Kultūra
Māksla

Sabiedrisko neirožu retrospekcija 0


Ernesta Kļaviņa darbi no izstādes galerijā “Room9”.
Ernesta Kļaviņa darbi no izstādes galerijā “Room9”.
Foto – Timurs Subhankulovs

Galerijā “Room9” līdz 21. maijam apskatāma Ernesta Kļaviņa zīmējumu izstāde.

Galerijā “Room9”, kas iekārtota Dzirnavu ielā 27 FREE RIGA radošā stropa D27 ēkas 2. stāvā, skatāmā Ernesta Kļaviņa zīmējumu izstāde aptver nesen tapušus darbus un kādus jau agrāk zīmētus. Eksponētā zīmējumu sērija izriet no Kļaviņa darba mediju vidē, līdz 2008. gadam publicējoties laikrakstā “Diena”, bet vēlāk un patlaban – iknedēļas žurnālā “Ir”, kur viņš veido ilustratīvus komentārus sabiedriski aktuālām norisēm. Zīmējumi ir ironiski, arī humoristiski, un pierasti tos dēvējam par karikatūrām, tomēr, kā Kļaviņš atzīst nesenā intervijā “Radio Naba” (05.05.2018.), vārds “karikatūra” viņam attiecībā uz savu darbu neliekas piemērots, uzsverot, ka viņa ilustrācijas ir zīmējumi. Izstāde apliecina šo darbu pašvērtību un, ieraudzīti šādā formātā, iepriekš citā kontekstā redzētie zīmējumi patiesībā tiek atklāti jaunā gaismā.

Nelielajā izstāžu zālē cits aiz cita rindotie zīmējumi spilgti un trāpīgi aptver atšķirīgas politiskas un sociālas norises Latvijā. Šeit ilustrēti dažādi jautājumi, kas sabangojuši vietējo publiku, saskaroties gan ar bēgļu krīzi, gan politiķu un varasiestāžu retorika, tādējādi diagnosticējot arī pašas sabiedrības kaites un paradumus. Interesanti, ka zīmējumi nav datēti, bet, atsaucot prātā sabiedrisko notikumu hronoloģiju nesenā pagātnē, iespējams minēt un rekonstruēt to tapšanas laiku un savā veidā konstatēt, ka zīmējumi nekādā mērā nav zaudējuši savu aktualitāti.

Izstādes formāts ir ļoti koncentrēts un iedarbīgs, un problēmu loks, ko tā aptver, ir veselīga viela pārdomām, gan atsaucot atmiņā dažādos sociālpolitiskos jautājumus, gan pievēršoties visam ar lielu ironijas devu, kas, ņemot vērā zīmējumu sākotnējo tapšanas mērķi, ir viens no galvenajiem akcentiem. Izstādes “stāsts” pavisam trāpīgi sākas ar ilustrāciju, kurā parādās redzamākie mūsdienu informācijas telpas “bubuļi” – datu zaglis un viltus ziņotājs. Līdz ar sociālo tīklu dominanci un veidu, kā patērējam informāciju, tie kļuvuši par būtiskiem atskaites punktiem uzskatu, viedokļu un patiesību formulēšanā. Esam kļuvuši par situācijas ķīlniekiem, bieži nespējot nošķirt visus tos manipulācijas veidus, ar kuru palīdzību tiek veidota mūsu lietu izpratne. Bet, kas tad ir tie jautājumi jeb lietu izpratne, kas izcelti šajā izstādē? Te ir pirms nedaudziem gadiem saceltā ažiotāža ap cīņu par tikumību skolās un absurdajiem pieņēmumiem, kas cirkulēja sabiedriskajā telpā un varasiestāžu centieniem nostatīt vadlīnijas izglītības likumā. Kļaviņa zīmējums, reaģējot uz notiekošo, tēlo trīs savecējušus mošķus, kuri raksta pamatnostādnes jaunajam likumam. Lietu virzība sabiedrībā raisīja daudz jautājumu, bet drīz vien uzpūstais lielais burbulis noplaka, jo priekšā jauna sabiedriskā krīze – bēgļi. Ilustrējot šādu jautājumu izskatīšanas “kārtību” publiskajā telpā, kā arī identificējot politiskos motīvus šādai “kārtībai”, Kļaviņš zīmējis cilvēciņu, kurš pūš balonu, kas aug lielāks un lielāks, bet turpat viņam pie kājām ir it kā aktualitāti zaudējuši, gaisu zaudējuši baloni ar pirmīt tik svarīgajiem jautājumiem par abortiem un tikumību.

Starp tik aktuālajiem jautājumiem nenoliedzami arī šeit iezīmīga ir bēgļu krīze un ksenofobija, Kļaviņa interpretācijās atklājot to, kā skatāmies uz bēgļiem, bieži pakļaujoties kādiem iepriekš definētiem vai vispārinātiem pieņēmumiem. Tāds ir zīmējums, kas attēlo bēgļus – šos cilvēkus caur kādām sev uzliktām “uzskatu brillēm” redzam kā mežoņus, kas draud izārdīt labklājību, kurā dzīvojam. Izcelti arī daudzi citi notikumi un politiskie personāži Rīgas un reģionu pašvaldībās, gribu pieminēt arī zīmējumu par kūlas dedzināšanu un bailēm no tā, ka šodien jau nekur nav droši. Komiksa stilā uzzīmēts, kāds stāstiņš par personāžu, kurš raizējas par savu drošību, bīstoties no terorisma draudiem, taču tas viņam neliedz pašam apdraudēt savu drošību un, kā aizvien, pavasarī piemājas pļaviņas sausajai zālei piešķilt uguni.

Izstāde ir tiešām trāpīga un spoža sabiedrisko neirožu un politiskās retorikas retrospekcija, ļaujot pārskatīt nesenus notikumus un arī saskatīt, kā tie ietekmējuši šībrīža aktualitātes sabiedriskajā telpā. Gluži kā tādā hronoloģiskā pārskatā varam redzēt, kas ar mums pēdējos gados ir noticis. Kontekstā ar nesenajām ziņām no starptautiskās organizācijas CIVICUS par Latvijā krietni kritušos demokrātijas reitingu tā liek pārdomāt nākotnes perspektīvas un to, kas formulē un kādus lēmumus pieņemam attiecībā uz izglītību, bēgļiem, cittautiešiem un vispārējiem morāliem kritērijiem.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv