Sintija Kampāne
Sintija Kampāne
Foto – Mētra Štelmahere

“Rudenī dzīvokļu pamales pienāk tuvu”: Sintijas Kampānes dzeja 0

Sintija Kampāne (1989) – dzimusi un uzaugusi Jēkabpilī, ko Jānis Rokpelnis dēvē par “dzejnieku galvaspilsētu”.

Reklāma
Reklāma
Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām 137
Lasīt citas ziņas

Studē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorantūrā, raksta promocijas darbu par Veltas Sniķeres liriku. Ikdienā māca latviešu valodu un literatūru astotās klases skolēniem. Brīvajā laikā vada literāru interešu apvienību dzimtajā pilsētā un glezno, kā arī raksta kritikas par latviešu jaunāko dzeju. Literatūrkritiskos un dzejas darbus jau ir publicējusi literāro tekstu vietnē “Ubi Sunt”, kur arī vada jaunrades sadaļu, un žurnālā “Domuzīme”. 2010. un 2014. gadā apmeklējusi dzejas meistardarbnīcas, kas notikušas Ronalda Brieža un Jāņa Rokpeļņa vadībā.

Sintija savus darbus raksturo, ieskatoties literārajā ainavā: “Dzejā mani saista tēlu daudzveidība, akustiskā materiāla efektivitāte, valodas skaniskums un vienlaikus telpa, priekšmetu scenogrāfija, kas ilustrē cilvēka garīgumu. Dažkārt ir dzirdēti viedokļi, ka manā dzejā dominē sirreālismam raksturīgi elementi. Viens no iedvesmas avotiem ir Maijas Silmales tulkojumā publicētā franču dzejas izlase “Es tevi turpinu”, tāpat saistoša ir igauņu dzejnieku Artura Alliksāra, Andresa Ehina un Ilmara Lābana lirika. Man tuvie autori latviešu literatūrā ir Edvīns Raups, Juris Kronbergs, Ingmāra Balode, Jānis Vādons, Andris Ogriņš, Marts Pujāts. Neapzināti, tomēr neatvairāmi mani ietekmējuši arī brīnišķīgie Ruta Štelmahere un Jānis Rokpelnis, kuru tekstu šarmu veido metafiziskā eksistences izjūta.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Rudenīgu metaforu pilnais dzejoļu cikls “Ļoti veca sieviete” ir kāds Sintijas Kampānes ilgi lolots darbs, kas nu ir nobriedis nonākt pie “Kultūrzīmju grāmatplaukta” lasītājiem.

