×
Mobilā versija
Brīdinājums -16.0°C
Haralds, Almants
Piektdiena, 23. februāris, 2018
14. janvāris, 2018
Drukāt

RSU jaunā rektora vadībā pumpē muskuļus (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Aigars Pētersons

Janvāra sākumā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektora pienākumus sāka pildīt profesors, bērnu ķirurgs, bijušais politiķis un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis Aigars Pētersons. Trīs dienas pēc stāšanās jaunajā amatā ar viņu sarunājās žurnālistes Ilze Kuzmina un Māra Libeka.

I. Kuzmina: Kad sākāt pildīt rektora pienākumus, jūs teicāt, ka reformas nebūs. Vai tas nozīmē, ka RSU viss ir ideāli?

A. Pētersons: Te ir jautājums, ko katrs saprot ar vārdu “reforma”. Es pieņēmu bijušā rektora Jāņa Gardovska vadībā paveikto un to novērtēju kā izcilu. RSU izveidojusies par ļoti spēcīgu spēlētāju gan augstākās izglītības laukā, gan praktiskās veselības aprūpes jomā. Notikusi milzīga attīstība arī sociālo zinātņu studiju jomā. Dzīves realitāte ir tāda, ka mēs bez budžeta vietām spējam piesaistīt sociālo zinātņu studentus. Ticiet man, šajā augstskolā viss ir kārtībā!

Tomēr rūpīgi izvērtējot šo milzīgo saimniecību, esmu pamanījis lietas, kas būtu jāattīsta vēl straujāk nekā līdz šim. Nedrīkstam dusēt uz lauriem. Ir bijis daudz diskusiju par pārmaiņām augstākajā izglītībā. Mēs aktīvi ejam iekšā šajā procesā, jo pārmaiņas nozarē ir vajadzīgas. Arī paši pārvērtējam savas studiju programmas, lai saprastu, kuras ir konkurētspējīgas un finansiāli izdevīgas un kuras ne.

Mums ir fantastiskas iespējas attīstīties, jo RSU vairs nav tikai medicīnas augstskola. Mums ir ļoti spēcīgs sociālo zinātņu bloks. Veidojam arī studiju programmas, kurās saskaras medicīna un sociālās zinātnes. Piemēram, jauns izaicinājums ir maģistra studiju programma veselības aprūpes iestāžu vadītājiem, kurā mediķi var apgūt specifiskas vadības prasmes. Tātad slimnīcas vairs nevadīs “vienkārši” dakteri.

Jāturpina attīstīt infrastruktūru, lai RSU piedāvātu izcilas studijas izcilā vidē. Tātad reformas nevajag, vajag attīstību un jāizmanto līdz šim neizmantotās iespējas.

Jūs norādījāt, ka RSU sociālo zinātņu jomā ir iespēja piedāvāt tikai maksas studijas, kaut jauniešu interese par studijām RSU ir lielāka nekā augstskolās, kas sociālajās zinātnēs piedāvā valsts apmaksātas studijas. Vai cīnīsieties, lai valsts apmaksātās studiju vietas vairs netiktu dalītas pēc tradīcijas, bet gan ņemot vērā studiju programmu kvalitāti un studentu skaitu?

Cīnīsimies līdz pēdējam elpas vilcienam. Sociālajās zinātnēs jau daudzus gadus piedāvājam dārgas maksas studiju vietas, tomēr reflektantu pieplūdums ir ļoti liels, salīdzinot ar citām augstskolām. RSU piedāvātā studiju kvalitāte valsts apmaksāto studiju vietu sadalē absolūti netiek novērtēta. Uzskatu, ka tas nav godīgi.

Problēma ir sistēmā. Ir atsevišķu nozaru augstskolas. RSU ir Veselības ministrijas padotībā, bet šī ministrija var piešķirt un apmaksāt tikai tās studiju vietas, kas saistītas ar veselības aprūpi. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) finansējumu mums nedod, jo neesam šīs ministrijas sistēmā.

Pareizi būtu, ja, piešķirot budžeta vietas, tiktu izvērtēta studiju kvalitāte un valsts apmaksātu studiju vietas tajās augstskolās, kur ir augstāka kvalitāte. IZM vajadzētu spēt paskatīties pāri resoru sadalījumam, paskatīties valstiskā līmenī. Latvijas valstī tāpat būs vajadzīgi sociologi, politologi, Eiropas tiesību speciālisti. Plānojam veidot studiju programmas nacionālās drošības jomā.

