Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
24. septembris, 2013
Drukāt

Rudens spēku glabā saknēs. Kas jāzina sakņu vācējiem?

Foto - www.andriskozlovskis.lv un no V. Kārkliņas personiskā arhīvaFoto - www.andriskozlovskis.lv un no V. Kārkliņas personiskā arhīva

Ja pēc atvadīšanās no vasaras vārds saknes asociējas tikai ar maltītei paredzētiem kultivētajiem dārzeņiem, skaidrs – rudens bagātību klētī kāds apcirknis vēl nepiepildīts. Tas, kurā vieta gan savvaļā briedušajiem, gan jau piejaucētiem, tomēr pelnīto atzinību vēl neguvušajiem gumiem, saknēm un sakneņiem, kas lieti noder gan azaida galdā, gan mājas aptieciņā. Ja vien apzināmies – tā ir vērtība, nevis kompostkaudzes papildinājums.

 

Gatavojoties pārgājienam ekstremālos apstākļos, rūdīts ceļinieks centīgi izsver, lai mugursomā nebūtu nekā lieka un viss nepieciešamais pie rokas. Jebkurš augs rudenī salīdzināms ar šādu ceļotāju.

Dodoties cauri ziemai, kas iemanījusies kailsalu, kupenas un atkušņus izkārtot katru gadu savādāk, tam jāizpilda dabas liktais uzdevums – izturēt!

Un viss līdzņemamais un izdzīvošanai paredzētais jāietilpina vienīgajā bagāžniekā – saknēs. Pirms gatavošanās ziemas guļai tās kļūst par īstām vērtīgo vielu noliktavām.

Laikus noraktas un pareizi sagatavotas glabāšanai, saknes un no tām gatavotie labumi organismam nepieciešamo bieži vien saglabā ne tikai līdz nākamajam pavasarim – vēl krietni ilgāk.

 

Kas jāzina sakņu vācējam

✔ Vākšanai derīgas tikai nepiesārņotā vidē iegūtu augu saknes, uzsver bioloģijas zinātņu doktore Rūta Bērziņa–Bērzīte.

✔ Visas rudens saknes satur organismam ļoti vajadzīgās rūgtvielas, kas normalizē gremošanu un īpaši ieteicamas tam, kurš pārlieku meties uz saldām vai treknām maltītēm.

✔ Saknes rokamas īsi pirms sala, tiklīdz beidzas veģetācija – vecās lapas sāk dzeltēt, jaunas vairs netiek dzītas; tad pārziemošanai vajadzīgo vielu koncentrācija augā ir vislielākā.

Lai izvairītos no vērtīgo vielu zuduma, savvaļas saknes nevajadzētu mizot – pietiek ar rūpīgu nomazgāšanu un nosusināšanu.

✔ Tālākai apstrādei sagatavotās saknes nedrīkst mitras likt hermētiski noslēgtā traukā, citādi saglumēs, sapūs.

 

Savukārt zāļzinis Jānis Ulmis kā īpaši labu metodi, gatavojot saknes glabāšanai, iesaka pulverizēšanu. Pulveris ir ērti lietojams un uzglabājot neaizņem daudz vietas, to katrs var pagatavot mājas apstākļos.

✔ Tā kā pulverī sastrādāta auga sastāvdaļas ir īpaši smalkas, tās nepārslogo gremošanas sistēmu, taču ļauj bioloģiski aktīvajām vielām caur zarnu bārkstiņām ātri nokļūt asinsritē.

✔ Pulveris gremošanas traktā mītošās baktērijas nodrošina ar šķiedrvielām, kas tām nepieciešamas organismam vajadzīgo vitamīnu un aminoskābju sintezēšanai un imūnsistēmas spēcināšanai.

✔ Kaltētu veselības augu sakņu pulveru lietošana palīdz sabalansēt skābju un sārmu līdzsvaru organismā, novēršot audu pārskābināšanos, kas tiek uzskatīta par veselības traucējumu izraisītāju.

Jānis Ulmis secinājis – ģimenes vajadzībām ne
pieciešamā sakņu pulvera sagatavošanai pietiek ar kafijas dzirnaviņām, virtuves blenderi vai pies
tiņu.

Un atgādina: iegūtais produkts jāizsijā un jāglabā sausā vietā tumša stikla vai māla traukā. Citādi šī smalkne, no apkārtējās vides aktīvi uzsūcot mitrumu, drīz var kļūt nelietojama.

Tā kā pēc konsistences un krāsas vairāku sakņu pulveri mēdz būt līdzīgi, uz katra trauka jāuzraksta auga nosaukums.

Zāļzinis tomēr brīdina – lai cik veselīga kāda auga sakne, ar tās pulvera ilgstošu lietošanu labāk neaizrauties, jo robeža starp tā terapeitisko un nevēlamo, pat toksisko iedarbību mēdz būt ļoti trausla. Jebkurš pulveris vislabāk iedarbojas daudzkomponentu salikumā, kombinējot ar sasmalcinātām virszemes drogām.

Ja tiek piedāvāts pietiekams daudzums augu biogēno vielu – tie ir ķīmiskie elementi, piemēram, slāpeklis, fosfors, silīcijs, sērs, kas ir nepieciešami dzīvības norisēm –, organisms pats spēj izvēlēties, kas kurubrīd visvairāk vajadzīgs.

 

 

 

Uzmanību – kaķis maisā!20120914-143920-9

       Gatavojot šo rakstu par saknēm, gāju lūkot, ko piedāvā Rīgas lielais vēders – Centrāltirgus.

Iegādājos gan kalmes saknes, gan tauksakni, arī mārrutku netrūka. Uz kāda galda gozējās prāvi čemuri. Pārdevējs pilnām mutēm klāstīja – tas ir žeņšeņs! Viņa vectētiņš savulaik vienu sakni atvedis no Sibīrijas un ieaudzējis. Pāris reizes pārprasīju, vai patiesi manas acis redz tik izslavēto brīnumsakni. Puisis sita pie krūtīm, ka skanēja vien, vēl lepni piebilda, ka maisiņš ar žeņšeņu maksājot vien piecus latus. Iegādājos tikai divus sakneņus, lai arī blakus stāvošā sieviņa stāstīja, ka katru dienu dzer šito tējiņu.

Mājās ķeburkājus vispirms izostīju, pēc tam sāku pētīt interneta resursus – žeņšeņa saknei ir pavisam cita forma, tā līdzinās cilvēciņam.

Vaicāju zinātājiem. Vija Eniņa un Rūta Bērziņa–Bērzīte izteica versiju, ka tā varētu būt eleiterokoka sakne. Šo augu patiesi mēdz dēvēt par Sibīrijas žeņšeņu. Tomēr sakne izskatoties nedaudz atšķirīga, varbūt labāk to nelietot…

Pirkumu esmu novietojusi plauktā – kā pieminekli naivumam un demagoģijai.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+