Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
14. aprīlis, 2016
Drukāt

Smiltenes novada bibliotēka adoptējusi pamestu runci (17)

Foto: Zanda Bērziņa-RadziņaFoto: Zanda Bērziņa-Radziņa

Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes “Ulubele” pārstāve Zanda Bērziņa-Radziņa savā sociālā tīkla Facebook kontā ielikusi aizkustinošu stāstu par Smiltenes novada bibliotēkas runci Leo.

“Viņš nāk katru rītu un uzkavējas katrā Smiltenes Bibliotēka telpā. Liels, samtains, izcili komunikabls un ļoti mīļš. Tāds ir lasītājs Runcis Leo, kuram bibliotēkā ir sava lasītāja kartīte. Viņš aplūko izstādes, tiekas ar autoriem,” raksta Bērziņa-Radziņa.

Bibliotēkas direktore Zaiga Krūmiņa portālam LA.lv pastāstīja, ka runcis Leo uz bibliotēku atnācis pērnā gada rudenī, un sākumā darbinieki mazliet raizējušies, kā pret viņu attieksies apmeklētāji: “Ir taču cilvēki, kuriem kaķi īpaši nepatīk, ir cilvēki ar alerģijām. Taču runcis uzvedas ļoti labi, un tagad, atnākot uz bibliotēku, apmeklētāji vienmēr apvaicājas, kur Leo.”

Leo ir sava kārtība: no rīta atnākot, viņš izstaigā bibliotēku, sasveicinās ar savu mīļāko darbinieci – metodiķi Dagniju Kalniņu. Piedalās semināros un apmācībās. Turklāt nu runcim ir izņemta arī pase, viņš ir izmeklēts un vakcinēts, teic Zaiga Krūmiņa.

Runča dzīve, šķiet, nav bijusi salda – bibliotēkas darbinieces zina stāstīt, ka mugurai ir veca trauma un Leo izvairās no bērniem, bet bibliotekārēm klēpī gan būtu gatavs gulēt visu dienu.

“Mēs ilgi runājām, cik tas būtu jauki, ja katra Latvijas bibliotēka uzņemtos rūpes par kādu reiz nodotu murrātāju,” raksta Zanda Bērziņa-Radziņa. Bet mēs novēlam, lai līdzās Vikijas Maironas un Breta Vikera grāmatai “Djū. Mazpilsētas bibliotēkas kaķis, kas aizkustināja pasauli” iznāktu nākamā Zandas Bērziņas-Radziņas grāmata, iespējams, veltīta tieši lasītājam runcim Leo.

Pievienot komentāru

Komentāri (17)

  1. Man neaptīk kaķi, bet patīk suņi. Un zirgi.
    Pieprasu lai sabiedriskas iestādēs tiktu turēts telpās suns!

  2. Skatos, ka kaķumīļi ir ignoranti un neiecietīgi pret citu uzskatiem. Un gatavi visiem uzspiest savu.
    Manuprāt tomēr pareizais ceļš būtu sabiedriskas telpas turēt neitralas. Un par bibliotekas līdzekļiem nepirkt kaķubarības un smiltis. Un publiskas telpās tos neturet.
    To var darīt savās mājās. Ja pārējiem mājiniekiem nav iebildumu pret jūsu kaķiem.

  3. Dinai-cilvēkam (?) ar saltu sirdi Atbildēt

    Kā var ienīst siltu,murrājošu kaķi tikai par to,ka viņš ir kaķis? Ko tik nepiedodamu šis mājdzīvnieks jums nodarījis? Visu manu garo mūžu mūsmājās vienmēr ir dzīvojis kaķis.Gulējis visās iespējamās atļautās un neatļautās vietās,bez atļaujas staigājis pa galdiem,laizījis rokas un sejas utt. ,Un ,brīnums, ne pieaugušie ,ne bērni nav slimojuši ne ar kādām ādas slimībām,ne apmetušies ar jebkādiem zarnu parazītiem,lai arī nekādi īpašie sanitārie pasākumi ikdienas gaitās netika ievēroti.Tā kā,ja ir bailes un riebums pret dzīvnieku,netuvojieties tam; pats viņš neuzbāzīsies.

