Anda Līce: Rudens jautājumi 5
Šajā vasarā atklātībā nonākušajām “Rīdzenes sarunām” Latvijas mērogā ir zināma līdzība ar viesuļvētru. Tikai pēc tam atklājas valstij un katram individuāli nodarītie morālie un materiālie zaudējumi, kurus nemaz nav iespējams precīzi aprēķināt, un cilvēki sāk jautāt, kāpēc tas notika. Kārtējo reizi ir jāatgriežas pie jautājuma par pamatiem, uz kuriem šajā pasaulē tiek būvēts viss paliekošais.
Latvijas Satversmi rakstīja cilvēki, kuriem ar morāli viss bija kārtībā. Kad uz šīs Satversmes pamata sākās valsts atjaunošana, viss puslīdz bija kārtībā arī ar to, ko būvniecībā sauc par nulles ciklu – pazemes un virszemes būvdarbu posmu līdz pirmā stāva grīdas līmeņa atzīmei. “Brīnumi” sākās vēlāk, kad, juridiskās zinības labi apguvuši un naudas garšu sajutuši, projektēšanā un būvdarbos iesaistījās cilvēki ar dubultmorāli, samudžinot likumus tik tālu, ka tie taisnības virzienā vairs nedarbojās. Tāpēc jau šodien ir iespējama absurdā diskusija par tādu apzīmējumu kā “valsts nozagšana”, nevis par tā būtību. Dažam labam no to dienu “speciālistiem”, aizejot mūžībā, izdevās izvairīties no cilvēku tiesas.
Domājot par mūsu kopējām nelaimēm, es nonāku pie jautājumiem, kas skar tieši mani. No vienas puses, publiski paust patiesību par patieso stāvokli valstī nozīmē liet ūdeni uz Kremļa dzirnavām, kuras to vien dara, kā maļ, ka Latvija kā valsts nav izdevusies. Tas, protams, labi neizskatās, raugoties arī no jebkuras citas valsts skatpunkta. Bet, no otras puses – klusēt nozīmē ļaut visam turpināties. Es tiešām nezinu cita risinājuma, kā vien lietas tomēr saukt īstajā vārdā un, pildot savus pienākumus, nepieļaut kompromisus ar sirdsapziņu. Tas ir tāpat kā dzert ļoti rūgtas zāles. Īsu un tiešu atbildi uz šā rudens galveno jautājumu var atrast Jaunajā Derībā: “…un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Grozies, kā gribi, mūsdienu mediji nespētu atbildēt skaidrāk un skaudrāk.
Atzīt patiesību vienmēr nozīmē no kaut kā atteikties. Ir neiedomājami grūti nokāpt no saviem materiālajiem un sabiedriskā stāvokļa augstumiem, jo tam pretojas mūsu cilvēciskā daba. Ne velti saka, ka nokāpšana no kalna ir grūtāka par kāpšanu kalnā. Pasaules lielās reliģijas runā par lepnību kā cilvēka lielāko grēku, bez kura neviens mūžu nodzīvot nespēj. Smagi strādājot ar sevi, vieni uz to var atskatīties kā uz pārvarētu kalnu pāreju, citiem tas viss vēl priekšā. Gana izšausminājušies par to, kas notiek pasaulē, pajautāsim sev: “Kas ir mans šā rudens galvenais jautājums?”
