Rūjienas baznīcas atjaunošanas stāsts, kas vēl nav laimīgi beidzies 1

Materiāla autore ir biedrības “Rūvenietis” valdes priekšsēdētāja un Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

2018.gadā Rūjienas Sv. Bērtuļa baznīca svinēs 755. dzimšanas dienu. Skatoties atpakaļ uz vairāku simtu gadu seno vēsturi, biežāk nākas sastapties ar pieņēmumiem, nekā ar dokumentāli pierādāmu patiesību. Pie tam šie pieņēmumi un dažādu vēstures pētnieku secinājumi mēdz būt ļoti pretrunīgi.

Par to pārliecinājies arī mākslas vēsturnieks, Dr.art. Jānis Kalnačs pētot un aprakstot Rūjienas baznīcas vēsturi 2010.gadā izdotajā grāmatā „Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Valmieras rajonā.”

CITI ŠOBRĪD LASA

1868.gada 8.maija Latviešu Avīzē Rūjienas mācītājs Rihards Bergmanis, kas ir trešais no Rūjienas četru paaudžu mācītājiem Bergmaņiem, raksta: „Burhard fon Hornhūzen Vidzemes bruņu-lielskungu valdnieks Rūjenes vecu pili, no kā vēl drupi atrodami, 1263 ir uzbūvējis. Veciem, stipriem bruņu-lielskungiem bija tas ieradums, kur sevīm pili uztaisīja, tur arī Dievam dzīvokli, proti, baznīcu uztaisīt. Tāpēc var gan domāt, ka Rūjenes baznīca tanī pat gadā gruntēta, kur Rūjenes vecā pils dibināta. Veca viņa ir, to mūri paši apliecina un jumts, kas divkārtīgs tā, ka no pirmā otrs izaug. Tā tagad maz vairs būvē. Šī mode ir veca. Baznīca iesākumā ir bijusi velvēta. Tās velves ir sakritušas. Bet tanī vietā baznīca ir būvēta augstāka un tika augsta, ka iekš visas Vidzemes tikai Rīgas Pētera un Domes baznīcas būs augstākas par Rūjenes baznīcu.”

Ja var ticēt R.Bergmaņa apgalvojumam, ka vienpadsmit luterāņu mācītāji Rūjienas baznīcā pirms viņa kalpojuši, tad šodienas draudzes mācītājs Māris Sarma skaitāms pēc kārtas trīsdesmitais. Ja mācītāju kopskaitu pēc arhīva dokumentiem vēl būtu iespējams pārbaudīt, tad par baznīcas sākotnējo izskatu nav iespējams gūt nekādu pamatotu apstiprinājumu. Vairākkārt postīta un atkal atjaunota- tāds ir bijis Rūjienas baznīcas liktenis.

No baznīcas pēdējā postījuma mūs šķir 43 gadi. Vēl dzīvi liecinieki, pieejami dokumenti, tāpēc par šo laiku gribas pastāstīt sīkāk, viņa pauž.

1974.gada 10.aprīlis. Nenoskaidrotu iemeslu dēļ aizdegās baznīcas tuvumā esošais šķūnītis. Vējš nesa dzirksteles baznīcas virzienā. Līdz kāda no dzirkstelēm paspēja negaidīti un iznīcinoši ieperināties baznīcas jumtā. Ugunsdzēsēju aprīkojums toreiz bija gauži vājš- ne garas trepes, ne pietiekošs spiediens šļūtenēs. Dega koka zvanu tornis un iegāžoties baznīcā iznīcināja it visu, kas degošs-ērģeles, altāru, kanceli, balkonus, solus. Sakarsušais zvans krītot sašķīda gabalos. Torņa gailis brīnumainā kārtā „izglābās” un 1974.gada 12.aprīļa izglābto priekšmetu akta aprakstā minēts, ka tas nedaudz apdedzis un mazliet deformēts.

Mazsalacas ugunsdzēsējiem izdevās toreiz nosargāt sakristeju. No uguns izglāba baznīcas grāmatas, 1836.gadā Tērbatā iegādāto baltvācu mākslinieka Fridriha Ludviga Maidela gleznoto altārgleznu „Golgāta”, divus kroņlukturus, altāra piederumus un plāksnes ar 1.pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušo rūjieniešu vārdiem, kā arī tēlnieka Egona Zvirbuļa skulptūra „Uz Tēvzemes altāra”.

Reklāma
Reklāma

Ārzemju latviešu prese tolaik rakstīja :”Nav šaubu, ka baznīca aizdedzināta. Šī uguns, kas visu nakti plīvojusi, tālu jo tālu redzama, brēc pret debesīm, stāstīdama, ko ļauni cilvēki mūsu dzimtenei un baznīcai darījuši.” Draudzes priekšnieks Ernests Gredzens savukārt savā paskaidrojumā Baznīcas Konsistorijai Rīgā notikušo skaidroja šādi: ”Šķūnis dega ar augstām liesmām un vējš tās dzirksteles uznesa jumta augšējā daļā. Dzirksteles tika iepūstas dakstiņu starpā, kur bija sausais jumta skaidiņu klājums, kas iesāka kvēlot jumta čukurā pusmetru no torņa. Tornis no koka, krāsots trīs gadus atpakaļ ar nitro krāsu pieņēma uguni un strauji uzsāka degt.”