  4. Prieks lasīt!..cerot, ka būs arvien vairāk sekotāju..
    Veiksmi meitenēm un runčukam!

  5. Kaķis noliktavā, citā attiecīgā telpā, arī bibliotēkā un pat skolā nu gan nav tas sliktākais. Ja pieradina pie higiēnas viss ir OK. Bez tam šādās telpās pārstāj mitināties peles un citi kukaiņi, kuri nav jāiznīdē ar slepkavniecisku indēšanu.

  6. Prieks,par jaukajām bibliotēkas darbiniecēm.Dzīvnieki ir jūtīgi,neuzbāžas tiem,kuriem nepatīk.Negatīvās komentētājas,man atgādināja dažas kolēģītes no Āfrikas valstīm,kuras klāja plēvi uz krēsliem,kur pirms tam,bija sēdējuši vecīši.

    • Erik, Tev jauks komentars. Lai nu tā cerēsim būtu, lai gan man ir nācies no tiem kaķiem mukt, kas trinas uz ielas klāt. Bet man nepatīk pat fakts, ka viņas savus instinktus kaut kādus tur galudīšanās apmierina par bibliotekas budžetu. Tāda sajūta, ka kaut kādas galudīšanas tieksmes grib apmierināt, bet lai var čekus darbavietā sist par visiem kaķu izdevumiem.
      Nu nemaz nerunajot, ka ir nejūtīgas pret citiem cilvēkiem.
      Tiem, kas domā, ka man nepatīk dzivnieki – es mīlu uņus un trusīšus. Bet kaķus deļ rakstura un uzvedības tipa necienu.
      Mēs esam dažādi… Un manuprāt lai kā es tos suņus mīlu… nu man būtu jābūt LOTI nekaunīgai un rupjai, lai sabieriskās telpās, kur man ir darbavieta iedota, viņu turētu. Man grūti iedomāties tādu bravuru un lecībumu no savas puses. Naglijību un necieņu pret citiem cilvēkiem, kam šīs telpas patiesība jau ir paredzētas, lai sniegtu servisu. Ne jau man tās ir domātas, lai es tur izvērstu sev patīkošu dzīvnieku turēšanu.

  7. un vēl lien uz galda un tur izguļas pa priekšmetiem, ko lieto citri apmeklētaji.. Joohaidiii….
    Kaut kādas nojugusas kaķutantes.

  8. Stulbuma kalngals. Nemiet pie sevis mājā to kaķi ja jau ta gribas, nevis iestade.
    Pašiem slinkums barot vai?

    • Ar sausmām lasu tos, kas te atbalsta kaķus iestādēs.
      P{irmkārt jau padomajiet, ka ir tādi cilvēki, kam kaķi diezgan stipri nepatīk. Ko tad lai mēs tagad daram.. ko jus darītu, ka tur pie durvim būtu grozs ar migu pelēm, žurkām vai cūskām?(atkarībā kas nu kuram nepatīk)?
      Prieks kam vajag sitādu teroru pret cilvēkiem… tā ir tada neiejušanās citu ādā…
      ___
      Mājdzīvnieku izvēle, uzturēšana ir privata lieta. Ta nav valsts vai pasvaldibas lieta, kā to ir iedomajies ušakovs

    • Dina pasarg dievs tādu radījumu kā jūs.
      Uzreiz var saprast ka tikāt audzināta, bez mīlestības. Iespējams ka citā dzīvē būsiet kaķis, kuru arī tādi kā jūs neieredzēs. Jūs esuiet nožēlojama

  9. Leo sirsnigs sveiciens no musu Barsika,bibliotekai daudz lasitaju.

  10. Novēlu visām iestādēm pa vienam adoptētam ruņčukam vai kaķenītei! Manā uzņēmumā arī tāda ir! No miskastes… Vai trepjutelpā atrastu,izmisušu novārgušu dvēselīti… Tad vairs nebūs pārpildītas patversmes! Smiltense bibliotekārei manas simpātijas kā Tāda kaķa saimniecei…

  11. Kur vins naksno?

  12. Ir arī labs darbs. Tas dod svētību citiem darbiem.

  13. Super ziņa. Tiešām katrā iestādē vajadzētu pa kaķim, man nekas nebūtu pretī.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+