Uldis Šmits: Rūgtākā patiesība 5
Tiek apgalvots, ka tagadējos laikus raksturo parādība, kas nodēvēta par “postpatiesību” jeb “pēcpatiesību” – aizvadītā, 2016. gada vārds Vācijā, kā arī Oksfordas vārdnīcas redaktoru skatījumā. Ar paskaidrojumu, ka sabiedriskās domas veidošanā tagad lielāka nozīme ir emocijām, nevis faktiem un objektīvam izvērtējumam. Parasti nosauktie pēcpatiesības triumfa piemēri politikā ir “Brexit” un Donalda Trampa ievēlēšana, kad tīmeklī uzjundītās emocijas un agresīvās kampaņas, tā teikt, apslāpēja saprāta balsi.
Tomēr tas diez vai atbrīvo no atbildības valdošās aprindas, kuru pašapmierinātība un īstenotā politika arī radīja labvēlīgus apstākļus pēcpatiesības uzplaukumam. Jo pašplūsmā atstātās globalizācijas sekas sāpīgi skāra pirmām kārtām Rietumu labklājības valstis, vairojot sociālo nevienlīdzību, atstumtību un nedrošību. Tā dēvētās tradicionālās partijas nav spējušas izvirzīt spilgtus līderus vai piedāvāt pārliecinošus risinājumus. Plašākā nozīmē šo parādību veicina dažādu dzīves jomu “virtualizācija” un mēģinājumi “relativizēt” īstenībai atbilstošus faktus.
Jēdziens ieviesās gadsimta sākumā ASV, kur tas parādījās arī debatēs par 11. septembra atentātu izcelsmi. Bet, kā norāda Oksfordas vārdnīcas redakcija, tieši pēdējā gada laikā vārda “pēcpatiesība” lietojums komentāros un citos tekstos ir pieaudzis neskaitāmas reizes. Galvenais iemesls bija jau pieminētais “Brexit”, ko laikraksta “Guardian” galvenā redaktore Katrīna Vinere nosauca par pirmo nozīmīgo “pēcpatiesības politikas ēras balsojumu”. Aģitētāji par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības ne vien spēlēja uz emocijām, bet izmantoja arī dažādus pārspīlējumus un dezinformāciju, ko vēlāk paši atzina. Piemēram, plaši tiražētais apgalvojums, ka dalība ES valstij nedēļā izmaksā 350 miljonus sterliņu mārciņu, ko pēc izstāšanās varēs ieguldīt veselības aprūpē, bija apzināti melīgs. Taču daži kampaņas organizētāji un finansētāji pēc uzvaras referendumā paskaidroja – ar objektīvu faktu izklāstu neko neizdotos panākt. Bet “Brexit” atbalstošie preses izdevumi, iespējams, bija ielāgojuši 19. gadsimta ievērojamā britu valstsvīra Bendžamina Dizraeli vērojumu: “Avīzēs nav ne vārda patiesības, tamdēļ cilvēki tās arī lasa.” Patiesība mēdz būt garlaicīga (un reizēm nepatīkama). Gluži kā politiķi, kuri to bez sevišķas degsmes aizstāv. Tas nav tas, ko tā sauktais vienkāršais vēlētājs grib dzirdēt un redzēt. Bet ļaužu vēlmes – gan kārotās preces, gan politiskās gaidas – mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir viegli izdibināmas, sašķirojamas pa kategorijām un manipulējamas.
Saskaņā ar “Politifact” vērtējumu ASV prezidenta vēlēšanu gaitā 26% no Hilarijas Klintones apgalvojumiem būtu apzīmējami kā “drīzāk nepatiesi”, “nepatiesi” vai “pilnīgi nepatiesi”, savukārt Donalda Trampa runās tādi bijuši 70 procenti. Kas netraucēja sasniegt mērķi, jo daudzi balsoja par viņu, pat neticēdami viņa solījumiem. Toties tie atspoguļoja diezgan lielas sabiedrības daļas noskaņojumu un slēptās, kaut varbūt neizpildāmās vēlmes. Protams, bija vēl citi faktori, par kuriem strīdi joprojām turpinās.
Ne mazums publicistu apšauba arī “pēcpatiesības” jēdzienu vai izturas pret to ar zināmu ironiju, norādot, ka “patiesības ēras” iestāšanās lāgā nav manīta, katrā ziņā ne politikā. Mēs tam varētu piekrist. Īpaši atceroties savu pieredzi t. s. padomju iekārtā, kura balstījās uz meliem. Un arī neatkarību atguvušajā Latvijā, kur valda dažādas puspatiesības, bet meli – tie paši vecie un jaunradītie – atkal kļūst par draudu. Tāpēc labāk sauksim vien lietas īstajos vārdos.