Vai tas ir pareizi, ka Latvijā teju katrai ministrijai ir “sava” augstskola?

Pasaules banka slēdzienā par Latvijas augstākās izglītības sistēmu jau atzina, ka visām augstskolām vajadzētu atrasties vienas ministrijas pārraudzībā. Man gan bail iedomāties, kas notiktu ar veselības aprūpes virzienu, ja tas būtu IZM pārraudzībā. Tad šis virziens būtu nolikts pašā pēdējā vietā.

Kāpēc jūs tā domājat? LU ir IZM pārraudzībā, un nevarētu teikt, ka Medicīnas fakultāte neattīstās.

Domāju, ka mēs IZM nebūtu prioritāte, bet Veselības ministrijai esam prioritāte. Tomēr redzam, ka augstākās izglītības reorganizācijas process ir nenovēršams. Tāpēc mēs labprātīgi metīsim tiltus uz citām augstskolām, veidosim konsorcijus un kopīgas studiju programmas.

Runājot par reformām, vienmēr tiek uzsvērts, ka jāsamazina augstskolu skaits. Tā ka ar tiltu mešanu cauri netiksiet.

Augstskolu skaits jau nu nebūtu jāsamazina uz RSU rēķina. Mums ir ļoti grūti konkurēt ar LU un Rīgas Tehnisko universitāti, tomēr pirmā trijnieka spēlētājs RSU ir. Taču studiju programmu skaits samazināsies arī RSU.

M. Libeka: Medicīnas studentu skaits Latvijā pakāpeniski samazinās, tomēr joprojām ārstniecību var studēt divās augstskolās, kuras, izskatās, sadalītas it kā starp divām valstībām, kuras nespēj savstarpēji vienoties.

Jautājums ir ārkārtīgi sarežģīts. Tā diemžēl ir vēsturiskā realitāte, ka savulaik no RSU atdalījās profesoru grupa, kas atjaunoja Latvijas Universitātē (LU) Medicīnas fakultāti. Protams, to var vērtēt dažādi, tomēr domāju, ka veselības aprūpes sistēma nav no tā daudz ieguvusi – gluži otrādi: visa potenciāla koncentrācija vienā augstskolā būtu devusi labākus rezultātus un attīstība būtu daudz straujāka, ja “saimniecība” nebūtu sadalīta divās daļās. Tomēr divas medicīnas fakultātes ir realitāte un jācenšas defektu taisīt par efektu. Šobrīd starp abām medicīnas fakultātēm ir pozitīva konkurence. Manuprāt, abām augstskolām jāmeklē sadarbības ceļi, lai studentiem sniegtu pēc iespējas kvalitatīvāku un konkurētspējīgāku izglītību.

Vai šī situācija, kad medicīnu var studēt divās augstskolās, nav radusies tieši profesoru ambīciju dēļ?

Tas ir arī personību jautājums. Taču RSU negrasās apkarot nevienu citu augstskolu. Drīzāk domājam par sadarbību.

Kad tiks likvidēta maksas rezidentūra? Tas taču ir absurds – rezidentūras laikā jaunais ārsts pilnu laiku strādā slimnīcā un viņam par to vēl pašam jāmaksā!

Tas nav augstskolas kompetences jautājums. Par to, cik ir valsts un cik pašu rezidentu apmaksātās vietas, lemj Veselības ministrija. Jāsaka gan – kaut arī rezidents ārstniecības iestādē skaitās kā strādājošais, viņš tomēr ir arī students. Situācija gan uzlabojas: par maksu studē aizvien mazāk rezidentu un tā sauktās budžeta vietas rezidentūrā kļūst vairāk un daļā ļoti sarežģītu un strespilnu specialitāšu, piemēram, neatliekamās palīdzības ārsta specialitātē, pērn pat neizdevās visas aizpildīt.

Tomēr nākotnē budžeta vietu skaitu vajadzētu palielināt un domāt arī par konkurētspējīgāku atalgojumu, lai jaunie mediķi paliktu strādāt tepat Latvijā, nevis brauktu uz Vāciju, Skandināviju u. c., bet tas arī nav augstskolas kompetences jautājums.

