Kultūra
Literatūra

“pirms interneta pirms nervu zālēm” Rūtas Mežavilkas dzeja0


Rūta Mežavilka
Rūta Mežavilka
Foto: Gints Ivuškāns

Rūta Mežavilka (1971) ir dzejniece un māksliniece. Sarakstījusi trīs dzejoļu krājumus – “Vēstules no Sālszemes” (1999), “Ikdienas dzīves” (2005), “Dz” (2010) –, kā arī vienu romānu – “Dzimuši Latvijai” (2012). Rakstījusi arī lugas.

Studējusi grafiku un scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā un kino režiju pie Anša Epnera Latvijas Kultūras akadēmijā. Darbojusies leģendārajā žurnālā “Luna”, “Literatūras Avīzē”, bijusi animatore studijās “Dauka”, “Rija” un “JetMedia”. Pašlaik ir māksliniece AS “Latvijas Mediji”.

– Kam jānotiek, lai dzejnieks sajustu, ka ir gatavs izdot nākamo dzejas grāmatu? 

R. Mežavilka: – Vispirms ir jāatnāk nedefinējamai sajūtai, ka – ir! Ir noformējies kaut kāds pamats, jēgas kodols, ap kuru var veidoties grāmatas ķermenis. Ne vienmēr tas ir saistīts ar sarakstīto tekstu kvantumu. Protams, ir jābūt arī pietiekamam daudzumam gataviem kvalitatīviem dzejoļiem, kas piepilda grāmatas ķermeni, bet bez kodola sajūtas tas būs miris ķermenis, mehānisks salikums, literārs frankenšteins.

Ar otro grāmatu – “Ikdienas dzīvēm” – man labi izdevās uzķert to brīdi, kurā dzimst krājuma pamatimpulss, un pēc tam salikt tekstus vietās jau bija viegli – jāteic arī, ka ļoti palīdzēja krājuma redaktors Jānis Rokpelnis. Viņam piemīt absolūtā dzejas redze, spēja nemaldīgi nošķirt nost lieko.

Ar trešo krājumu gatavā kodola sajūtas nebija tik ļoti izteiktas, tur vairāk bija racionālais – ka ir sakrājies pietiekami liels tekstu apjoms, un tas tagad jāstrukturizē, lai varētu pavilkt svītru kādam radošajam periodam. Mēs ar redaktoru arī diezgan ilgi domājām, kā vispār salikt dzejoļus. Aizgāja tīri hronoloģiskais, “dienasgrāmatiskais” princips.

Šobrīd esmu diezgan tuvu punktam, kad dzims nākamā grāmata. Vismaz kodols ir jau iezīmējies.

– Tev ir ļoti jauka māja, vairāki kaķi un smuks suns. Cik daudz vietas paliek mākslai?

– Man negribētos pretstatīt mājas procesus un tā saucamo radošo darbību.

Esmu izteikts mājas cilvēks, vietsēdis, un mājas sajūtu man vajag, lai vispār atspertos uz rakstīšanu.

Jā, dārzs prasa aprūpi, bet tas viss arī sniedz enerģiju. Nosēdies dārzā zem ābeles un raksti – kas var būt labāk! Man nevajag daudz, būtībā tikai ērtību minimumu, tomēr ir jābūt vietai, ko varu saukt par savu. Nekad neesmu bijusi nevienā “radošajā namā”, man grūti iedomāties sevi kaut kur braucam speciāli rakstīt. Un nav jau arī tāda brīva laika.

– Un vēl tu raksti prozu, ko dzirdējām arī Prozas lasījumos…

– Es mēģinu restaurēt tēva mātes dzīvi, kāda tā ir bijusi vai būtu varējusi būt. Viņas skatījums uz XX gadsimta sākumu, Pirmais pasaules karš, neatkarības gadi, atkal karš. Tur ir fakti un minējumi, versijas, ļoti daudzi baltie plankumi, par kuriem ir tikai nojausma.

