Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. decembris, 2013
Drukāt

Sabruka. Kā būvēt, lai nesabrūk? Ekspertu diskusija (10)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

“Latvijas Avīzes” redakcija aicināja uz sarunu būvniecības nozares pārstāvjus un viņu uzraugus, lai noskaidrotu, vai Zolitūdē notikusī traģēdija bija nejaušība vai arī to izraisīja būvniecības nozarē ieviestā sistēma. Jautājām, kāda ir būvniecības dalībnieku atbildība un kas no valsts, pašvaldību un būvētāju puses būtu darāms turpmāk, lai Latvijas sabiedrība nekad vairs nepiedzīvotu tādu nelaimi.

Sarunā piedalījās Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume, Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors, bijušais Valsts būvinspekcijas darbinieks un Zolitūdes notikuma izmeklēšanas komisijas vadītājs Leonīds Jākobsons, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs, Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs, Zolitūdē sabrukušās ēkas būvprojekta vadītājs, arhitektu biroja “Kubs” arhitekts Andris Kalinka, būvuzņemuma “RE&RE” tehniskais direktors Aldis Gulbis, Latvijas Būvnieku asociācijas padomnieks, būvuzņēmuma “Jurēvičs un partneri” valdes priekšsēdētājs Māris Jurēvičs. Viņus iztaujāja žurnālisti 
Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.

– Vai nesenā “Maxima” jumta iebrukšana ir nejaušība, apstākļu sakritība, vai arī jāmeklē dziļāk – vispārējā bezrūpībā, nolaidībā un nevīžībā, ko izraisīja būvniecības nozarē radītā sistēma?


M. Straume: – Padomju laikā atbildīgā par būvniecības nozari bija valsts celtniecības komiteja. Tā ar ministrijas tiesībām gatavoja likumus un citus normatīvos dokumentus, vajadzības gadījumā tos grozīja un papildināja, reizē bija arī uzraugs nozarei. Diemžēl pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas šī vienotā kārtība pajuka – pienākumus un atbildību sadrumstaloja starp dažādām valsts pārvaldes iestādēm. Ko ar to panācām? Vien to, ka nozarē kļuva arvien grūtāk un sarežģītāk strādāt. Jāatzīst, ka neapskaužu Ekonomikas ministriju, kurai pašlaik uzlikta vispārējā atbildība par būvniecības nozari. Šķiet, ka tai ir par maz spēku, lai spētu pildīt šo pienākumu. Tāpēc uzskatu, ka traģiskais notikums Zolitūdē nav nejaušība, to izraisīja sistēma. Agri vai vēlu kaut kam tādam bija jānotiek.

Kalinka1_TS_8A. Kalinka: – No savas pieredzes varu atzīt, ka būvvalžu uzraudzība par būvprojektu ir gaužām vāja. Mani, arhitektu un būvprojekta vadītāju, tā gan kontrolē stingri. Piemēram, man var aizrādīt, ka ēkas viena stāva laiduma deviņpadsmit pakāpienu vietā esmu iezīmējis astoņpadsmit. Bet projektējamās ēkas uguns un būvkonstrukciju drošību, kas ir daudz būtiskākas būvprojekta sadaļas nekā pakāpienu skaits, būvvalde nekontrolē. Un jāatzīst, arī man, kaut biju sabrukušās ēkas būvprojekta vadītājs, nebija īstas skaidrības un pārliecības par projektēto uguns un būvkonstrukciju drošību. Bet būvkon­strukcijas apdraud cilvēku dzīvību krietni vairāk nekā pakāpienu skaits!

– Bet sabiedriskas nozīmes ēkām taču veic būv­ekspertīzi!


– To veic būvprojekta izstrādes sākumā privātā kārtā. Bet būvniecības gaitā notiek dažnedažādas izmaiņas, ko ekspertīzes veicējs nemaz neredz. Šīs izmaiņas pēc tam neredz būvvalde vai kāda valsts pārvaldes institūcija.

– Vai valsts būvinspekcija, ja pirms četriem gadiem nebūtu likvidēta, atklātu kļūdas būvprojektā vai, kā to tagad sliecas domāt lietpratēji, nepilnības sabrukušās ēkas būvkonstrukcijās?
Jakobsons_TS_8

L. Jākobsons: – To neviens nekad nevar garantēt. Arī es sliecos domāt, ka traģiskā notikuma cēloņi ir meklējami dziļāk, nekā pirmajā acumirklī varētu likties. Pirms divdesmit diviem gadiem būvniecības nozarē notika būtiskas pārmaiņas – no valsts stingrās uzraudzības pārgājām uz citu sistēmu, kuras pamatu veido cilvēku savstarpējās attiecības un darījumu līgumi. Diemžēl cilvēku domāšana un uzvedība ir vecās sistēmas radītā, kad pilnīgi viss tika noteikts un regulēts no augšas. Joprojām cilvēkos ir iesēdies, ka, lūk, ja man par šā pienākuma nepildīšanu nekas nedraud, tad to varu nedarīt. Mums ir uzrakstīti gan likumi, gan Ministru kabineta noteikumi. Bet mierīgi var tos nepildīt. Un nekas liels par to nedraud.

Pirms dažām dienām satikos ar Zolitūdes notikuma izmeklētāju, izgājām cauri visam Zolitūdē īstenotās būvniecības procesam no viena gala līdz otram. Un atradām, lūk, ka tas, tas un vēl šis nav izpildīts. Bet apstājāmies pie juridiskas atziņas: ja pretī neizpildītajam nav likuma panta, pēc kura vainīgo varētu saukt pie atbildības, tad neko nevaram izdarīt. Vienīgais, kam varbūt var pieķerties – prasībām neatbilst būvkonstrukcijā izmantotais metāls vai stiprinājumu skrūves.

