Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. februāris, 2012
Drukāt

Rūpnieku lietas: Ogres trikotāža. Saruna ar A. Veisu

veiss2_km_6

“Latvijas Avīzē” viesojās SIA “Ogres trikotāža” valdes priekšsēdētājs AIVARS VEISS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Kā klājas no padomju laikiem slavenajam rūpniecības uzņēmumam – Ogres trikotāžas fabrikai?

A. Veiss: – Tik tiešām, rūpnīcu uzcēla 1968. gadā, un pilsētā ieradās “Ogres meitenes” – vērpējas, audējas un šuvējas. Tad kombinātā strādāja 5000 darbinieku, tā pārziņā bija daudzi infrastruktūras objekti – pilsētas katlumāja, ūdens ņemšanas un attīrīšanas iekārtas, dzīvojamais fonds. Šodien palikuši nepilni 400 cilvēki, bet saražotā produkcija – kāda desmitā daļa no “ziedu laiku” jaudas. Apģērbus eksportējam, Latvijā pārdod vien ap 10 procentiem ražojumu. Kopš likvidēta vērptuve, izejvielas ievedam. Tā kā gāzi, pa daļai arī elektrību importē, fabrika varētu atrasties jebkur citur uz pasaules, taču mēs dodam darbu un maksājam Latvijā nodokļus. Turpinām strādāt.

E. Līcītis: – Tagad taču vairs neauž stellēs, adāmtehnika būs modernizēta – fabrikās nevajag tūkstošiem darbinieku?

– Jā, mūsu programmējamās mašīnas daudz neatpaliek no citvalstu analogiem, bet ar darbaspēku ir sliktāk. Pirmajām kombināta meitenēm tagad jau vajadzētu būt bagātām ar mazmeitām, bet tās uz “Ogri” nenāk strādāt. Kadri ir problēma nr. 1, un tā mūs spiež mest skatu uz ārpusi – ne gluži ķīniešu, bet varbūt mums tuvākām baltkrievu, ukraiņu, moldāvu meitenēm.

V. Krustiņš: – Kur ir tas āķis, ka tradicionālajās vieglās rūpniecības nozarēs nav vietējā darbaspēka? Pie kliedzoša bezdarba.

– Lai apritē ienāktu jauni darbinieki, viņiem būtu jāprot šūt un adīt, jābūt kaut mazliet apmācītiem strādāt ar iekārtām. Labi sen kā neesam šādu papildinājumu saņēmuši. Kadrus gatavo Rīgā, un daži lielākie nozares uzņēmumi – paši uz vietas, bet, cik man zināms, šuvēju profesijai lielas piekrišanas nav, grupas skolās neizdodas nokomplektēt. Šur tur arodskolās gatavo apģērbu konstruktorus, drēbniekus, bet tas vairāk ir individuālai šūšanai, modelēšanai, bet ne darbam pie konveijera.

 

Tāpēc, iespējams, arī Ogrē nāksies pašiem atjaunot ražošanas apmācību, ko grūtajos laikos likvidēja. Kombināts nav mācību iestāde, tajā nevar būt mācekļi, audzēkņiem jau no pirmās dienas valsts liek maksāt minimālo darba algu, kas būs jānopelna citiem. Šādi izdevumi uzņēmuma konkurētspēju nevairo.

 

– Cienījamo kapitālist, bet jūs nolieciet tādu un tādu algu galā, tad cilvēki tecēs mācīties un gribēs strādāt.

– Ja Rietumu izvēlīgais pircējs ir ar mieru pirkt džemperīti par 100 naudiņām, tad viņš plauktā pārcilā un salīdzina Ogrē, Ķīnā, Rumānijā, Pakistānā… vai Madagaskarā ražoto. Mums šai tirgū jābūt konkurētspējīgiem. Visi strādājam ar vienādām japāņu mašīnām, dzija no Austrālijas – viss tas pats, atšķirības var būt energoresursu cenās, darbaspēka izmaksās un nodokļos. Enerģija, apkure Latvijā noteikti ir dārgāka, par nodokļu smaguma pārcelšanu no darbaspēka uz patēriņu mēs dzirdam no valdības, bet kā ražotāji – just nejūtam. Līdz ar to algām, ko spējam maksāt, ir griesti.

– Tātad tas, kas nepieciešams, lai Latvijā ražotu, ir lētāks darbaspēks. Nodokļi, apkure, elektrība – tas būs maksājams neizbēgami. Vienīgi, ja nodokļus samazinātu?

– Vai panāktu lielāku darbaspēka mobilitāti. Latvijā bezdarbs ir strukturāls – vienas profesijas par daudz, citas par maz, vienā vietā darbaroku par daudz, citur to trūkst. Varbūt valdība tā vietā, lai apmaksātu lapu grābšanu ceļmalās vai tam līdzīgus pagaidu darbus, varētu daļu no šiem līdzekļiem novirzīt tam, lai bez darba palikušie varētu apmaksāt savus ceļa izdevumus nokļūšanai līdz darba vietai, kurā ir iespēja strādāt pastāvīgi.