Man patīk pētīt vēsturi, tās sakarības, bet visvairāk gribas saprast agrāku paaudžu cilvēku sajūtas, itin kā “iekāpt” kādā agrākā laikmetā. Teiksim, ko mana varone ir redzējusi, raugoties pa pagalma puses logu Grīziņkalna Krāsotāju ielā? Kādā leņķī toreiz krita gaisma? Kā smaržoja gaiss?

Saprotams, lai radītu šo atmosfēru, ir jāizstudē diezgan liels faktoloģiskais materiāls, bet rezultātā tomēr ne viss tur būs strikti dokumentāli precīzs. Cilvēka atmiņas arī mēdz būt selektīvas – katrs atceras to, ko vēlas atcerēties, ko ir izveidojis par savu stāstu un personīgo leģendu, nevis to, kas varbūt ir bijis faktiski.

Ar to es saskāros, izjautājot vairākus cilvēkus par notikumiem Otrā pasaules kara sākumā – vācu aviācija lido bombardēt Liepāju, un mazais zēns, mans tēvs, slēpjas grāvī no pāri lidojošajiem “štukasiem”. Ir viņa stāsts, absolūti patiess, esmu to bērnībā dzirdējusi pārstāstītu daudzkārt. Bet ir arī citu liecinieku stāsti, kas saka – nē, bija citādi, lidmašīnas lidoja ne tur, un kauca tās citādi. Un tā ar ļoti daudzām detaļām, pat visai būtiskām.

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Gaišums un smaržīgums raksturīgs Rūtas jaunākās dzejas kopai. Te ir gan nedaudz no pilsētas un tā, kas daudziem šķistu vien troksnis – trolejbusi un radio –, bet pāri tomēr klājas zināms vieglums ar dabas radītu plīvuru. Protams, pamatā ir kas vairāk un kas tuvāks katram lasītājam – miera un skaistuma meklējumi.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Rūtas Mežavilkas jaunākās dzejas kopā.

Tas kurš raugās

manas acis ir tikai stikls

caur mani uz pasauli raugās cits

kāds augstāks lielāks un tālāks

kāds sveši aizlaicīgs kam salta zvaigžņu seja

kā tālu galaktiku starojums

caurspiedīgi nāvējošs

un plecos satupuši melni meži

bet sirdī – pamatklintāja ieži

manas kājas iestieg augsnē par sakņu pinumiem

rokas sačervelējas zaros

matos iepinas sikspārņi un pūces savij ligzdas

kliedzošiem rijīgajiem putnēniem kur šķilties

tas bija kādā no pēdējām vasarām

pirms viss mainījās

pēdējām putekļaina miera un tveices

nekustībā klusi zumošajām vasarām

pirms interneta pirms nervu zālēm un slimām vēnām

pirms laika gala nāves līnijām un drīzās aizmirstības

kas piemeklē it visas jaunās ziņas pirms tās vecas kļūst

tas bija toreiz

vien zeltaina bezgalīga saules gaisma no aprīļa kailajām zarotnēm

līdz salnu vēsajai skaidrībai

tas kurš skatās uz visu

tas dzird

***

vasaras baltais izplatījums

ar dažām saulainām ābolu planētām

un šalcošu lapotņu aizām

ir visa tik daudz. ir gaismas pārpludināts

laiks

***

un es raudzīšos kā ataug tavi līdz sāļajai ādai nodzītie mati

(tev acis saules pilnas)

***

augustā vienmēr iztālēm dzird jūru

augustā vienmēr mākoņi par augstu

augustā vienmēr saulrietos raud

debess

***

flokšu smaržas piezīdusies un tumīga

augusta nakts

baltie dzidrie kā lampioni zaros mirdz

vēlīnās vasaras ēra pirmsrudens

periods

krītošo zvaigžņu laikmets

***

rudens naktis kā melnas akas

kā koridori telpā

nezināmos virzienos

slepeni tuneļi laikā

kur izkrist cauri

un atmosties

viņpusē dzidrā jūnijā rītā

***

cauri baltiem sniegotiem laukiem

cauri miglas un bezgalības apskautiem laukiem

tu dodies uz pilsētu

fonā ierasti žūžo radio swh

un domā – vientulība nebūt nav slikta

un ir ļoti labi būt tālu

sniegos

LA.lv