Rūķošanās Apriķos 0
Kur slēpjas rūķu spēks? Ko rūķi dara pavasarī, vasarā un rudenī? Kā cep bada pankūkas? To visu var uzzināt, viesojoties Apriķu muižas bēniņos.
Savu mājvietu rūķi brālīgi dala ar Apriķu novada muzeju, bet pārējā ēkā izvietojusies pamatskola. Īpaši daudz ciemiņu rūķiem ir baltajā gadalaikā, kad zemi klāj sniega seģene. Mūsu apciemojuma reizē muižas rūķu viesmīlību izbaudīja arī deviņpadsmit mazi rūķīši no Grobiņas bērnudārza.
– Rūķa spēks ir cepurē! – noslēpumu atklāj Lielais rūķis, muzeja vadītāja Aina Cērmane. Bērni aši uzliek sarkanās rūķu cepures, un rūķošanās var sākties.
Eglītes piedzimšana
Lai nokļūtu brīnumu pasaulē, katram rūķubērnam jāapgriežas trejdeviņas reizes virzienā pa labi, pēc tam – trejdeviņas reizes pa kreisi. Tad jāpaskatās lejup – tur redzamas mazas pēdiņas! Sekojot tām, nonākam pie baltās eglītes. Vispār jau eglīte ir zaļa, taču rotāta baltām sniegpārslām un baltiem eņģelīšiem. Lielais rūķis stāsta, ka baltā ir tīrības, svētku un arī noslēpumu krāsa, jo neskartajā baltumā katrs var ierakstīt savas domiņas un darbiņus.
Pasaku valstī var atdzīvoties jebkas, arī visiem labi zināmā dziesmiņa par eglīti. Viena rūķu meitiņa galvā uzliek baltu cepurīti un pārtop par apsnigušu eglīti. Mazs rūķītis pielaiko platmali – viņš būs vectētiņš. Lomās iejutušies arī citi – zirdziņš, zaķītis, vilks. Un viss notiek kā dziesmiņā: velk ragaviņas bērītis, zem eglītes draiskuļo mazs zaķītis, biezoknī noslēpies pelēkais vilks…
Kad eglīte dziesmas pavadījumā atgādāta mājās, var doties tālāk. Priekšā ir rūķu mežs, kurā aug neparasti koki – čiekuru egle, makaronu egle, konfekšu egle un pat dāvaniņu egle.
Darinām rotas
Kad iziets cauri rūķu mežam, nonākam rūķu skolā. Mazie sasēžas senlaicīgos skolas solos ar slīpām, atvāžamām virsmām, tādos savulaik sēdējuši viņu opīši un omītes. Lielais rūķis rāda, kā izveidot pavisam vienkāršus rotājumus, kuru darināšana pa spēkam arī pašiem mazākajiem.
Piemēram, eglīti var izlocīt no papīra. Nogriež apmēram 3 cm platu un 15 – 20 cm garu gaiši zaļa, balta vai koši zaļa papīra strēmelīti un saloka kā ermoņikas. Sākumā posmiņi ir mazi, bet tālāk aizvien garāki – eglīte uz leju kļūst kuplāka. Gatavo darbiņu caurdur ar koka iesmiņu, abos galos iesprauž pa spožai krellītei, piesien aukliņu vai diedziņu – un rotājums gatavs! Ja papīra eglītes sasprauž putuplasta gabaliņā, ir tapis egļu mežs sniega klajumā. Šādas eglītes var darināt ne tikai no papīra, bet arī no auduma lentītēm.
Spilgtus auduma gabaliņus var sagriezt mazos kvadrātiņos un ar šķēru galiem saspraust putuplasta bumbiņā. Iznāks koša rota! Turklāt nekas nav jāpērk, noder visdažādāko audumu pārpalikumi.
