Pasaulē
Vēsture

“Ruszkik haza!” “Krievi – mājās!”. Pirms 60 gadiem Ungārijā sākās tautas revolūcija 16

Foto – Māris Antonevičs

Palika tikai zābaki

Ungārijas galvaspilsētas Budapeštas nomalē atrodas kāds īpatnējs muzejs – “Memento parks”. Ideja par tā veidošanu pilsētas vadībai radās uzreiz pēc Padomju Savienības un komunistiskā bloka sabrukuma – kā vieta, kur novietot dažādas aizejošā laikmeta liecības: visādus strādnieku un kolhoznieku pieminekļus, sarkanarmiešu statujas un, protams, Ļeņina tēlus. Tā kļuvusi par savdabīgu komunistu “Disnejlendu”. Tomēr simboliskākais no eksponātiem atrodas ārpus muzeja – tieši pretī ieejas vārtiem. Postaments ar dzelzs zābakiem.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Nezinātājs to varētu noturēt vienkārši par laikmetīgās mākslas izpausmi ar dziļāku domu (kā latviešu rokgrupas “Līvi” dziesmā: “Daudz zābaku pa manu zemi staigā / Un manai zemei dikti sāp.”). Taču tie nav vienkārši zābaki, tie ir Staļina zābaki – precīza fragmenta kopija no 25 metrus augstā pieminekļa, kas Budapeštā tika uzstādīts 1951. gada decembrī kā Ungārijas “tautas dāvana” padomju vadonim viņa septiņdesmitajā dzimšanas dienā. “Staļins bija ar mums arī agrāk, taču tagad viņš būs vēl vairāk. Viņš vēros mūsu darbus, un viņa smaids rādīs mums ceļu,” tolaik rakstīja vietējā komunistu prese. Pēc pieciem gadiem – 1956. gada 23. oktobrī – “pateicīgā” tauta Staļinu nogāza. Uz postamenta palika vien zābaki. Pirms piemineklis tika sadragāts, tam vēl paguva pielikt plakātu: “Krievi, kad bēgsiet prom, neaizmirstiet mani!” Bija sākusies 1956. gada Ungārijas revolūcija.

Revolūcija

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Bijušajā Ungārijā čekas (Államvédelmi Hatóság, AVH) ēkā Budapeštas centrā šobrīd ierīkots muzejs “Terora nams”. Idejiski tam ir līdzība ar Latvijas Okupācijas muzeju, kur divas okupācijas – nacistu un padomju – netiek šķirotas labākā un sliktākā. Tomēr var saprast, ka 1956. gads ungāriem ir īpaši sāpīga tēma. Pašlaik iepretī muzejam skatāma tā laika notikumiem veltīta izstāde un vienā no centrālajiem stendiem redzams revolūcijas vadošais sauklis “Ruszkik haza!” – “Krievi – mājās!” (attēlā).

Tolaik ungāriem, tāpat kā citām Austrumeiropas tautām, bija apnicis gaidīt, kad “atbrīvotāji” dosies prom. Šķita, ka politiskie apstākļi ir piemēroti pārmaiņām – 1953. gadā bija miris Staļins un viņa pēcnācējs Ņikita Hruščovs ievadīja tā dēvēto atkušņa politiku. Ungārus iedrošināja arī Polijas piemērs, kur tautas neapmierinātības ietekmē kompartijas vadībā nonākušais reformators Vladislavs Gomulka izrādīja nepiekāpību Maskavai. Lai gan PSRS vadība apsvēra iespēju nosūtīt uz Varšavu tankus, tomēr vēlāk tika izvēlēta diplomātiskāka taktika. Hruščovs ar svītu pats ieradās Polijā, lai šo jautājumu nokārtotu, un tobrīd to varēja arī uztvert kā piekāpšanos.

Arī Ungārijā no 1953. līdz 1955. gadam jau bija izveidota uz pārmaiņām orientēta valdība Imres Nāģa vadībā, bet “Staļina labākais skolnieks”, Ungārijas Darba partijas ģenerālsekretārs Matiass Rakoši panāca, ka tā tiek nomainīta. Tiesa, arī pats Rakoši 1956. gadā bija zaudējis vadošo amatu partijā, tomēr šīs pārmaiņas bija formālas – pie varas Budapeštā arvien bija staļinisti.

1956. gada revolūcija sākās ar studentu demonstrācijām. Protestētāji izvirzīja 16 prasības valsts varai, tostarp padomju armijas izvešanu, Imres Nāģa atgriešanos valsts vadītāja amatā, brīvas vēlēšanas un citas demokrātiskas pārmaiņas. Izšķirošais pavērsiens bija 23. oktobrī, kad Budapeštā notika plaša tautas demonstrācija un daļa no tās dalībniekiem mēģināja ielauzties radio studijā, lai nolasītu savas prasības varai. To apsargāja AVH vienība. Sākās apšaude, kas vēlāk pārauga plašākās sadursmēs visā pilsētā. Revolucionāriem pievienojās arī daļa armijas un policijas, un drīz viņi bija ieņēmuši visas svarīgākās iestādes, arī ieroču noliktavas. Varu zaudējušie staļinisti nekavējoties pieprasīja Maskavas palīdzību.

