“Tautas Panorāmai” jāceļo biežāk, ne tikai pirms vēlēšanām. Vērtē Anda Rožukalne 3
Pie mums ieradusies “Tautas Panorāma!” Ko sacīt? Kā izskatīties? Īsajos stāstos no dažādām Latvijas vietām vērts ieklausīties – arī tad, ja tie kaitinoši, nekonkrēti, līdzīgu sūdzību pilni. Saeimas vēlēšanas ir tuvu, un ne vien politiķi, bet arī mēs katrs diezgan maz zinām par to, kas sakāms citiem vēlētājiem. Lūk, tagad ik dienas viņi uzklausāmi LTV “Tautas Panorāmā”.
Ko nu sacīt “Panorāmai”?
“Tautas Panorāmas” ceļojumu LTV Ziņu dienesta žurnālistiem vajadzētu ieplānot biežāk. Ne tikai pirms vēlēšanām. Lai gan formāts nosaukts par līdzīgu Latvijas Radio “Brīvajam mikrofonam”, tam pagaidām pietrūkst sarunāšanās, uzklausīšanas, uzticēšanās tradīcijas. Latvijas Radio “Brīvajā mikrofonā” klausītāji teju laužas ēterā, daļa ilgi domājusi par kādu jautājumu. Interesantākie ir viedokļi par aktuālo, reakcija uz ēterā izskanējušām ziņām vai viedokļiem.
“Tautas Panorāma” ir kā pēkšņa akcija, tāds lietutiņš nebijušu diskusiju sausuma nomocītā zālienā. Cilvēku pamaz, viedokļu vēl mazāk. Šķiet, žurnālistiem gandrīz vai jāķer runātāji, kas pagadās kameras tuvumā. Labāk LTV veicies, piemēram, raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” “Facebook” lappusē, kur cilvēki apspriež raidījumā parādīto un iesaka idejas.
Pirmie “Tautas Panorāmas” ieraksti no pierobežas pilsētām pēc satura ir gandrīz vienādi. Cilvēki piemin problēmas, kas varētu būt apspriežamas pirms katrām vēlēšanām. Viss dārgi, medicīna nepieejama, ceļi slikti, algas un pensijas – mazas… Daļa taisnības teiktajā ir. Cilvēku teiktais parāda viņu noskaņojumu, domāšanas modeļus, politiķu vērtēšanas kritērijus. Sarunās uzzinām par nabadzību, nelīdztiesību, sakrājušos rūgtumu, bezcerīgumu. Tās liecina, ka cilvēki nav pieraduši izteikties, daļai nav ticības, ka ar savu skatījumu iespējams ko panākt.
Uzrunātie cilvēki gan no medijiem, gan savā starpā runājoties neapzināti ir iemācījušies līdzīgi izteikties par Latvijas problēmām. Senā bēda, ko sauc arī par “vaimanoloģiju”, nu ienākusi “Tautas Panorāmas” ierakstos. Protams, te sastopami arī darītāji. Bet pamaz. Varbūt viņi aizņemti savā biznesā, projektos, kurus pārējie rosina veidot? Varbūt pie mikrofona neatnākušie gādā par darba vietām, lielām algām, stabilitāti un labklājību. Pārējie kritizē un vispārina problēmas, gaida, kad citi atrisinās, iekārtos, nodrošinās…
Jādara gan! Kam? Viņiem!
Nākamajās “Tautas Panorāmās” cilvēki jau zina, ka vērts izteikties, ka žurnālistus tiešām interesē cilvēku domas. Piemēram, Viļakā sastaptajiem ļaudīm ir vairāk konkrētu ideju par darāmo Latvijā nekā pirmajos piecos “Tautas Panorāmas” laidienos kopā. Tomēr sarunās dzirdam, ka politiķi nav neko darījuši, ka slinkojuši vai nepildījuši solījumus. Vai tas pārbaudīts?
“Tautas Panorāma” ir vērtīgs izziņas avots un mazliet kā auksta duša arī karstās, priecīgās vasaras radītajām ilūzijām par sabiedrības izaugsmi. Tajā ieraugām, ka cilvēki jūtas atsvešināti no notikumiem, procesiem; gaida un nesagaida, krāj rūgtumu. Raidījums parāda, ka diskusijas kultūra vēl nav pilna ar drosmi un argumentiem, bet tajā viegli peldēt, izmantojot gatavas sūdzību klišejas. Kas notiktu, ja līdzās kritikai, ka “jābūt ražošanai un darba vietām”, līdzās liktu sarakstu ar uzņēmumiem, kuru darbību vietējie nav atbalstījuši un tāpēc investori zaudēti?