– Ja vēl dziļāk meklētu – ministrs Sprūdžs būtu ar mieru nākt talkā un pārcelt kaut puskombinātu, kaut filiāli uz kādu Latgales pilsētu. Jums būtu simtiem strādnieču!

– Mums jau ir māsas uzņēmums Daugavpilī! Taču izveidot no jauna ražotni nav tik vienkārši – bez visa pārējā vajag arī meistarus, tehnologus, steļļu mehāniķus…

 

Bet varu labprāt gaidām talkā. Par naga mellumu lai atvieglina nodokļus, bišķi piepalīdz ar arodā izglītotiem cilvēkiem, lai sagatavo kādu inženieri, kas zina stelles uzpasēt. Tā visa ražošanā ļoti trūkst, iespējams, Ogrē mēs to spētu pat trīskāršot. Mums ir tirgi, pasūtījumi.

 

E. Līcītis: – Ja jums nav sevišķas pretimnākšanas, gatavojot jaunos speciālistus, vai kadrus nevar rast no pārkvalificēto vidus? Vai cilvēkus pusmūžā orientē mācīties profesijas, kādas nepieciešamas rūpniecības uzņēmumiem un kuras pieprasa darba tirgū?

– Cilvēks praktiski var iemācīties visu, ko vēlas, lai cik gadu viņam būtu aiz muguras. Vidējā vecuma ļaudis pat ir motivētāki atrast darbu, kamēr jaunie mēdz būt arī slaistīgāki. Taču Ogrē neredzam praktisku rezultātu, neredzam, ka uz rūpnīcu plūstu pārkvalificētu, kaut puslīdz arodam sagatavotu darbinieku armija. Es nezinu, ko viņi gatavo kursos un apmācībā. Izglītības ministrija par nepieciešamajām vakancēm un profesijām uzzinot no Nodarbinātības valsts aģentūras. Kādā sanāksmē dzirdēju, ka šuvējas neesot visai pieprasītas, taču tā nav taisnība. Ir pieprasītas, un to pateiks jebkurš kolēģis šajā industrijā. Paši liekam sludinājumus, paši meklējam darbiniekus.

– Kāpēc ministrija nesazinās ar Vieglās rūpniecības uzņēmēju asociāciju par vajadzībām nozarē? Un asociācija – ar ministriju?

– Ministrija nav sasniegusi rezultātu, tā ir darbojusies tukšgaitā. Nodokļu naudu paņēmusi, iztērējusi, taču savu darbu nav paveikusi – ir pieļāvusi situāciju, ka vietējo kadru nav un ražotājiem jāraugās pēc šuvējām ārzemēs. Tajā pašā laikā cilvēki masveidā pamet valsti darba meklējumos…

V. Krustiņš: – Tiešām neizskaidrojami – vai baltkrievietes pelnīs vietējiem pensijas? Vai te neviens negrib strādāt, nopelnīt?

– Droši vien Latvijā paveras citas, vieglākas iespējas tikt pie naudas nekā strādāt rūpnīcā. Pilnīgi viennozīmīgi, ka pastāvošā pabalstu sistēma, visādas simtlatnieku programmas darba tikumu nevairo.

E. Līcītis: – Lai Ogres kombināta produkcijai būtu pieprasījums, cik baltkrieviešu jums vajag?

– Ārzemju strādnieku piesaistīšanu neuzlūkojam kā ilgtermiņa, bet dažu sezonu risinājumu, lai šajā laikā atrastu, kā tikt galā ar pašu spēkiem un vietējiem resursiem. Būs nepieciešama plašāka apmācība Ogrē, cerams, ka risinājumiem aktivizēsies Izglītības un zinātnes ministrijā. Cik mums “akūti” nepieciešamas šuvējas? Pārdesmit strādnieces, taču uzreiz – jo tiešām šobrīd nav kur Latvijā viņas ņemt. Baltkrievijā ir kvalificētas šuvējas.

 

Es minēju, ka Latvijā roku darbi vairs nav sevišķi populāri, tomēr vieglās rūpniecības tradīcijas ir ilggadējas. Šuvējas profesija, manuprāt, nav sarežģītāka vai grūtāk apgūstama kā iešana kūtī un darbošanās ar lopiem vai darbs pie zivju konservu ceha konveijera. Visi nekad neies augstskolās, vienmēr būs cilvēki, kuriem labāk padosies darbs ar rokām – strādāt ar metālu, koku, stiklu, ādu vai mālu.

 

Arī dziju, adīšanu un šūšanu. Negribētos, ka tagad Latvijā to visu met pie malas un nekavējoties ķeras klāt un atbalsta tikai un vienīgi zinātņu ietilpīgu, augstas pievienotās vērtības ražošanu.

– Valdība iezīmējusi prioritātes, solās līdzēt attīstīt ražošanu. Kam būtu jātur rūpe un jāorientējas uzklausīt rūpnieku vajadzības – Ķīlim, Pavļutam, premjeram?