RSU lepojas ar lielo ārvalstu studentu skaitu, taču vai tik daudz studentu ir iespējams kvalitatīvi apmācīt? Ir dzirdēts, ka studiju kvalitāte krītas, ārvalstu studenti nav apmierināti, jo daļu nodarbību vadot citi studenti vai rezidenti.

Studenti gan citus studentus nemāca. Varbūt tās ir bijušas marginālas situācijas. Jā, ir gadījumi, kad nodarbības vada rezidenti.

Lai novērstu gadījumus, kad nepietiek mācībspēku, pēdējos divos trīs gados vairs nekāpinām ārvalstu studentu skaitu, jo mēs nedrīkstam zaudēt studiju kvalitāti. Tā atkarīga no diviem lieliem “ziloņiem”. Pirmais ir studiju vide: apmācību telpu un klīniku caurlaidības spēja, cik mums ir datoru, cik studentiem mums ir iespēja nodrošināt vietas apmācību procesos. Šī infrastruktūra mums ir ļoti attīstīta, tomēr pienāk brīdis, kad tās kapacitāte ir izsmelta un ir risks, ka studiju kvalitāte samazināsies. Otrs “zilonis” ir pasniedzēji. Svarīgi ir, lai nesāktos docētāju izsīkums pārāk lielas slodzes dēļ. Mēs apstājāmies, pirms studiju kvalitāte sāka kristies, kaut ārzemnieki atnes dzīvu naudu un uzņemt aizvien vairāk būtu ļoti kārdinoši. Jo sevišķi tāpēc, ka renovējam un attīstām vairāk nekā desmit jaunus objektus, bet valsts finansējuma tam faktiski nav.

Par studentu skaita pieaugumu varēsim domāt tad, kad universitātes un reģionālajās slimnīcās pabeigsim būvēt tā saucamās studentu pilsētiņas – telpas studijām – un būsim atjaunojuši mācībspēku sastāvu. Piecos gados ārvalstu studentu skaits pieauga par 40 procentiem, bet docētāju skaits tikai par 18 procentiem. Veidojās šķēre. Patlaban cenšamies piesaistīt darbam RSU jaunus, motivētus zinātņu doktorus, kuri ir ieinteresēti nodarboties ar pētniecību. Mēs tagad pumpējam muskuļus.

Kā RSU absolventiem ārvalstniekiem veicas ar darba atrašanu savās mītnes valstīs?

Ļoti labi, viņi lieliski integrējas darba tirgū. Tāpēc arī vairākas klīnikas ārvalstīs ir atvērtas sadarbībai ar RSU. Pats esmu bijis divās darba vizītēs Diseldorfā, kur satikām RSU absolventus, kuri rezidentūrā bijuši Vācijas klīnikās, un atsauksmes ir spožas. Tie gan ir atsevišķi signāli, bet mums ir plāns datus par mūsu ārvalstu absolventiem vēl vairāk sistematizēt.

Turklāt gādājam par to, lai iespēja doties rezidentūrā uz ārvalstīm būtu arī pašmāju topošajiem mediķiem, jo tā viņiem būtu vērtīga pieredze.

Jūs esat bērnu ķirurgs un ilgus gadus vadījis Bērnu ķirurģijas klīniku. Kā jūs šo darbu domājat apvienot ar RSU rektora amatu?

Es jūs varu nomierināt: jau esmu atteicies no visiem citiem amatiem. RSU rektora amats būs man pilna laika darbs. Šajā amatā esot, ir ļoti liels dienas piesātinājums. Tajā pašā laikā drīkstu limitētu laiku strādāt savā specialitātē arī kā ārsts. Bērnu ķirurgs esmu jau vairāk nekā 30 gadus, taču operēt pārstāju pirms vairākiem gadiem. Šobrīd Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā esmu eksperts konsultants. Mana darba diena sākas pulksten 7, kad esmu slimnīcā un kā eksperts kopā ar kolēģiem eju vizītēs, piedalos operāciju plānošanā un konsilijos. Pulksten 9.30 toties sāku savu darbdienu RSU.

Kāda būs jūsu rektora komanda? Vai Gardovskis būs pelēkais kardināls?

Gardovska kungs varētu būt ļoti labs palīgs RSU mērķu un uzdevumu sasniegšanai. Administrācijā tomēr profesoram amata nebūs, viņš kā ļoti augstas klases profesionālis būs Ķirurģijas katedras vadītājs. Profesors Gardovskis piekritis darboties arī RSU padomnieku konventā.

