SAB tīklos spirinās “SC” mušas 1
Ja “Saskaņas centra” partiju pārsvarā veidotu latvieši, tie, sniegiem kūstot, šopavasar agri apgādātos ar begoniju dēstiem, paparžu dzinumiem, atraitnītēm, rāzītēm un citiem ēnmīļiem augiem, kurus, pieminot aizgājējus, mēs stādām un klājam pāri kapsētu kopiņām, tādējādi gan godinot mirušos, gan nododoties neapturamai dārzkopības kaislībai.
Krieviem tuvākas citas atvadu ceremonijas, bet tas nedrīkst mūs šķelt vai naidot.
Pēc referenduma “Saskaņas centra” veselība vairs nav sevišķi stipra, kazi, vai būs dzīvotājs. Esam dzirdējuši slimnieka sūdzības, ka, piemēram, Jānis Urbanovičs piedzīvojis personisku traģēdiju. Viņš tik ilgi noturēts Lindermana gūstā par ķīlnieku, ka izjutis tā saukto Stokholmas sindromu, tas ir, neviltoti siltas jūtas pret savu vaņģotāju un varmāku. Televīzijas kameras notvērušas, kā abi brālēni joprojām dodas kopā ieturēt pusdienas. Tiekoties konspirācijas labad Iļjičs un Jānis viens otru uzrunā segvārdos, kādus raduši lietot saziņā ar Lielo zemi – sveiks, Ābel! Esi sveiks, Šurik! Taču brangi mieloties nav apetītes. Kumoss spiežas kaklā, ir tādi kā gremošanas traucējumi. Vīri negribīgi parunā par hokeju, par laika apstākļiem. Kā skumja izskata bruņinieki abi noteikti piesaistītu dona Servantesa uzmanību, dodot vielu jaunam romānam par cilvēkiem, kuri cīnās ar sudmalām. Apdzisusi revolucionārā aizrautība, kā nužņikā izskalotas taisnīgās prasības pēc līdztiesības un viņas vēsturiskās iespējas. Bilance ir rūgta un sīva – labie sargeņģeļi pametuši “Saskaņas centru”.
Ak vai, cik tālas tās dienas, kad šķita – kāpēc vilcinās ordeņlentīšu piešķīrēju kolēģija, kāpēc kapituls vēl nav kolektīvi apbalvojis “SC” frakciju ar Triju Zvaigžņu ordeņiem! Par viņu antifašismu, par nerimtīgām cilvēktiesību aktivitātēm un par to, ka saskaņieši sitas vai nost, aizstāvot mazos ļaudis. Par smagu darbu un nestiem upuriem Latvijas labā.
Tā vietā pavisam cita iestāde, Satversmes aizsardzības birojs, nevis Ordeņa kapituls, tāpat kā nolāpītās odzes no Bordžiju dzimtas, pilina pa indes kausiņam, pasniedzot politiski nāvējošas “neuzticamo” apliecības te vienam, te otram “Saskaņas centra” ideoloģiskās frontes cīnītājam.
Ar pielaides atņemšanu valsts noslēpumam aplaimots frakcijas galva Urbanovičs, cietsirdīgs spriedums izpildīts dep. Sergejam Mirskim. Droši vien šis pretlīdzeklis piemērots dep. Ādamsonam, kurš tik vien “grēkojis”, kā sargājis lielās Dzimtenes Tālo Austrumu jūras robežas! Tā stāsta, ka SAB ar pielaides došanu kavējoties pat dep. Elksniņam, kurš taču gandrīz vēl zēns un nevainīga bērna dvēsele! Kāpēc SAB tā uzmana “SC” zaldātus kā zirneklis tīklā saķerto mušu? Kāpēc vajā nevis droporgus vai svešām sievām kniebējus, bet asiem zobiem klūp virsū taisnu ceļu gājējiem, it kā tiem bēdu jau nebūtu gana!
Kas tālāk nabaga “Saskaņas centra” dzīvē? Sēru gājiens ar batjuškas aizlūgumu, kvēpinot bizantiešu vīraku? Priežkoka kaste? Bija tak balsu krājpartija, bet nu sīks saraucies “SC” ganāmpulks, pēdējie vēl turas Maskavas forštatē, taču, kad pienāks šķiršanās brīdis, neviena acs nepaliks sausa. Na posošok!