ĻOTI VECA SIEVIETE

1

rudenī dzīvokļu pamales pienāk tuvu

vīnstīgu sārtā burzma uzvāra žogu

sienāzis uzlec uz balkona

ļoti veca sieviete atrod to uz veļas

un saprot – rudens ir ar viņu

nekas cits – debess stiklaine

izkarina mākoņus

nodiluši skolēnu ceļi attaisās

atkal rudens būs tur

ļoti vecās sievietes virtuvē

paņems samtainās sienassegas

un aiznesīs gaisā

2

parasti mašīnas brauc tik vēlu

lai kaut ko izsviestu

ļoti vecā sieviete redz turīgo kaimiņu

lēna mašīna piestāj pļaviņā

no bedres iznirst suns

aprej burbušo maisu

sīkas detaļas nav saskatāmas

tomēr kļūst skaidrs

ka ļoti vecā sieviete

neredz tālu

tuvējā veikala sarunbiedre

saskaita vēlās mašīnas

kas atbrauc lai atstātu vecus suņus

un klaju ikdienas taru

no skaitāmajiem pirkstiem

iznirst mēslu mušas

3

šoferis iešņauc bremzes

vietējā parka kafejnīca ir ciet

skatlogā uzdīgušo mēnesi

šķērso izlūzis skurstenis

vēl jāgaida divi pasažieri

ļoti veca sieviete

un kauslīgs bērns

vēl seši bremžu gaisa pilieni

un šoferis

šķērso mēnesi

4

pilsētas ainavas

sastāv no būvgružiem

sienāžu slīpēti akmeņi

stāv kā aptaisījušies

kas

viņus

cilās

ja ne ļoti veca sieviete

viņa pienāk

savā ierastajā tirgus solī

viņas maiss

pilns ar bērzlapu monētām

tēja mazbērniem kuri no viņas aizbēguši

tēja bērniem kuri stutē televizorus

pie būvgružiem sieviete pusakla

taustās gar asfaltu

kas pateiks vai nolietotais angārs

nebūs viņas nākamās mājas

šeit nekursē sabiedriskais transports

šeit sienāži vienīgā satiksme

starp būvgružiem

sieviete smaida

dziļu debesu leti

5

iela sena raktuve

izkususi bērza lapa

nepazīst pilnus vēderus

bērni kas aizmirsušies spēlē

neatsaucas uz aicinājumu vakariņās

ļoti vecā sieviete ir uzvārījusi tomātu zupu

pa kartupeļu malām peld angāra uzpleči

burkānu ripiņas rāda gredzena miesu

bērniem nenāk miegs augusta naktī

viņu mājas būs citur

6

ievu iela nolaižas uz skrējēja kurpēm

pieci apļi apkārt aplamai upei

viens ceļa stabs no klusas kolekcijas ir

ļoti veca sieviete

7

tālbraucējs kūst mašīnā lēni

maltīte neaiztikta blakus iet bojā

zilu kukaiņu siets aplejas mērcē uz priekšējā stikla

vējš aizķer ausis

tālbraucēja smagā miesa uz zaļa sēdekļa

kosmiskas pērles birst no mīkstās muguras

tālu ir viņa sieva un bērns

ar rozā zaptsmaizītēm stāv durvīs

tālu ir viņa brālis betona maisītājs

ar oranži mantoto matu siksnu

un bezgalīgu tēva formastērpu

tālu ir bērnības televīzijas ciems

bet te viņš kluss un nokaitēts

ar tālām šķiltavām acīs

šķir ceļu uz tuvāko benzīntanku

ar nogurušām moteļu uzlīmēm

tuva ir tikai apslēptā kaste

aiz viņa tumšās kajītes

lēnā solī šūpojas gurnviela kāda

nezināma meža atliekas

uzņem krītošo kukaiņu sulas

ar ļoti vecu sievieti no ceļa

8

Kad liekas ir pagājis gadsimts

kopš šīm sešām klusuma dienām

Koki paskrien pretī tu esi iebraucis pilsētā

Ļoti veca sieviete aiz muguras pūlas izrunāt vārdu

skaidrs

Vienīgi mašīna pazīst tīru ceļu

Koki minas uz lapu pedāļiem

Kaut kur tepat izdīgst pa blīvam dīķim

Tu zini tas tikai kluss paklājs

Zāle kārpās no sausuma ārā

Mēness kā mīksti pildīts cepums

Drīz pārtop par soliņu gurdai balsij

DZEJAS ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Sintija ir talantīga dzejas kritiķe – viņa vērtē dzeju nesteidzīgi, bet rūpīgi, iedziļinoties dzejnieka teksta psiholoģijā, kopējā latviešu dzejas ainā un veidojot nevienkāršotu, metaforās un epitetos balstītu vērtējumu. Šķiet, ka tikpat nopietni top arī viņas pašas dzejoļi – it kā iekalti kādā cietā materiālā (iespējams, metālā), tie skan pietiekami pārliecinoši, lai pretendētu uz episkumu. Dzejniece tiecas pētīt lietu semantiku, nedaudz paslēpties aizsargmateriālā un izstrādāt jaunu tekstūru. Viņa nevairās ļauties jēdzienu un tēlojuma smagumam, neaizmirstot arī par sižetiskumu, jo arī pati pieder jaunākajai latviešu dzejai, kuru aizrautīgi lasa un bezkaislīgi vērtē.”

Rudenīgu metaforu pilnais dzejoļu cikls “Ļoti veca sieviete” ir kāds Sintijas Kampānes ilgi lolots darbs, kas nu ir nobriedis nonākt pie “Kultūrzīmju grāmatplaukta” lasītājiem.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.