Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. novembris, 2013
Drukāt

Rubins: Atzīmējām kā pienākas

LETALETA

Latvijas futbolam pirms desmit gadiem bija liela diena – izlase Stambulā cīnījās neizšķirti 2:2 ar Turciju un kvalificējās Eiropas čempionāta finālturnīram (divu maču summā bija 3:2). Ar “LA” atmiņās par 2003. gada 19. novembri padalījās viens no tā brīnuma līdzautoriem – pussargs Andrejs Rubins.

“To dienu atceros diezgan spilgti – ko darījām, ko ēdām. Zinu, ka viesnīcā sēdējām ar Māri (Verpakovski), Igoru (Stepanovu) un Valentīnu (Lobaņovu) un ēdām saldējumu. Mums bija četru, piecu cilvēku kompānija, kas parasti gāja kopā. Spēles dienā man patika pagulēt, no rīta netrenējāmies, bija tikai sapulce. Parasti izlasei bija pastaiga pa pilsētu, bet toreiz laikam negājām, īsti neatminos to. Dzīvojām pie stadiona, augšā un varēja redzēt, ka tur jau pusdienlaikā bija ļoti daudz cilvēku. Spēle bija laba, man pašam arī izdevās. Kā parasti daudz noskraidījos. Īpaši pirmajā puslaikā, kad maz spēlējām ar bumbu, bija grūti pārņemt iniciatīvu un sākt kaut ko veidot. Nonācām zaudētājos ar 0:2, drīz vien es turku laukuma pusē izmetu autu, Astafjevu pagrūda mugurā un bija standarsituācija, ko vārtu guvumā pārvērta Juris Laizāns. Pie divu vārtu deficīta es nedomāju, ka viss ir beidzies, nebija laika, spēle iet. Pirms spēles gan bija doma, ka negribas mājās atgriezties ar tukšām rokām. Pēc mača turku līdzjutēji bija diezgan nikni, policija mums no vairogiem uztaisīja tuneli, lai tiekam līdz ģērbtuvēm. Atzīmējām kā pienākas – lidmašīnā iedzērām, bija jau iemesls. Katrs ņēma, cik varēja, bet laikam uz tām emocijām īpaši nenoreiba. Treneris nebija devis atļauju dzert, bet arī neaizliedza – kā jau šādos gadījumos izlikās neredzam. Mēs galu galā pieveicām Turciju, nevis Sanmarīno. Lobaņovs lidmašīnā nodzina ārstam Dagam Čudam ūsas. Mājās bija visādi pasākumi un pieņemšanas, arī pie prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. 19. novembri es nekā neatzīmēju, bet, ja tā padomā – tā ir mūsu futbolam īpaša diena. Varbūt jāsavācās ar visiem čaļiem kopā?”

Andrejs Rubins Latvijas izlasē aizvadījis 117 spēles un guvis desmit vārtus. Pēc nedēļas viņam apritēs 35 gadi, varētu vēl spēlēt, taču traumas piespieda karjeru beigt un tagad Andrejs Ikšķilē trenē bērnus. Esot apmierināts un nepretendē uz lielo komandu vadīšanu – tas neesot priekš viņa.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+