×
Mobilā versija
Brīdinājums +14.1°C
Līga
Piektdiena, 22. jūnijs, 2018
28. janvāris, 2018
Drukāt

Tiem, kas vēl atceras. Rucavas bānīša pēdās (2)

Foto no Bārtas muzeja un Rucavas bibliotēkas novadpētniecības krājumiemFoto no Bārtas muzeja un Rucavas bibliotēkas novadpētniecības krājumiem

Rucavniekiem vilciens kādreiz bija iecienīts satiksmes līdzeklis.

Vēsturiskās brīvvalsts laika kartes rāda, ka savulaik Latviju caurauda iespaidīgi blīvs dzelzceļa tīkls. Lielākā daļa šo līniju vairs nepastāv, tās savās atmiņās vairs piemin tikai vecāki ļaudis. Šis ir neliels ieskats kādreizējā Liepājas–Rucavas bānīša sliežu “nospiedumos”.

Vieni jauc, citi atjauno

Pagājšruden daudzos ziņu portālos un laikrakstos, tostarp “Latvijas Avīzē”, tika pieminēts deviņus gadus ieilgušais jautājums par lietuviešu nojaukto Mažeiķu–Reņģes dzelzceļa sliežu posmu – Latvija iesniedza Lietuvai notu par satiksmes atjaunošanu, lai nodrošinātu kravu pārvadājumu iespēju attiecīgajā posmā. Izrādās, līdzīgi atgadījumi bijuši arī teju pirms simt gadiem. Toreiz Liepājas pusē sliedes bija demontējuši vācieši, kas arī saprotams pēckara ap­stākļos stratēģisku apsvērumu dēļ. 1919. gada 31. oktobrī “Latvijas Sargs” rakstīja: “Uz Dubeņu–Darbunes (Dārbeni Lietuvas pierobežā. – Red.) dzelzceļa, starp Bārtavas tiltu un Rucavu, vāci noņēmuši dzelzceļa sliedes 20 verstis garā gabalā. Šo ceļa gabalu, sākot no Rucavas tilta, latvieši tagad izlabojot un pa minēto dzelzceļu Liepājā katru dienu ievedot ap 20 kubikasu malkas.”

Protams, tagad vairs nav šīs šaursliežu dzelzceļa līnijas, kas būvēta Pirmā pasaules kara gados, saglabājušās vien pussagruvušas Dubeņu un Bārtas stacijas koka ēkas un Otanka, kuru tagad renovē uzņēmīgs norvēģis Knuts Simonsens. Liepājā viņam ir retroautomobiļu restaurācijas uzņēmums, bet lauku īpašumu “Vīgrieži” Bārtas pagastā viņš dēvē par savu mazo paradīzi. Kādreizējā Otankas stacijas namiņā (līdz 1929. gadam tā saukusies par Ķīburu staciju) pašreizējais saimnieks plāno izveidot nelielu viesu mājiņu. Būves vēsturisko noskaņu papildinās arī senlaiku fotouzņēmumi un dažas liecības. Malkas šķūnī Knuts esot atradis kilometru rādītāju: 25 km līdz Rucavai un 24 km līdz Liepājai. Saimnieks priecīgs arī par iegūto lokomotīves ceļa zīmi – to izprasījis strādniekiem, kurus pa ceļam uz Liepāju ieraudzījis ņemam nost sliedes.

Ripo mazais bānīt’s

Taisna elektrolīnijas stiga tagad iezīmē vietu, kur kādreiz bijušas dzelzceļa sliedes un no Dubeņiem uz Rucavu gar Bārtas, Otankas u. c. stacijām kursējis bānītis. Mans onkulis rucavnieks Miķelis Bidiņš ar smaidu atcerējās, ka, pret kalnu braucot, naskāks puisis varēja izlēkt, saplūkt līdzbraucējai meitenei puķu pušķi, pēc tam panākt vagoniņu un tajā ielēkt. Valsts dzelzceļu izdevniecības 1938. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas dzelzceļi 1918 – 1938” minēts, ka 1937./1938. gadā Liepājas–Rucavas līnijas vilcieni 53 km lielo attālumu veica ar ātrumu 29,1 km/st.,kamēr vēl neilgi pirms tam par lielāko pieļaujamo kustības ātrumu atzina 25 km/st., bet 1930. gadā vidējais ātrums bijis 16 km/st. un 1920. gadā – tikai 12,3 km/st. Turklāt varam vien minēt, cik laika nācies pavadīt ceļā, ja tolaik lielākoties kursēja jauktie preču-pasažieru vilcieni, kas daudz laika veltīja arī produktu iekraušanai un izkraušanai.