Tūlīt pēc ugunsgrēka iesākās draudzes mācītāja Paula Birzuļa vēstuļu sarakste desmit gadu garumā ar lūgumiem un paskaidrojumiem dažādām valsts institūcijām un iestādēm. Galvenais lūgums – atļaujiet atjaunot mūsu baznīcu. Baznīcas ēka tolaik bija Valmieras rajona izpildu komitejas īpašums un draudze bija tikai šo telpu izmantotāja. Ēkas apdrošināšanas maksājumus veica draudze, bet pēc ugunsgrēka apdrošināšanas atlīdzību 16 000 rbļ saņēma Valmieras rajona izpildkomiteja. Nebeidzamās ierēdņu atteikumu vēstules nespēja sagraut draudzes ticību.

Neskatoties uz to, ka baznīcas iekšienē dažs labs koks jau bija izaudzis cilvēka augumā, vēstules turpināja ceļot. Arī uz Valmieras vēstures un mākslas muzeju, kur tobrīd par pieminekļu aizsardzības sektora vadītāju strādāja jaunais, enerģiskais Jānis Kalnačs, kuram šodien jau ir doktora grāds. Toreiz viņam bija tikai 25 gadi. Puisis bija atsaucīgs un kopā ar draudzes locekli- būvtehniķi Kārli Dimitru, kurš jau visas tehniskās lietas iepriekš bija izpētījis un vienmēr bija klāt ar padomiem būvniecībā, ķērās pie darba. „Tad nu tik tālu ar Dieva palīgu- pēc tik daudzām neveiksmēm, kavēkļiem, maldināšanām un pat pievilšanām – Rūjienas draudzes sen lolotais sapnis par dievnama atjaunošanu sācis pamazām piepildīties,” tā 1984.gada 31.augustā rakstīja mācītājs Pauls Birzulis.

Pirms darbu sākuma mūra ārsienas dzegas tukšumos ielika divas stikla pudeles ar rakstiem par dievnama vēsturi, Bernharda Mūrnieka fotogrāfijām, kurās redzama baznīca pirms un pēc degšanas un 1984.gada 5.jūnija laikrakstu „Liesma”. Jumta darbi pēc Rīgas Politehniskā institūta konstruktoru biroja 1976.gadā izstrādātā baznīcas rekonstrukcijas projekta turpinājās 3 gadus. Tos veica kolhoza „Straume” celtnieki Harija Čākura vadībā. Viņiem bija dota atļauja strādāt tikai brīvdienās, tāpēc darbi ieilga. 1984.gadā pabeidza jumtu baznīcas dienvidu jomam, 1985.gadā ziemeļu jomam, 1986.gadā vidus jomam, bet 1987.gadā zem jumta bija arī baznīcas altāra daļa. Visa jumta uzlikšana izmaksāja 32.211 rubļus.

1987.gada 24.decembrī notika pirmais dievkalpojums… vēl gan drupās, bet jau zem jumta. 1988.gada 10.janvārī iesvētīja atjaunoto altārtelpu, kuru ar pagaidu sienu atdalīja no pārējās baznīcas. Dievkalpojumi piecus gadus notika altārtelpā.

1991.gadā draudze atguva īpašumā baznīcas ēku un ķērās pie lielās iekštelpas atjaunošanas. Darbus uzticēja SCO celtniekiem Ilmāra Lenša vadībā. Pa kvadrātmetram tika līdzinātas un apmestas 10 gadu garumā laika zoba drupinātās sienas. 17 metru augstumā no dēļiem pašu būvētās sastatnes toreiz nemaz nebija stabilas. Celtnieki riskēja. Tad, kad likās, nekas vairs nevar tos apdraudēt, no apakšējā balkona virs ieejas 1992.gada 17.februārī nokrita un gāja bojā celtnieks Juozas Budreckis. Darbi turpinājās. Paralēli apmešanas darbiem koka darbus logu, balkonu un solu izgatavošanai veica Andrejs Griško.

Pateicoties Stokholmā dzīvojošā komponista un ērģelnieka Andra Vītoliņa rūpēm, Rūjienas baznīca tika pie ērģelēm, kuras Latvijai ziedoja Leruma draudze Zviedrijā. Ērģeles darinātas 20.gs 20.gados. Par saņemto ērģeļu restaurēšanu un uzstādīšanu gādāja Tālivaldis Deksnis, Juris Jērums un Viesturs Ilsums. 1993.gada 16.jūlijā izcilais Latvijas ērģelnieks Tālivaldis Deksnis tās pirmo reizi arī ieskandināja. 1993.gada 24.augustā baznīca tika iesvētīta. Vēl gan bez interjera priekšmetiem- altāra un kanceles… un arī bez torņa.

