. Mūsējo vidū daudzi atrod savas otrās pusītes tieši ziemas peldētāju saietos. Domāju, ka kopīgs hobijs ģimenē ļoti veicina harmoniskas attiecības un sapratni.

Manā kalendārā roņu pasākumi vienmēr atzīmēti kā prioritāte. Atrodoties šo cilvēku vidū, nav bail ne no kādiem dzīves pagriezieniem. Ar sevišķu apbrīnu vēroju mūsu seniorus – cik daudz viņos vitalitātes un dzīvesgudrības! Kad man būs 60 vai 90 gadu, gribētu būt tikpat augstā emocionālajā pacēlumā kā viņi: ne mazākās kurnēšanas par dzīves grūtumiem, dāmas vienmēr atrod iespēju ar kungiem pakoķetēt, atbildē saņemot to pašu pretī; labestība, izpalīdzīgums, humora pilna paķircināšanās. Priecājos, ka šī vide aizvien vairāk saista arī manu divpadsmitgadīgo dēlu.

Ar katru gadu izdodas sasniegt labākus sportiskos rezultātus, piedaloties gan Roņu kausā, kas notiek Jelgavā, gan ziemas peldētāju Latvijas čempionātos, gan pasaules mēroga roņu sacensībās. Martā šāds čempionāts notiks Somijā. Esmu pieteikusies 25 metru distances sacensībās gan kraulā, gan brasā.

Jūtu aizvien lielāku vēlēšanos aicināt ikvienu uzdrošināties spert pirmo soli, lai piedzīvotu patīkamas pārmaiņas. Sākt ar pastaigu pa rasotu zāli basām kājām, atsvaidzinošu peldi ezerā un norīvēšanos ar sniegu ziemas rītā, bet turpināt ar to ūdens stihijas spēka iepazīšanu, ko sniedz vienīgi ziemas peldes. Tā būs gan vakcīna pret nomāktu garastāvokli, gan palīdzēs aizmirst nelāgo izjūtu, kas pārņem, mokoši klepojot teātra izrādes laikā vai visas ziemas garumā pērkot papīra kabatslakatiņus apsarkušajam degunam.

Ziemas peldēšana der kā jauniem, tā veciem, 
kā apaļīgajiem, tā kārnajiem – piemērotība tai nav meklējama auguma aprisēs, bet galvā.

366_C_logo1

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+