Galvenais, ko dzirdu, ka ir kādi “viņi”, kas vainojami, kas atbildīgi, kam jāmeklē “mums” nauda un idejas. Ja kādam ir kas jādara, tad “viņiem”, jo “mums” cita loma – kritizēt, žēloties, gaidīt, kad kāds sakārtos tiktāl, lai varu atgriezties no citām “savā valstī”. Nē, es saasinu, jo pirmajos raidījumos kā brīnums parādās arī darītāji, kas konstruktīvi runā par problēmām. Gandrīz katrā Latvijas vietā izdodas sastapt cilvēkus, kuri pamanījuši arī labas pārmaiņas. Es nekritizēju intervētos cilvēkus. Esmu pateicīga par atklātību, par savu domu uzticēšanu žurnālistiem. Tā varam labāk iepazīties, uzzināt, kas līdzcilvēkiem prātā un sirdī. Tā ieraugām Latvijas cilvēkus, kurus ne “Panorāmā”, ne citur nav iespējams uzklausīt, saprast.
Laba ir ideja, ka katra “Tautas Panorāmas” laidiena sākumā tiek minēts vēlētāju skaits un partijas, kuras konkrētās vietas iedzīvotāju ievēlētas. Bet apņēmīgais sākums ātri aizmirstas. Saturā nav izdevies izveidot saikni starp izvēlēm pirms četriem gadiem un vispārējo kritiku, ko valstī notiekošajam adresē intervētie iedzīvotāji. Man pietrūkst atbildes uz jautājumu – vai tie, kam pirms četriem gadiem uzticējāt savu balsi un intereses, piepildījuši jūsu cerības? Nevajag minēt konkrētus politiķus, bet savienot doto mandātu ar tagadējo situāciju, uzņemties atbildību par savu rīcību. To nesagaidu, jo gandrīz katrā laidienā dzirdu, ka viss būs labāk, ja būs mazāk deputātu (varbūt?) un ja tie būs kādi citi! Ne tikai citi, bet noteikti – jauni!
Jauns, vēl jaunāks?
Viņi visi pārvēršas pēc ievēlēšanas! Cilvēkiem pēc sešdesmit “galvā ir milti”. Lielākā daļa neko nedara, tikai “guļ Saeimā”, jo tā rāda TV un internetā. Tas un vēl daudz kas cits teikts par ievēlētajiem politiķiem. Tas ir pamatojums, ja tāds minēts, intervēto cilvēku stingrai pārliecībai, ka “pie varas jālaiž jaunie”, “jauniem ir cita domāšana”. Droši vien tā var darīt, ja vien “jaunība” un “jaunums” nebūtu vienīgais skaidrais nākamo “laimes nesēju” kritērijs.
Īstenībā tas ir parasts un biedējošs eidžisms, cilvēku vērtēšana un diskriminēšana pēc vecuma, nevis pēc kā cita, kas nosaka cilvēka vērtību. Visās “Tautas Panorāmas” intervijās mani uztrauc sabiedrības šķelšana pēc gadu skaitļa, kas dokumentos un sejā. Tā ir vienkāršošana, sarežģītu procesu uzticēšana nežēlīgam stereotipam. Turpat citās intervijās redzami dažāda vecuma cilvēki, kas žēlojas un dzīvo bez konstruktīvām idejām, un arī turpat ir darītāji un enerģiski pārmaiņu virzītāji, kas pārstāv visas paaudzes.
Vecāka gadagājuma cilvēki noniecina paši sevi. Nākamajās intervijās viņu bērnu un mazbērnu vecuma ļaudis vēršas pret saviem vecvecākiem un vecākiem kā nederīgiem, pat skaidri nepasakot, kas tā lielā kļūda, kur slēpjas noziegums, par kuru nu jāsoda ar izslēgšanu no politikas. Baisi, jo jaunas sejas kā lielveikalu iekārtojuma izmaiņas bijušas katrā politiskajā ciklā. Jauno seju pārstāvji darījuši lielus darbus un reizēm salaiduši grīstē visu, kam pieķērušies! Esam pieredzējuši jauneklīgu un gados vecāku shēmotāju pulciņus, ievēlējuši uzņēmīgus reformatorus, gudrus politiķus un arī ampelmaņus, kas pārstāv visas vecuma grupas. Ja ieskatās detaļās, tad skaidrs, ka “jauna seja” ir tikpat nereāla labu pārmaiņu nesēja kā “80% atlaide visam” vai “princis baltā zirgā”. Sapnis, ko sapņot un izdzīvot kā vilšanās seriālu, jo sapņotais atkal un atkal nepiepildīsies.
Jā, šoreiz mazāk par raidījumu “Tautas Panorāma”, vairāk par tā varoņiem. Viņu vilšanās un nesagaidītais ir piepildījis īsās raidījuma sarunas. Tā ir veselīga satikšanās ar realitāti, kurā katrs redzam daļu no sabiedrības! Tā palīdz trenēt izpratnes, iecietības, sirsnīguma muskuļus, ieraudzīt mūsu dažādību.