Protams, bija dzelzceļa līnijas, kurās bānīša vagoniņi kustējās krietni ašāk, īpaši kur bija veikta gulšņu nomaiņa, uzlabotas drošības ierīces un iegādātas modernākas lokomotīves. Laikraksts “Rīts” 1934. gadā ziņoja par Dzelzceļu virsvaldes komisijas inspekcijas braucienu secinājumiem: “Konstatēts, ka vairākos posmos, piemēram, no Liepājas līdz Kapsēdei, ir iespējams palielināt vilciena ātrumu no 35 km uz 45 km stundā. Sliktākā stāvoklī atrasts Liepājas–Rucavas dzelzceļš, kur vairums sliežu ir vieglā tipa un pārāk vecas, lai pieļautu vilciena kustības ātruma palielināšanu.”

Jāpiemin, ka pagājušā gadsimta sākumā Latvijā bija dažāda platuma dzelzceļi: 0,6 m (tā sauktie lauku šaursliežu), 0,75 m (pieved­ceļi), 1 m (Liepājas–Aizputes līnijā), 1,435 m (normālais platums) un 1,524 m (tā sauktais krievu platums). Pirmā pasaules kara gados vācu karaspēks kokmateriālu un lauksaimniecības produktu izvešanai daudzviet Kurzemē, kur veidojās visbiezākais dzelzceļu tīkls, būvēja vieglās konstrukcijas lauku šaursliežu dzelzceļus, tāds bija arī no Dubeņiem līdz lietuviešu Dārbeniem. Pēc kara sliedes uz Dārbeniem neatjaunoja, vilciens gāja līdz Paurupei (Rucavas centram), paņēma ūdeni, apgriezās un devās atpakaļ. 1922. gadā līnija no Dubeņiem tika pagarināta par 12 km līdz Liepājai, bet 1932. gadā lauku šauro sliežu ceļu pārbūvēja par 0,75 m platu pievedceļu.

Rucavas dzelzceļa stratēģiskā misija

Apkopojot iespaidīgu materiālu klāstu, tostarp no senām avīzēm un dokumentiem, Rucavas bibliotēkas vadītāja Gunta Timbra izveidojusi izstādi par ļaužu nostāstos pieminēto un fotogrāfijās redzamo Rucavas bānīti. Tā raibo likteni un nozīmi toreizējā saimnieciskajā dzīvē 90. gados izsekojis novadpētnieks Ģedimins Salmiņš, kura publikācijas arī var izlasīt izstādē.

Izrādās, jau 19. gs. nogalē ļaudis sākuši prātot, ka Rucavā noderētu sliežu ceļš, tiesa, dažas runas bijušas pārspīlētas, taču netrūka arī pamatotu plānu, tāpēc “Baltijas Vēstnesis” (17.12.1898.) rakstīja: “Dažas māsu avīzes pēdējā laikā vairāk reižu ziņojušas par elektriska dzelzceļa būvi starp Liepāju un Palangu. “Libausche Zeitung” pat vēstījusi, ka atļauja uz šāda dzelzceļa būvi jau dota – un, proti, kādam Š. Rucavā. Par tādu “Libausche Zeitung” naivitāti nudien jāizsaucas: “Ak, tu svētā Rucava!” Tātad no Rucavas nāks tas industrielais gars, tas dižākais kultūras nesējs un pārdrošo uzņēmumu laimīgais izvedējs, kas Kurzemi aplaimos ar pirmo elektrisko dzelzceļu, ko līdz vēl neviena naudas vīru sabiedrība nav uzņēmusies riktēt. Redzi, vecā Rucava, kāds gods un kāda slava tev tiek it negaidot!… Mums turpretim jāaizrāda, ka tādas “Rucavas pīles” nav nopietni ņemamas un ka baumām un valodām par minētā elektriskā dzelzceļa būvi nav itin nekāda lietišķa pamata. Bet gan no pilnīgi drošas puses varam ziņot, ka ir nodomāts un top projektēts starp minētajām pilsētām šaursliežu pieveddzelzceļš. [..] Nodomātajam dzelzceļam piekristu liela loma ļaužu labklājības pacelšanas ziņā [..]. Tā kā apgabals starp Liepāju un Palangu ļoti bieži apdzīvots un tikpat šejienes lielajos kroņa mežos, kā arī liel- un mazgruntnieku īpašumos vēl daudz un dažāda neizlietota materiāla, kas vēl gaida uz izstrādāšanu un izlietošanu, tad jo viegli noprotams, ka par nodomātā dzelzceļa atmaksāšanos nav ko šaubīties.”

