Guntis Ščerbinskis: Pseidonīmi un pseidožurnālisti 7
“Uzskatu, ka Putins ir pirmklasīga personība. Vienmēr viņu esmu atbalstījis un atbalstījis to, ko viņš dara,” šāds F1 čempionāta bosa Bernija Eklstouna citāts rotā Latvijas krievu avīzes “Vesti segodņa” 3. augusta numura vāku.
Protams, nav svarīgi, kurš un kādā kontekstā to ir teicis, svarīgi ir – ko laikraksts ar to vēlējies pateikt saviem lasītājiem un kādu pozīciju tas vēlējies demonstrēt. Te nu gribot negribot rodas arī jautājums, vai šis nedalītais atbalsts Putina veikumam attiecas arī uz Krimas aneksiju un vai tas attiektos arī uz situāciju, ja “x” stunda pienāktu Latvijai. Vai arī tad šāds citāts rastu vietu uz šā izdevuma vāka?
Šajā pašā laikraksta numurā lasāms par Latvijas inteliģences aicinājumu Saeimai pieņemt lustrācijas likumu. Vārdu salikums “radošā inteliģence” šajā vēstījumā likts pēdiņās, ļaujot noprast, ka vai nu latviešiem tādas vispār nav, vai arī, ka īstenie inteliģences pārstāvji jau nu nevar iestāties par čekas noziegumu izvērtēšanu.
Tās ir tikai dažas piezīmes par vienu no “Vesti” numuriem, kas tomēr uzskatāmi raksturo šā laikraksta pārstāvētās un sludinātās vērtības. Un tas arī nav nekāds jaunums, vismaz ne “Latvijas Avīzes” lasītājiem, kas ir informēti par šā laikraksta līniju. Domājams, ka šo avīzi lasa arī mūsu ārlietu dienestā, kur šajās dienās satraukumu radījis Ukrainas varas iestāžu lēmums neielaist savā valstī četrus “Vesti” autorus. Ārlietu ministra padomnieks Mārtiņš Drēģeris izziņoja, ka ministrijā šis jautājums pat tiks pārrunāts ar Ukrainas vēstnieku, jo šeit, lūk, runa esot par liegumu “žurnālistiem veikt savu profesionālo darbību”. Te nu jājautā, kādas vērtības aizstāv un pārstāv mūsu ārlietu resors un kas tā izpratnē ir profesionāla žurnālistika. Šajā gadījumā par to nevar runāt ne pēc satura, ne formas. Vien minēšu, ka daļa no Ukrainas melnajā sarakstā iekļautās “Vesti” četrotnes ir pseidonīmi, aiz kuriem kāds nez kāpēc slēpjas, bet daļa – pseidožurnālisti. Mūsu Ārlietu ministrijas izpratnē acīmredzot profesionāls žurnālists ir ikviens, kurš publicējas, pat politikānis, kurš ar vienu kāju stāv partijā, ar otru – tai pietuvinātā arodbiedrībā un laikrakstu izmanto savai aģitācijai.
Gribētos ticēt, ka es pārspīlēju un no ministra padomnieka neveiksmīgas komunikācijas un diplomātiskā darba rutīnas mušas cenšos izpūst ārpolitisku ziloni. Tomēr neapšaubāmi šis bijis pamanīšanas vērts signāls, ja ņemam vērā arī Ārlietu ministrijas pieklušanu par informācijas kara draudiem un Latvijas spējām pretoties tam. Bet, iespējams, nepatīkamākais ir, ka tas, par ko mēs tik cītīgi rādījām ar pirkstu uz Maskavu, notiek tepat mūsu deguna galā. Ukraina to pamanījusi, bet mūsu amatpersonas izliekas neredzam.
Brīnos, ka mūsu parlamentārieši tik vēsā mierā uztver mūsu ārlietu dienesta pēdējā laika dīvainības un negrasās kaut vismaz iztaujāt cienījamo ministra kungu gan par šo gadījumu, gan par neseno “uzprasīšanos” atcelt NATO solidaritātes 5. pantu vispārējās biedināšanas kampaņas ietvaros bēgļu jautājumā, par ko nācies taisnoties pat sabiedroto ģenerāļiem.
