Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Vai diviem horeogrāfiem izdevies privatizēt deju lielkoncertu? 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Ieva Lūka/LETA

Latvijā pastāv daži nerakstīti likumi un viens no tiem – grēks kritiski izteikties par mūsu Dziesmu svētkiem. Visnotaļ loģiski, jo gandrīz neiespējami atrast citu tādu pašu latviskas kultūras tīrradni, kura tapšanā un saglabāšanā nebūtu pielikta vēstures bīdīta citas tautas roka. Protams, vēl ir dainas, bet dainām mūsdienās jau pieminekļa vaibsti un statuss – iepazīšanai, pētīšanai, zinātniskām apcerēm. Tūrisma ceļvežos iekļautās pilis, baznīcas un muižas parki iederas Latvijas ainavā, bet gadsimtus pārdzīvojušo arhitektūras pērļu pamatus likuši cittautieši. Lai gan viņu vārdus sastopam arī Dziesmu svētku biogrāfijā, tur ierakstītie mūsu senču sirdspuksti padara Dziesmu svētkus līdzīgus latviskam sakramentam ar īpašas aizsardzības lauku organizatoriem.

Ja uzlūkojam Dziesmu svētkus kā tradicionāli ciklisku pasākumu, to rīcības komitejas nav piedzīvojušas nopietnu kritiku arī gadījumos, kad skarbāks vērtējums prasīties prasījās. Ne koristu masveida ģībšana un dalībnieku gājiena saputrošana, ne dažādas kļūmes, par kurām citreiz saņem konkrētu sodu un zaudē amatu, nav bijis iemesls apšaubīt Dziesmu svētku galveno organizatoru veikuma līmeni un atbildību. Pēcsvētku iztirzājumos parasti visas lielā notikuma galvasgalam veltīto aizrādījumu urdzes kaut kā līgani ieplūst svētku radīto krāšņo emociju straumē, kur smaržo pīpeņu un madaru vainagi, gavilē dalībnieki un skatītāji no citām valstīm nebeidz pārjautāt, vai daudzbalsu kori tiešām veido amatieri un neprofesionāļu tūkstoši liek apbrīnā aizturēt elpu deju lielkoncertā. Bez šaubām, bijusi krāšņa tautas gara spēka izpausme un piedzīvota latviskās vienotības sajūta, kas nozīmē Dziesmu svētku galvenā mērķa sasniegšanu. Pēc šāda secinājuma kļūst neērti kaut ko pārmest rīcības komitejai, kas darbojusies saspringta finansējuma apstākļos. Patiesi, kopš valsts neatkarības atjaunošanas grūti atcerēties naudas trūkuma neapdraudētus Dziesmu un deju svētkus. Bet viss beidzies labi, pateicoties provinces patriotismam – kolektīvu dalībnieki, pagastveči un citās reizēs ziedot skopie gateru īpašnieki ar dažādu veidu pienesumiem savelk budžeta galus: svētki notiek, un rīcības komiteja saņem atalgojumu. Tā cipari it kā nav noslēpums, tomēr, skaidrību meklējot, jārēķinās ar mājieniem: svēta lieta, bet jūs par materiālo…

Naudas nepieminēšanas tabu kultūras jomā ir tik spēcīgs, ka to lauzt neuzdrošinājās pat ar 2018. gada Dziesmu svētku deju lielkoncerta programmu neapmierinātie dalībnieki. Arī tie, kas uzdrošinājās runāt atklāti, iebildumos knibinājās gar niansēm un nenosauca galveno iemeslu – ar Kultūras ministrijas un vairāku iepriekšējo svētku organizatoru vēlību divi pastāvīgie horeogrāfi pakāpeniski deju lielkoncertu būtībā privatizējuši. Ja šis jēdziens nepatīk, drīkst piedāvāt citu, kurā ietilpst tradicionālo tautas deju nomaiņa ar pašu Jāņa Ērgļa un Jāņa Purviņa jaundarbiem. Un beigsim staigāt aplinkiem, izliekoties nemanām svētku smalkajam audumam rupji piediegto oderi – par jaundarbiem maksā daudz bagātīgāk, nekā varētu nopelnīt, saskaņojot “Ačkupa” un “Sudmaliņu” dancotāju soļus.

LA.lv