Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Rūķīši un Meža vecis 16

Foto – SAUL LOEB/AFP/LETA

Dažas fotogrāfijas ar laiku kļūst par vēstures ikonām. Degošais Pētera baznīcas tornis, piemēram. Ņikita Hruščovs vicina paceltu dūri ANO tribīnē, cilvēki apkampjas uz kritušā Berlīnes mūra, “Baltijas ceļa” dzīvā ķēde. Vienas nedēļas laikā pat divus šādus attēlus spējis sarūpēt Donalds Tramps – vispirms G7 valstu sanāksmē Kanādā, dažas dienas vēlāk Singapūrā, kur viņš spieda roku Ziemeļkorejas diktatoram Kimam Čenunam. Lielā, baltā Trampa plauksta un mazliet melnīgsnējā, patuklā, toties sparīgā Kima roķele. Nav šaubu, abas fotogrāfijas tiks publicētas atkal un atkal kā attēli, kas liecina par vēstures tapšanu.

Man labāk patīk tā pirmā – atgāzies krēslā, milzis Tramps ironiski noraugās uz apkārtējiem politiķiem, kuri sastājušies ap šo politikas smagsvaru un izmisīgi cenšas par kaut ko pārliecināt. Tur ir francūzis Emanuels Makrons, Terēza Meja no Lielbritānijas, japānis Sinzo Abe, itālis Džuzepe Konte un, saprotams, vāciete Angela Merkele. Un tomēr, raugoties uz šo fotogrāfiju, nez kāpēc atmiņā nāk Viļa Plūdoņa dzejolis “Rūķīši un Meža vecis”. Starp citu, tajā ir šādas rindas: “Te rupja balss no meža malas sauc: Tas tak par daudz!” Nebija pagājušas ne dažas stundas kopš G7 samita noslēguma, kad Tramps sev pierastajā “Twitter” stilā atsauca ASV atbalstu nobeiguma dokumentam un ne pārāk diplomātiskā veidā piedraudēja pārmācīt nepaklausīgos. Viņš arī vēlreiz atgādināja, ka ASV apmaksā lielāko daļu no NATO izdevumiem. Bez kautrēšanās ASV prezidents norādīja ar pirkstu uz Vāciju, uz faktu, ka šī bagātā valsts aizsardzības vajadzībām tērē tikai vienu procentu no nacionālā kopprodukta, kamēr ASV – veselus četrus procentus. Starp citu, daudz trūcīgākā Latvija šogad sasniegusi divus procentus. Iznāk, ka ne tikai ASV, arī mēs izturamies atbildīgāk pret drošību.

Tikmēr pašā Vācijā jau izskan balsis, ka “stipro vīru” laikmetā kancleres Angelas Merkeles kompromisu izlīdzināšanas māksla un nogaidīšanas politika (ka tik kaut kas nenotiek!) vairs neesot pieprasīta prece. Ka Merkele pati esot aizejošā liberālā laikmeta simbols, bet jaunais laiks pieprasot stiprus, izlēmīgus līderus. “Stiprie vīri” – tie ir Tramps, Putins, Erdogans, Sji Dzin Piņs, arī Orbāns. Un vairs nav pat svarīgi, kā beigsies ASV–Ziemeļkorejas sarunas. Fakts ir tāds, ka līdz ar Trampa rokasspiedienu savu vietu pie stipro vīru galda izcīnījis Kims. Viņa argumenti – atombumba un ballistiskā raķete. Tas ir dziļākas izpētes vērts jautājums, kāpēc laikmetā, kad pasaulē kopumā uzvar demokrātija un kapitālisms, kad internets, satelītu televīzijas un mobilie sakari iespiežas visnomaļākajos planētas nostūros, cilvēkos atkal parādās ilgas pēc stingrās rokas, kas lems un darīs viņu vietā. Varbūt mēs vienkārši esam noguruši no nemitīgajiem aicinājumiem piedalīties, nestāvēt malā, iesaistīties utt.? Centrāleiropā, kas reiz kāri tvēra pēc katras demokrātijas vēsmas, tagad aizvien noteiktāk piesaka autoritāras tendences, īpaši Ungārijā un Polijā. Vēl kāda šī reģiona īpatnība – liberālo, centrisko politisko spēku vājums.

Vēstures pieredze liecina – tas, kas vispirms notiek Polijā, Ungārijā, Čehijā un Slovākijā, vēlāk realizējas arī Baltijas valstīs. Pirmajā brīdī varētu likties, ka mēs esam imūni. Tomēr patiesībā arī Latvija jau nostājusies uz starta līnijas. Tiesa, mums gan vēl nav ne sava Trampa un pat ne Orbāna. Tomēr tas, ka pirmo reizi atjaunotās Latvijas valsts vēsturē Saeimas vēlēšanās nekandidēs spēcīgs, vienots centrisks spēks, jau liecina par zināmām attīstības tendencēm. Ķēdīte “Latvijas ceļš” – Tautas partija – “Jaunais laiks” – “Vienotība” ir pārrauta, un neizskatās, ka tuvākajā laikā kaut kas nopietns varētu nākt vietā. Bet, kā zināms, daba nemīl tukšumu.

LA.lv