Izrēķināšanās

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Nākamajā rītā Budapeštā iebrauca padomju tanki, kas ielenca parlamenta ēku. Savukārt revolucionāri sāka būvēt barikādes. Tomēr padomju karavīri neiesaistījās konfliktā. Cīņas notika galvenokārt ar vecajai varai uzticamajiem čekistiem, tieši pret viņiem vērsās lielākais tautas naids un arī atriebība par agrākajos gados piedzīvotajām pārestībām. Paši staļinistu vadoņi tobrīd jau bija aizbēguši uz Maskavu, bet padomju vara ieņēma nogaidošu pozīciju.

28. oktobrī I. Nāģs izsludināja pārmaiņas, starp tām arī AVH likvidāciju un sarunas par PSRS karaspēka izvešanu (tanki tiešām uz laiku pameta Budapeštu), bet 1. novembrī Ungārija paziņoja par izstāšanos no Varšavas pakta. Prese rakstīja, ka jaunās varas mērķis ir kļūt par neitrālu, sociāldemokrātiski orientētu valsti ar daudzpartiju sistēmu.

Tikmēr Maskavā jau tika kalti plāni par izrēķināšanos ar ungāriem. “Stingrās līnijas” piekritējs bija viens no Staļina tuvākajiem līdzgaitniekiem, kurš arī pēc “atkušņa” sākšanās bija saglabājis savu ietekmi, – Vjačeslavs Molotovs, tomēr Hruščovs nesteidzās. Vēsturnieki diskutē, kas tieši licis Hruščovam pieslieties stingrās līnijas piekritējiem, nevis uzklausīt, piemēram, aizsardzības ministru Georgiju Žukovu, kurš it kā mudinājis izvēlēties sarunu pieeju, lai neradītu spriedzi attiecībās ar Austrumeiropas valstīm. Iespējams, izšķirošā loma bija paziņojums par izstāšanos no Varšavas pakta, tomēr daži vēsturnieki apgalvo, ka lēmums bijis pieņemts jau agrāk.

Padomju militārā intervence sākās 1956. gad 4. novembrī. Lai gan operācija “Viesulis” paredzēja gan artilērijas apšaudes, gan uzbrukumus no gaisa, nozīmīgākā loma bija tankiem. Tas kļuva par jaunā režīma simbolu (attēlā – tanks T–54 iepretī sienai ar upuru fotogrāfijām muzejā “Terora nams”). Budapeštā un arī vairākās citās pilsētās sākās sīvas cīņas. Premjers I. Nāģs meklēja patvērumu Dienvidslāvijas vēstniecībā, tikmēr ārpus galvaspilsētas jau bija izveidota jauna, kuras priekšgalā bija Maskavas deleģētais Janošs Kadars, kurš paziņoja, ka ir pienācis laiks “apturēt kontrrevolucionārus” un “aizsargāt tautas demokrātiju”.

Atbildīgienbsp;

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Vienpadsmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Budapešta atkal bija drupās. Cīņās bija gājuši bojā vairāk nekā 2500 ungāru, apmēram 20 0000 – ievainoti (padomju pusē – 699 nogalināti un 1450 ievainotie). Statistika liecina, ka vairāk nekā puse no nogalinātajiem bija strādnieki, tātad tie, kuru intereses it kā ieradās aizstāvēt padomju vara. Bēgļu gaitās devās ap 200 000, desmitiem tūkstoši tika arestēti un vairākiem simtiem piespriests nāvessods. Starp tiem, kas saņēma nāvessodu, bija arī bijušais valdības vadītājs Imre Nāģs, kuru ar viltu izvilināja no Dienvidslāvijas vēstniecības, solot viņam drošības garantijas, kas izrādījās meli.

Ungāri nav aizmirsuši tos, kas atbildīgi par šo traģēdiju. Viens no stendiem 1956. gada notikumu piemiņas izstādē ir veidots kā “kauna plāksne” (attēlā), kurā uzskaitīti vainīgie – gan vietējie, gan PSRS nomenklatūra un militārā virspavēlniecība. Te lasāmi tādi vārdi kā: Ņikita Hruščovs, Vjačeslavs Molotovs, Leonīds Brežņevs, Mihails Suslovs, Jurijs Andropovs, Georgijs Žukovs, Ivans Koņevs un citi.

Saistītie raksti
Lorem ipsum
FOTO: Leta

Rietumvalstis nemierīgi noskatījās šajos notikumos, taču, izņemot sabiedriskos protestus, nekāda politiska reakcija nesekoja. Tā sauktais dzelzs priekškars starp Rietumeiropu un Austrum­eiropu kļuva arvien smagāks. Mūsdienās ungāri to mēģinājuši vizualizēt kā vides objektu Budapeštā. Uz sarūsējošā dzelzs ķēžu mudžekļa rakstīts: “Dzelzs priekškars (1949 – 1989): Tas nošķīra Rietumus no Austrumiem. Tas sašķēla Eiropu un pasauli. Tas atņēma mums brīvību. Tas turēja mūs gūstā un bailēs. Tas mocīja un pazemoja mūs. Un beidzot mēs to norāvām.”

LA.lv