Runājot par komandu, 70 līdz 80 procenti no iepriekšējās vadības komandas turpinās darbu. Savus amatus saglabās gan mācību prorektore Tatjana Koķe, gan attīstības prorektors Toms Baumanis. Tā kā zinātņu prorektore Iveta Ozolanta pēc 20 nostrādātiem gadiem nolēma neturpināt darbu šajā amatā, uz šo amatu izsludināts atklāts konkurss. Ir pieteikušies septiņi kandidāti, konkurss noritēja četrās kārtās. Cerējām šim amatam piesaistīt speciālistu ar darba pieredzi pētniecībā ārvalstīs.

Komandā nāks klāt ceturtais prorektors klīniskajā darbā. Šādu prorektora amatu rosināja izveidot studenti, lai veicinātu klīniku un praktisko apmācību attīstību. Uz šo amatu konkursu nerīkosim, jo RSU satversme ļauj rektoram arī pašam izvēlēties savus komandas locekļus. 23. janvārī iepazīstināšu RSU senātu ar prorektoru amatu kandidātiem.

I. Kuzmina: Ja jau zināms, kuri būs kandidāti, varbūt varat atklāt viņu vārdus?

Dzirdēsiet viņu vārdus 23. janvārī. Tur nav nekādas sensācijas.

Jūs kādreiz bijāt Saeimas deputāts “Jaunā laika” frakcijā. Jūsu toreizējie politiskie līdzgaitnieki tagad ir “Vienotībā”, kam sākušies grūti laiki. Vai joprojām sekojat politiskajiem procesiem?

Savā dzīvē esmu bijis uzticīgs tikai vienam politiskajam spēkam. Kad “Jaunais laiks” apvienojās ar citiem politiskajiem spēkiem, nonācu “Vienotībā”. Taču tagad esmu rektors un uzskatu, ka rektors var būt tikai apolitiska persona, jo man ir jābūt tolerantam pret visu politikas procesu kopumā. Tāpēc oficiāli esmu izstājies no “Vienotības” un man vairs nav nekādu – ne redzamu, ne neredzamu – saišu ar “Vienotības” politiķiem. Par to liecinās arī mani darbi. Protams, ziņās ar lielu interesi sekoju tam, kas notiek politikā, taču tagad esmu svītras otrā pusē. Politikā gan esmu daudz ko arī iemācījies: būt diplomātisks, uzklausīt citu cilvēku viedokli.

Augstskolām gan bieži vien pat ir izdevīgi, ja rektors ir ar sakariem politikā.

Man nav bijusi saruna ne ar vienu politiķi par RSU darbu ne pirms, ne pēc rektora vēlēšanām. Domāju par to, kā kvalitatīvāk apmācīt studentus, kā dot lielāku pienesumu tautsaimniecībā, nevis par politiskajām saitēm. Visa RSU vadība ir pilnīgi apolitiska.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Nav gluži tā, ka studenti nestrādā par pasniedzējiem. Algas pasniedzējiem, salīdzinot ar milzīgo slodzi, nav konkurētspējīgas, tāpēc vadības alkatības apmierināšanai studiju procesā nākas iesaistīt studentus.
    Un vārds ‘alkatīgs’ nav pārspīlējums, ņemot vērā, ka pret pasniedzējiem izdara spiedienu, lai neliktu pelnīti zemu atzīmi, jo tādā gadījumā no nesekmīgā studenta nāksies šķirties, bet tas nozīmē mazākus ienākumus vadībai. Īsāk sakot, otra ‘Turība’. Tāpēc nav arī brīnums, ka sākušās PR kampaņas – līdzīgi kā Turība sevi slavē.

  2. un kā ar algas paaugstinājumu laboratiem un palīgpersonālam? Atalgojums nav konkurētspējīgs

    • Anna, atvaino, bet Tevis teiktais neatbilst patiesībai. RSU maksā normālas algas – un es neesmu no rektorāta. :))

      To s: vismaz manā katedrā gan neesmu saticis nevienu studentu-pasniedzēju. Ir absolventi, protams, bet viņiem ir ārsta diploms, resp., pabeigta augstākā izglītība. Par tādiem jauniešiem tikai jāpriecājas.

Draugiem Facebook Twitter Google+