1996.gadā arhitekts Jānis Lucis izstrādāja baznīcas torņa projektu (Rūjienas muzejam dāvinātais torņa makets vēl arvien atrodas baznīcā), diemžēl projektu realizēt neizdevās, jo draudze nobankrotējušajā „Bankā Baltija” pazaudēja visu atlikušo ziedojumu naudu. Uz ilgāku laiku, līdzekļu trūkuma dēļ, turpmākos baznīcas atjaunošanas darbus nācās pārtraukt.
2002.gadā izremontēja ugunsgrēkā izglābto sakristeju, lai tad, kad laukā ir barga ziema, dievkalpojumi varētu notiek ar Jotul krāsniņu apsildāmā telpā. Pati baznīca nekad nav bijusi apkurināma un auksta ir arī šodien.

2003. gada 8. jūnijā, tieši Vasarsvētkos, atklāja Rīgas amatniecības skolas piecu diplomandu – Aigara Ozoliņa, Vadima Ņevjadomska, Elvija Rautenberga, Andra Šilinska un Jāna Ūrmaņa (skolotaja Arvīda Verzas vadībā) veidoto kanceli un altāru.

Jaunieši strādāja balstoties uz vecajām fotogrāfijām, izglābtajiem fragmentiem un Smiltenes baznīcā esošajiem interjera priekšmetiem, kas bija ļoti līdzīgi Rūjienai. Altāra un kanceles materiālu izmaksas nosedza Māra Slokenberga kāzu viesu ziedojumi.

2004.gadā Latvijas valsts piešķīra sakrālajam tūrismam- t.i. Latvijas baznīcām miljonus latu. Rūjienas draudze arī iesniedza pamatotu līdzekļu pieprasījumu baznīcas jumta un torņa izbūvei. Projektu nosauca- „Rūjienas baznīca- ugunīs ārdētā”. Diemžēl valsts atbalstu nesaņēma.

No 2011.gada decembra Rūjienas baznīcā vieta atvēlēta arī otrajā pasaules karā kritušo rūjieniešu piemiņai.

Rūjienas Dievnama atjaunošanā vienmēr iesaistījušies visi rūjienieši, arī tie, kas ikdienā baznīcu neapmeklē un draudzes sarakstos neskaitās.

2014.gadā padzirdējām, ka draudze gatavojas baznīcas šīfera jumtu nomainīt pret baltu skārdu. Tas maksātu lielu naudu, bet rezultātā uz mūžu pazustu senā dievnama vēsturiskais izskats ar sarkano dakstiņu jumtu un torni. Sarunās ar draudzes mācītāju nonācām pie kopsaucēja, ka ideja par skārda jumtu jāatliek un ja nu reiz kaut atjauno, tad tikai tā – kā agrāk bija. Nospriedām, ka ir jāveido Baznīcas torņa komiteja. Par tādām taču vēsta senās avīzes. Tāda komiteja arī savulaik no tautas vākusi līdzekļus Brīvības piemineklim. Savāca! Vai mēs sliktāki? Mums taču ir torņa gailis, kas brīnumainā kārtā ugunsgrēkā, tornim gāžoties, prata aizlidot nelaimei pāri.

Torņu komiteju izveidojām pie biedrības “Rūvenietis” (biedrībai VID piešķīris sabiedriskā labuma statusu). Torņa komitejas sastāvā ir Rūjienas novada domes priekšsēdētājs Guntis Gladkins, izpilddirektors Ivo Virsis, attīstības daļas vadītāja Ieva Zemīte, kultūras nodaļas vadītāja Guna Ķibere, baznīcas atjaunošanā vienmēr klāt esošais Ints Roķis, biedrības “Rūvenietis” valdes priekšsēdētāja Līga Siliņa, draudzes mācītājs Māris Sarma un draudzes priekšniece Laima Jolkina.

Šobrīd gatavs ir torņa- jumta projekts, ko draudzei ziedoja SIA “Firma L4”( valdes priekšsēdētājs Gunārs Valinks), veikta cenu aptauja 1.kārtas darbiem- torņa izbūvei un celtniecības firma SIA Ekers” maijā uzsākusi darbus. Pēc noslēgtā līguma ar celtniecības firmu, tornim jābūt gatavam oktobrī. Paredzamās pirmās kārtas izmaksas ir 118 928 eiro.

Šobrīd biedrībā “Rūvenietis” saziedots 31 000 eiro un Rūjienas novada dome piešķīrusi 50 000 eiro. Tātad kopā mums ir 81 000 eiro. Līdz pirmās kārtas pabeigšanai vēl pietrūkst 38 000 eiro. Gaiļa apzeltīšanai un jaunas bumbas izveidošanai 5000 eiro mums piešķīris Rietumu Bankas labdarības fonds.

Aicinu visus rūjieniešus Latvijā un Pasaulē pievienoties mūsu kopējam darbiņam – atjaunot Rūjienas baznīcu iepriekšējā izskatā.