Mīlīgus eņģelīšus mežģīņu drānās viegli pagatavot no apaļiem kūciņu paliktnīšiem ar cakainām maliņām (tādus mežģīņotus papīra paliktnīšus dažādos lielumos var nopirkt lielākos kancelejas un saimniecības preču veikalos). Apaļos paliktnīšus pārgriež uz pusēm, no vienas puses izveido konusu eņģeļa svārciņiem, otru pusi sadala vairākos segmentos, no tiem iznāk kruzuļaini spārni. No vates piciņas vai sintapona izveido galviņu, piestiprina vainadziņu un aukliņu, aiz kuras eņģelīti var pakarināt eglītē.
Četri kambari un bada pankūkas
Jumta paspārnē rūķi iekārtojuši četrus kambarus – katram gadalaikam savu. Vasaras kambarī savāktas smaržīgas zāļu tējas, rudens kambarī plauktos rindojas ievārījumu burkas un citi kārumi. Pavasara kambaris atgādina par lielākajiem pavasara svētkiem Lieldienām, jo tajā savākta meistarīgi krāsotu olu kolekcija.
Ziemas kambaris stāsta par Ziemassvētkiem, pankūkām un piparkūkām. Nonākuši Virtuves rūķa (muzeja krājumu glabātājas Brigitas Bārtnieces) valstībā un ieraudzījuši malkas plīti, mazie rūķīši nemaz nejūtas pārsteigti, bet sauc cits caur citu: “Manai omei tāda ir!”. Taču Virtuves rūķis garās runās neielaižas – priekšautu riņķī un pie darba!
Mazajiem rūķīšiem daudz jāpadara. Ļoti atbildīgs pienākums ir bada pankūku cepšana. Virtuves rūķis stāsta, ka senāk šo pankūku mīkla jaukta tikai no miltiem, sāls un ūdens. Tagad laiki nav tik trūcīgi, tādēļ mīklai pievienotas arī olas un cukurs.
Pankūkas cep brīnumpannā, kas prot mest kūleņus. Pat ne visiem pieaugušajiem gadījies tādu redzēt! Pannā ielej mīklu un aizver vāku. Kad pankūkas viena puse apcepusies, pannas malu aizķer ar kruķi un – hops! – panna ir apmetusi kūleni un cepina otru sānu. Kūleņus met vēl dažas reizes, līdz pankūka izcepusies no abām pusēm. Tad to izņem laukā, pannu ieziež ar eļļu (senāk ierīvēja ar cūkas kamariņu), uzlej mīklu un cep nākamo. Tā turpina, līdz pankūku kalns izaug jo liels.
Tikmēr cits rūķu pulciņš gatavojas Ziemassvētkiem – rullē piparkūku mīklu, ar metāla veidnītēm spiež dažādas figūriņas un rindo tās uz pannas. Trim rūķu meitenēm gadījies īpaši ķimerīgs darbs (gluži kā Pelnrušķītei pasakā): jāpārlasa un atsevišķos traukos jāsašķiro pupas un zirņi, kas sabiruši vienā bļodā.
Svētki sirsniņās
Lielais rūķis atgādina, ka ik dienas mums ir simtiem iespēju kādu noglāstīt, pateikt mīļu vārdu, pretī saņemot siltas, priecīgas izjūtas. Un tad ir viegli gaidīt svētkus. Ik dienu varam citiem dāvināt savu smaidu. – Vai tas ko maksā? – jautā Lielais rūķis. – Nē! – korī atsaucas mazie rūķīši.
Ziemas kambarī klāts grezns galds ar pankūkām, smaržīgu tēju, gardu ievārījumu, piparkūkām un pašu dārzā lasītiem ābolīšiem. Lielais rūķis paģēr, lai rūķubērni pirms mielošanās noskaita kādu tautasdziesmu. Un mazajiem rūķīšiem to netrūkst!
Pēc maltītes rūķu valstībā siltums ir ne tikai vēderā, bet arī sirsniņā. Var skriet laukā, ziemas baltumā. Sniegs sasnidzis biezā kārtā, koki tērpušies kā pasakā. Skaista ir mūsu zemīte. Un ar katru gadu tā top arvien skaistāka, jo te dzīvo gaiši cilvēki. Priecīgus Ziemassvētkus!