Sliežu ceļa būvēšana Rucavā sākās gan tikai Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši organizēja, lai uz Vāciju izvestu zaļo zeltu. Pie Pūces kroga nolīdzināja laukumu, būvēja ēkas, kur iekārtot gaterus kokmateriālu zāģēšanai, strādāja simtiem karagūstekņu. Baļķus uz truļiem pieveda taisni no cirsmām, uz kurām bija izbūvēti dzelzceļa nozarojumi.

Kad 1918. gadā aktīvā darbība noklusa, vietējie iedzīvotāji sāka interesēties, vai mazo bānīti nevar izmantot braukšanai uz Liepāju. Un patiesi, sadarbībā ar Dzelzceļa virsvaldi tika salaboti ceļi, tilti, un bānītis pasažierus veda no Rucavas līdz Dubeņiem, kur tālāk varēja pārkāpt Liepājas–Priekules līnijas vagonos. Vēlāk blakus lielajām sliedēm piebūvēja mazās, un pēdējo posmu Dubeņi–Liepāja ļaudis varēja nobraukt bez pārsēšanās.

Līniju slēdz 1962. gadā

Ap 1935. gadu Rucavas, Dunikas un Bārtas iedzīvotājus, kas bija galvenie bānīša lietotāji, pārsteidza patīkams notikums: Latvijas valdība Polijā nopirka jaunas lokomotīves, jaunus pasažieru vagonus un līnijai uzlika masīvākas un platākas sliedes. Nu braukšana uz Liepāju bija ērtāka un ātrāka – agrāko piecu sešu stundu vietā bānītis visu distanci veica jau trīs stundās. Tā šī dzelzceļa kustība turpinājās līdz 1944. gadam, izņemot 1941. gada jūniju, kad Otrā pasaules kara laikā vācu armija uzbruka Liepājai.

Karadarbībai beidzoties, Rucavas–Liepājas līniju nojauca līdz Ječu–Slamstes apkaimei – juridiski par līnijas galapunktu kļuva Bārtas stacija, bet preču vilcieni (1959. gadā arī pasažieru) kursēja līdz Slamstei, kur bija izvietota kokmateriālu krautuve.

Visbeidzot dzelzceļa līnija 1962. gadā tika slēgta pilnībā. Tagad tikai zinātājs Bārtas mežā var atrast ko līdzīgu dzelzceļa uzbērumam… Dubeņos vietā, kur kādreiz bija dzelzceļš, tagad izveidots autoceļš uz Gaviezi. Daļa sliežu savulaik tika izmantotas Liepājas tramvaja ceļu būvei, bet izgrieztuvi pie dzelzceļa tilta vienkārši apbēra ar smiltīm.

Līdzīgs liktenis piemeklējis dažādos laikos slēgtās dzelzceļa līnijas visā Latvijā. Nojauktas ir vēsturiskās dzelzceļa līnijas Valka–Rūjiena–Pērnava, Ieriķi–Abrene, Ainaži–Valmiera–Smiltene, Pāle–Staicele, Krustpils–Jēkabpils, Meitene–Bauska, Aizpute–Saldus, Liepāja–Aizpute, Liepāja–Ventspils, Liepāja–Rucava u. c.

Vagons speciāli “zaķiem”

“Latvijas Dzelzceļnieku Vēstnesī” kāds paurupietis 1925. gada 7. martā raksta: “Uz Dubeņu–Paurupes šaursliežu līnijas 28. janvārī pie algas izmaksas vilcienā, TDD Milberts, saziņā un kopīgi ar ES Narķevici piekabināja vienu pasažieru vagonu speciāli priekš “zaķiem”, kas brauca no Dubeņu stacijas līdz Paurupei, kur todien bija nedēļas tirgus. Kā pirmais un dižciltīgākais “zaķis” aizbrauca pati TDD Milberta kundze, tad Valija Lauks, dienas strādnieka Lauka meita un vēl daži man nepazīstami “zaķīši”. Pie tādas kārtības nav brīnums, ka bieži notiek katastrofas, jo kungi paši vainīgi un tamdēļ nedrīkst arī uzstāties pret apakšniekiem stingri un skatīties, lai vilcienu brigādes būtu savu uzdevumu augstumos.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Žēl, ka likvidēja šo bānīti, bet tas jau vienīgais ko likvidēja

  2. …nu liels “paldies” lielajam Vilim, kurš ar palīdzēja ldz sagraut… bļin

Draugiem Facebook Twitter Google+