Viedokļi
Komentāri

Agris Liepiņš: Maisu atvēršana nenovēršama. Sāk čamdīt ļaužu noskaņojumu 36


Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Neņemos spriest, kādu motīvu vadīts, dzejnieks Jānis Rokpelnis atzinās sadarbībā ar čeku. Otra cilvēka ādā neielīdīsi, kurš gan un ar kādiem svariem nosvērs, cik viņa grēksūdzē patiesas nožēlas un cik aprēķina. Tomēr, vērojot atsauksmes plašsaziņas līdzekļos, top skaidrs, ka dzejnieka teiktais lieliski iederas un tiek izmantots sabiedriskās domas uztaustīšanai un attiecīgi tās sagatavošanai pirms čekas maisu atvēršanas.

Acīmredzot valdošā elite ir samierinājusies ar domu, ka čekas maisus tomēr nāksies atvērt. Iepriekšējos gadus tika uzsvērts, ka maisu saturs, visticamāk, nebūs pilnīgs, dažādi specdienesti jau sen no tiem izņēmuši viņiem svarīgās kartītes. Lai vajadzīgajā mirklī varētu manipulēt, atstāti vien to cilvēku uzvārdi, kuri aktīvi darbojas šodienas Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Lai aizsargātu savu klientūru, izņemti arī to ziņotāju vārdi, kuri piekrituši sadarboties ar Latvijas Republikas drošības dienestiem. Tā teikt – neredzamās frontes cīnītāji pēc sirds aicinājuma, ziņotāji visām varām. SAB un Drošības policija gan kategoriski to noliedz, bet bez šiem mūžīgajiem ziņotājiem apgrūtināta informācijas vākšana ir jebkuras valsts drošības dienestiem. Gadu desmitiem tika teikts – maisu saturs būs nepilnīgs, iekšā palikušas vien maznozīmīgas zivteles, pēc maisu atvēršanas vienus apsūdzēs, bet īstie ļaundari izspruks cauri sveikā. Līdz šim sabiedrībai nododamā vēsts skanēja – nav vērts rakņāties pa pārpalikumiem, sen viss jau izvazāts!

Laikam jau tomēr kaut kas pāri palicis, jo šobrīd vēstījums ieguvis pilnīgu citus akcentus. Kā garām­ejot, kā iestarpinājums citā sarunā parādās frāzes – vai sabiedrība ir gatava uzzināt, ka daudzu tautā mīlētu varoņu vārdi atrodas čekas maisos? Vai tas nebūs nevajadzīgs šoks latvju tautai un nesagraus mūsu sapņus? Gandrīz kā lūgums un aicinājums – attopieties, kam tas vajadzīgs!

Maisu atvēršanas diena nenovēršami tuvojas, tāpēc steidzami jārīkojas, jāsāk čamdīt ļaužu noskaņojumu un aizvien uzstājīgāk jāveido uzskats, ka sadarbība ar čeku daudziem sanāca naivas nezināšanas pēc, ka nekādu ļaunumu viņi nenodarīja un vispār – cilvēks ir vājš savā garā, viegli iespaidojams un bailīgs. Kuram gan negadās paslīdēt grūtā dzīves situācijā, kurš apgalvos, ka ir nevainīgs kā jaundzimis zīdainītis? Lai tas, kurš bez grēka, pirmais met ar akmeni! Šajā kontekstā lieliski noder Rokpeļņa atzīšanās, patiesas nožēlas pilna vai liekuļota, tam nav nekādas nozīmes. Visās avīzēs dzejnieka dvēseles kliedzieni, televīzijas intervētāji stāv rindā, un aizvien skaidrāk top redzams, ka sabiedrība grib apmierināt vien savu ziņkāri, apkārtējiem īstenībā ir vienalga. Pie televizoriem sēdošajiem drīzāk dzejnieka žēl, viņi mākslinieku saprot un īpaši nenosoda. Dažbrīd pat uzteic par drosmi un uzdrīkstēšanos. Raugoties no smadzeņu skalotāju pozīcijām, tā jau ir liela uzvara, bet panākumi vēl jānostiprina. Kā pēc burvju nūjiņas vēziena sāk birt stāsti par tautā mīlētiem aktieriem un rakstniekiem, kuri apzināti vai represīvo iestāžu salauzti savulaik radīja melīgus, padomju režīmus slavinošus darbus. Interesanti, ka mākslinieki, kurus piemin, nav vairs šaisaulē, tātad sabiedrības noskaņojumu tausta, atsaucoties uz dižgariem, kuriem skādi nodarīt vairs nevar. Piemēram, Vilis Lācis. Pēc ieņemamā amata viņam nācās sadarboties ar LPSR drošības orgāniem. Andrejs Upīts, čekista Arvīda Pelšes pierunāts, 1967. gadā uzbruka trimdā mītošajiem latviešu rakstniekiem propagandas sacerējumā “Bezsaules noriets”. Arī Mirdza Ķempe 1968. gadā, padomju tankiem iebrūkot Prāgā un apspiežot “Prāgas pavasari”, uzrakstīja dzejoli “Brāļu tautai ejam palīgā”. Melīgu rakstu ražošana pati par sevi vēl neliecina, ka esi VDK aģents, bet tomēr izskatās aizdomīgi. Nesaprašām var paskaidrot, ka tā nav viennozīmīgi vērtējama spēle, jo apstākļi un nosacījumi, kādos notikusi sadarbība, vienmēr ir komplicēti. Vai tāpēc nelasīsim Viļa Lāča “Zvejnieka dēlu”, vai metīsim ārā no grāmatu plauktiem Andreja Upīša “Zaļo zemi” un Ķempes dzejoļu krājumus? Ko tad mēs lasīsim? Lai pamatīgāk nostiprinātu jau panākto, piemeklēti tiek piemēri tepat kaimiņos. Arī izcilais un šobrīd jau aizsaulē mītošais lietuviešu aktieris Donats Baņonis, izrādās, bija VDK ziņotājs ar segvārdu Broņus. Jaunais vēstījums sabiedrībai skan šādi – visi dancojām pēc vienas stabules, drosmīgos var tēlot tie, kuriem nepiedāvāja sadarboties! Būtu piedāvājuši, gan jau sadarbotos, kur gan spruktu! Tā taču bija parasta lieta, nav ko kaunēties, tādos laikos nācās dzīvot.

Līdz čekas maisu atvēršanai palicis kāds pusgads. Pa šo laiku sabiedrības doma būs ieregulēta pareizā virzienā, tad nāks laiks dzīvajiem, tautā karsti mīļotiem un cienītiem sabiedriskajiem darbiniekiem. Izskatās, ka viņu būs krietns pulciņš. Kā būs, tā būs. Runājot Šveika vārdiem – lai būtu, kā būtu, kaut kā taču būtu, jo nekad nav bijis, ka nekas nav bijis.

LA.lv