Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Rusofobija baltās zeķbiksēs 16


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto – Timurs Subhankulovs

Eiropas Savienības izveidotā komunikācijas speciālistu vienība “Stratcom East” sākusi tīmeklī publiskot “Dezinformācijas apskatu” (“Disinformation Review”), kurā tiek apkopots Krievijas mediju, ja tā drīkst teikt, iknedēļas pienesums melu jomā. “Startcom East” balstās uz dažādu brīvprātīgo sadarbības partneru – žurnālistu, blogeru, nevalstisko organizāciju u. c. – sniegtajām ziņām, kas droši vien tikai daļēji aptver Kremļa propagandas izplatīšanas telpu, un apskats būtībā ir tabulas formā veidots faktu uzskaitījums, tāpēc diez vai piesaistīs īpaši plašu lasītāju loku. Cik noprotams, “Stratcom East” pagaidām pievēršas pārsvarā materiālu vākšanai, bet ir solīta arī dziļāka izpēte. Taču secinājumi pirmām kārtām būtu jāizdara Eiropas ārpolitikas veidotājiem. Pareizāk sakot, tas bija jādara krietni agrāk.

Materiāli apstiprina jau labu laiku vērojamās tendences, lai gan dezinformācijas akcenti tiek pielāgoti situācijai. Šobrīd uzmanība ir koncentrēta uz Sīriju un Ukraina nobīdīta otrajā plānā, bet nav gluži aizmirsta, kas izpaužas, piemēram, dažu propagandistu centienos Ukrainas “huntu” pielīdzināt “Islāma valstij”, kuras kaujinieki tagad masveidā it kā ierodas Donbasā karot pret “tautas republikām”. Vai pretēji – ukraiņi pulcējas Sīrijā zem islāmistu karogiem. “Hunta” un “Islāma valsts” tiekot vadīta no viena un tā paša centra, iespējams, ASV Valsts departamenta vai CIP. Protams, lai iedragātu Krievijas varenību un kavētu Putina misiju glābt Eiropu no pagrimuma.

“Stratcom East” iecerētie pētījumi varētu atklāt, ka Maskavas propagandistu iztēlotie pret Krieviju vērstās globālās sazvērestības tīkli parasti ir savstarpēji saistīti. Un Baltijas valstis tajos gandrīz vienmēr tiek iepītas. Atcerēsimies kaut vai stāstu par Maidana aizstāvju iepriekšēju sagatavošanu Lietuvas lauku tūrisma mītnēs. Taču būtu noderīgi patīt filmu vēl tālāk atpakaļ, sacīsim, līdz 2008. gada rudenim, kad galvenā tēma bija Krievijas iebrukums Gruzijā, ko pavadīja attiecīga propagandas kampaņa, kas nenoplaka arī pēc invāzijas. Krievijas ģenerālprokuratūras izmeklēšanas komitejas vadītājs Bastirkins presei paziņoja, ka Gruzijas pusē karojuši vairāku valstu, tajā skaitā Baltijas valstu, algotņi, kuri veikuši dažādas palīgfunkcijas, tomēr bijuši “divi snaiperi – viens no Ukrainas un sieviete no Latvijas”. Viņš grasījās vērsties Interpolā, bet vēlāk par to aizmirsa un arī mītiskā “sieviete” nogrima aizmirstībā. Īstenībā ne gluži aizmirstībā. Latvijā Bastirkina paziņojums izraisīja zobgalīgas piezīmes, jo ļoti līdzinājās Maskavas savulaik klāstītajam par Čečenijā karojušajām baltiešu snaiperēm baltās zeķbiksēs. Savukārt liela Krievijas publikas daļa to varbūt uzvēra visnotaļ nopietni – kā papildinājumu citu Krievijas amatpersonu vēstītajam un TV kanālos rādītajam par Baltijas valstīm, kur “atdzimst nacisms”.

Viens no “Dezinformācijas apskata” pirmajā numurā iekļautajiem piemēriem attiecas uz Krievijā tiražēto viedokli, ka Latvija savas “rusofobijas” dēļ atteikusies reģistrēt aģentūras “Russia Today” pārstāvniecību. (Arī Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas vadītājs Puškovs nesen apsūdzēja Baltijas valstis un Ukrainu rusofobijā.) Kaut gan, kā labi zināms, Latvijā ir pieejami visi Kremļa finansētie kanāli, un mūsu televīzijas pakalpojumu sniedzēji pat pārvērtuši Latviju sava veida izmēģinājumu poligonā, kurā tas pats “Stratcom East” varētu pētīt sabiedrības spējas absorbēt vai kritiski izvērtēt puspatiesības un melus, ar kādiem valsts ik dienas tiek apraidīta. “Propaganda un melīga informācija ir kļuvusi par reālu draudu mūsu drošībai.” To sacījis vēl ne pārāk apdraudētās Zviedrijas aizsardzības ministrs Pētress Hultkvists.

LA.lv