“Sabiedrībā valsi sen vairs nedejo.” Kokina un Martinovs par izrādi “Pie zilās Donavas” 3
Trešdien, 12. aprīlī Latvijas Nacionālajā baletā pirmizrādi piedzīvos spilgts kostīmu balets “Pie zilās Donavas” ar Johana Štrausa mūziku.
Jauniestudējums top par godu tā horeogrāfes, leģendārās baletmeistares Helēnas Tangijevas–Birzenieces 110. jubilejai, kas tiks atzīmēta 13. aprīlī, savukārt pašam baletam svinēsim 60 gadu jubileju – pirmo reizi Rīgā tas iestudēts 1957. gadā, atjaunojumus piedzīvoja 1987. un 1994. gadā.
Viens no galveno varoņu atveidotāju pāriem ir skatuves partneri daudzās izrādēs vadošie solisti Baiba Kokina un Raimonds Martinovs, kura pirmā Odeta “Gulbju ezerā” bija tieši Baiba Kokina.
Baiba Kokina: – Raimond, vai atceries pirmo mēģinājumu, kad mums likās – nu tik salkana mīlestība! Interpretēsim Franciskas un Franča attiecības nedaudz savādāk.
Raimonds Martinovs:– Uz priekšu jau iet ne tikai tehnika, bet arī aktieru meistarība. Lai neapvainojas neviens baleta cienītājs, bet vairs nav tik liela dramatisma katrā žestā, nav arī vairs tās agrākās pārspīlētības. Drīzāk mūsu varoņu attiecības rādīsim kā kino kameras tvertā tuvplānā. Vislabākā aktiera meistarība izpaužas tad, kad tu nespēlē.
– “Pie zilās Donavas”, protams, pirmām kārtām saistās ar valsi. Interesanti, kādas ir jūsu pašu attiecības ar šo deju ārpus baleta, dzīvē?
R. Martinovs: – Tas vairāk asociējas ar sporta, sarīkojumu dejām. Bet sabiedrībā valsi sen vairs nedejo.
B. Kokina: – Ja nu vienīgi kāzās… Īstenībā žēl. Varētu jau būt balles, kur aiziet izdejoties valsi skaistās kleitās. Man personiski šī izrāde simpatizē arī Ināras Gaujas darināto tērpu dēļ. Franciskai uzvedumā ir veselas piecas atšķirīgas kleitas, cita par citu krāšņākas.
Pilno sarunu ar abiem baletdejotājiem lasiet 11. aprīļa “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