– Nevienam nevajag neko mums gādāt, bet lai definē mērķus un politiku kādu laiku uz priekšu – teiksim, kā profilēties arodizglītībā. Tad ražotāji varēs paši zīmēt un rēķināt atbilstošus plānus. Pašlaik neko īsti nezinām un paļauties nevaram. Protams, ja ne no viena neko negaidi, ne uz vienu neceri, tad neesi arī vīlies. Lūk, izskanēja: nodokļu slogu pārlikšot no darba uz patēriņu. Tas vedināja domāt, ka cilvēkietilpīgajās nozarēs ar lielu roku darba īpatsvaru situācija nepasliktināsies. Slēgsim ilgtermiņa kontraktus ar piegādātājiem un pircējiem, cenā iekļausimies, bet te – bāc! Minimālā alga augšā! Pieliek PVN likmi, kas pavelk augšup tarifu elektrībai, gāzei, akcīzi degvielai, bet nodokļu lietas darbaspēkam atliek un atliek. Vēl trakāk – lai vēl vienu šobrīd kvalificēto strādnieku daļu aizvilinātu prom no darba tirgus un ražošanas, lai radītu vēl lielāku darba roku trūkumu, valdīšana ņem un vēl pagarina uz laiku ieviesto pirmstermiņa pensionēšanās iespēju! Ja tas ir solis ražošanas attīstīšanai un rūpniecības atbalstīšanai, tad labāk jau nu būtu bijis vienkārši nedarīt neko. Ar ko tad lai tagad uzreiz aizstāj pensijā aizvilinātos cilvēkus?! Signāls ir nepārprotams – “kas mums par daļu, tās ir jūsu problēmas, dariet, kā gribat”.

V. Krustiņš: – Bieži vien tā pļāpāšana, ko un kā valdība atbalstīs, ir tik liela, ka kļūst bezjēdzīga. Kas ir galvenais attiecībā uz rūpnieku lietām – vai izeja nav tur, ka labāk vest fabriku prom, kaut uz to pašu Baltkrieviju, un cauri!

– Ja nav uz ko paļauties – jā, ir jāizskata arī šāda iespēja. Ja jāved iekšā darbarokas, tāpat kā dziju, materiālus, mašīnas un visu pārējo. Ja viss, ieskaitot darbaspēku, ir jāieved, tad nav racionālu iemeslu, lai paliktu un ražotu šeit. Tad patiešām pārceļam ražotni vai nodarbojamies ar ko citu. Ar trikotāžu ir tā, ka lielveikalus, masveida gaumi, piepilda un apmierina Austrumu ražotāji, un te mums nav ne mazāko iespēju pretoties. Bet ir citi plaukti – izvēlīgāki pircēji, kuri ar mieru izdot vairāk par džemperi no tīras vilnas. Tas nav ekskluzīvais, top segments ar augstām modes precēm, bet pieņemams vidēji pārtikušam Rietumu klientam. Līdz ar to iespēja ražot un pārdot mums ir, kaut gan krīzes periodā šīs ģimenes gadā vairs nepērk 4 – 5 džemperus, bet 2 – 3 izstrādājumus. Kvalitatīvus, skaistus, siltus un ērtus, kas neveļas un neplūksnā kā masveida lielveikalu produkcija.

E. Līcītis: – Interesanti, ka jūs, Veisa kungs, stāstāt par produkcijas noietu Rietumu veikalos, kaut esam raduši klausīties, ka laime jāmeklē Austrumu tirgos.

– Robežas, muitas nesekmē sadarbību, sadārdzina preci. Eksports uz austrumpusi ir daži procenti, pat mazāk, nekā paliek Latvijā. Rietumos mūsu džemperi silda valkātājus no Skotijas ziemeļiem līdz pat Itālijai, Francijai dienvidos.

– Ja nemaldos, Latvijas olimpisko izlasi beidzamajās spēlēs ģērba igauņu drēbnieki?

– Nu – mēs savukārt ietērpjam igauņu policistus! Arī Vācijas likumsargus. Tie ir pēc īpaša pasūtījuma adīti džemperi: ar kabatām un uzšuvēm, biezi, silti, ūdensnecaurlaidīgi.

 

Tiklīdz konkursus rīko Latvijas Aizsardzības vai Iekšlietu ministrija un citas iestādes, steidzamies piedalīties, bet nekad nespējam uzvarēt. Tiesa gan, nācies saskarties ar gadījumiem, kad uzvarētāji saņemto pasūtījumu daļēji izvieto pie mums.

 

– Redakcijas dāmas lūdza noskaidrot, vai “Ogres” firmas veikalu vairs nav.

– Ir. Glītākais salons ir Rīgā, Krāmu ielā, pie Rīgas domes. Tur bieži iepērkas tūristi. Mazāks veikaliņš ir Vaļņu ielā, bet apmēram 15 veikali “Ogres trikotāžai” ir lielajos tirdzniecības centros, kuriem šogad piepulcēsies vēl kādi seši

V. Krustiņš: – Gribu pajautāt, kāpēc katru vakaru TV raidījumu vadītāji tiek tērpti “Stockmann” un citu ārzemju veikalu vai firmu drēbēs, kā to reklamē? Kāpēc dāmas vai Kolāta kungu nevar saģērbt ar Ogres – vietējām – drēbēm?

– Pateicos, tā ir laba ideja. Ņemsim vērā un padomāsim par to.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+