Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
7. jūnijs, 2012
Drukāt

Rūgtie vilkāboli un lielā kopideja

Foto - LETAFoto - LETA

Atmodas sākumā latviešu tautu kopā saturēja ļoti spēcīgs, visus apvienojošs dzinulis – vēlme juridiski atjaunot savu valsti. Šī ideja mūs saliedēja, un 1991. gadā Latvijas Republika tika atjaunota, bet ne piepildīta ar garīguma saturu. Bez garīguma, bez idejas, kas vieno, valsts ilgstoši nevar pastāvēt. 


Patērētāju sabiedrībai otršķirīga ir valstiskuma ideja, maz ko izsaka atbildība par savu zemi, tukša skaņa ir piederība tautai un mājvietai. Dzīvo taču vienreiz, tad kādas idejas vārdā mocīties un nīkuļot Latvijā? Tā nu mēs plūcam labklājības sludinātāju briedinātos augļus. Rūgti vilkāboli, ai, cik rūgti!

Kaimiņos esošā Krievijas valsts gan nesnauž un ļoti aktīvi strādā pie apvienojošas idejas radīšanas. Vairākos dokumentos Krievija oficiāli atzīst sevi par impērijas mantinieci, krievu tauta tiek vienota ap Krievijas monarhijas ideju. Tāpēc arī redzami kuriozi – Putins paziņo, ka PSRS sabrukums ir 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā kļūda. Monarhijas idejas iet kopsolī ar ambīcijām savākt zem divgalvainā ērgļa spārniem noklīdušos cāļus. Ar šo prasību mēs Latvijā saskaramies vai katru mīļu dienu, un spiediens pieaug. Krievu valoda, krievu paralēlās valdības izveidošana, Latgales atdalīšanās.

Skaidrs, ka jāspiež pretī, bet kāda būs mūsu apvienojošā ideja?

 

Manuprāt, vienīgais ceļš ir latviskuma nostiprināšana visā valsts teritorijā. Tas jādara steidzamā kārtā, un par to nav nedz jākaunas, nedz kāda priekšā jātaisnojas. Praktiskie risinājumi būs dažādi, bet viens ceļš skaidri iezīmēts Evas Mārtužas teiktajā: “Katrai valstij, katrai tautai ir sava reliģija, kas to vispār veidojusi par kaut kādu garīgo kopumu.

 

Gan ANO deklarācijas, gan Eiropas Savienības likumi aizstāv katras valsts īpašo ticību, īpašo kultūras vērtību, paužot, ka katrai tautai ir tiesības piekopt savu īpašo reliģiju.” Latviešiem tās bija dievturības idejas, un dievturībā ir ļoti daudz ētisku vērtību. Šīs atziņas vajadzētu atjaunot un ar tām piepildīt mūsu ikdienu. Lai vakarā, gulēt ejot, varētu teikt – nemaz neiedomājos, bet izrādās, ka dienu esmu nodzīvojis saskaņā ar dievturības principiem! Jāsāk ar pasākumiem, kuros piedalās visa tauta. “Kad mēs visi kopā dziedam Dziesmu svētkos, tā ir izteikta lūgšana par mums, par mūsu dvēseli, par baltu dvēseli. Tieši tik grandioza mēroga lūgšana arī satur tautu kopā,” tā Mārtuža. Piebildīšu – Dziesmu svētkiem jābūt ne vien augsti profesionālas kormākslas paraugam, tiem ir jābūt latviešu tautas dvēseles augstajai dziesmai. Nacionālai, skanīgai, savdabīgai un stiprai. Unikālai citu tautu vidū ar savu nepiesārņotību un gara tīrību.

Šajā sakarā vēl viena piebilde. Ko Dziesmu svētku orgkomitejas sastāvā dara Nils Ušakovs? Izteikšu ķecerīgu domu, no kuras mati celsies stāvus kordiriģentiem. Svētku rīkošanas vieta var būt arī cita pilsēta. Kaut arī Rīgā ir skolas, kur dziedātājus izguldināt un speciāli šim grandiozajam pasākumam uzbūvēta estrāde, bet tā vārdā, lai neļautu latviešu tautai naidīgiem politiķiem bradāt pa tautas dvēseli, var pārgulēt arī uz salmu maisa.

Dvēsele nomazgāsies rīta rasā un sapratīs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+