Iedomājieties tik: mēs varam atļauties lieliem būvprojektiem uztaisīt ekspertīzi un vienā parastā formāta lappusē vienā teikumā ierakstīt, ka viss ir kārtībā – drīkst būvēt. Varam atļauties būvniecībā izmantot būvmateriālus, neprasot pretim ne ekspluatācijas īpašību deklarāciju, ne kvalitātes sertifikātu. Kad no tiem jau uzbūvētā ēka jānodod ekspluatācijā, tad ātri sameklējam vajadzīgos papīrus, un atkal viss kārtībā. Tas pats par būvuzraudzību. Ja vienam būvuzraugam uzraudzībā ir desmitiem objektu, tad nav nekāds brīnums, ka ilgi uzkavēties vienā viņam nav laika. Ja nav vaļas un negribas, arī nekas briesmīgs nenotiek. Tā atbildība mums ir izļodzījusies pašos pamatos. Ēku uzbūvē un nodod ekspluatācijā tik un tā…

Savulaik, Valsts būvinspekcijā strādājot, pārbaudījām ierakstus būvdarbu žurnālos. Visi ieraksti – ar vienas krāsas tinti un ar vienu roku rak­stīti. Skaidrs, ka tas bija safantazēts vienā rāvienā un vienā vakarā – tā, lai otrā dienā ēku varētu ātri nodot ekspluatācijā.

Tagad varam izvēlēties. Vai jāatgriežas pie vecās sistēmas, kad visu pārbauda un uzrauga valsts un kad uz katra dokumenta bija melns uz balta “par būvniecības standartu neievērošanu paredzēts sods atbilstoši likumiem”? Šķiet, nav jāatgriežas. Bet jābūt citai apziņai un izpratnei par uzticēto pienākumu. Kā to panākt, nezinu. Var uzrakstīt vislabāko likumu. Bet ar to vien nebūs līdzēts.

– Par valsts uzraudzības atjaunošanu runā arī paši būvētāji. Jūs sakāt, ka nevajag?


L. Jākobsons: – Nē, tā gluži nesaku. Pirms četriem gadiem likvidētās Valsts būvinspekcijas galvenais uzdevums jau bija uzraudzīt, vai valsts un pašvaldību amatpersonu pieņemtie lēmumi atbilst likumiem un normatīvajiem aktiem. Kopš šī uzraudzība nodota pašvaldībām, būtībā tās kontrolē… pašas sevi. Šādai kārtībai nav nekādas loģikas!

Tagad ministrija ierosina izveidot būvniecības kontroles valsts biroju, kuram, kā noprotams, tiks uzticēta visa būvniecības procesa un ekspluatācijas uzraudzība. Kā šis birojs to visu spēs, patiešām nezinu. To varbūt varētu pieņemt, ja tas ir kā pirmais solis ceļā uz Valsts būvinspekcijas atjaunošanu. Ja citādi, tad man ir šaubas, vai šāda biroja izveidošanai būs liela jēga.

Jurevics_TS_8M. Jurēvičs: – Šaubos, vai pašvaldības un valsts iestādes tagad spēs nodrošināt tik milzīgu kontrolieru skaitu, kāds būtu nepieciešams vēl stingrākai uzraudzībai. Kurš tad strādās, ja visi tik kontrolēs? Manuprāt, šāda dubultā kontrole nemaz nav vajadzīga. Tā vien pastiprinās bezatbildību.

Arī es uzskatu, ka pie traģiskās nelaimes Zolitūdē mūs novedusi pašlaik izveidotā sistēma, tostarp sertificēšana. Tagad var bļaut: “Man ir sertifikāts, un ar to pietiek!” Bet mans augstskolā iegūtais būvinženiera diploms it kā vairs neko nenozīmē. Tāpat nav svarīgi, kas rakstīts tajos dokumentos, ko man izsniedz būvatļaujas saņemšanas brīdī. Ja tagad svarīgākais ir sertifikāts, tad jau atbildība par Zolitūdi ir ne tikai būvvaldei vai privātajam būvuzraugam, bet arī tiem, kas būvniekiem izdod viņu prasmes apliecinājumus.

Es uzskatu, ka būvniecībā iesaistīto dalībnieku pienākumi un atbildība ir skaidri noteikti Būvniecības likumā – gan vecajā, gan jaunajā, kas spēkā stājas nākamā gada 1. februārī. Ir arī uzraudzības plāni, kā tas ir citās Eiropas valstīs. Bet jau skaidri noteiktās atbildības vietā tagad gribam saražot vēl lielāku papīru kaudzi. Cita lieta – vēlēšanās izvairīties no personīgās atbildības, ja tiek pieļauta kļūda vai notiek nelaime.

To pašu varu teikt par ekspertīzēm. Ja tās taisa bezatbildīgi un formāli, tad tādām tik un tā nebūs jēgas, lai kā būtu 
rakstīts likumā. Atceros nelāgu gadījumu. Eksperts piesējās par vienu būvdetaļu, bet neskatījās uz ēkas izturību kopumā. Pēc tam māja sagrūst, kamēr tās iemītnieki vēl saldi guļ savās gultās. Bet būvkonstruktoram vēl iedeva medaļu par to, ka viņš ir gada labākais.

VISU RAKSTU LASIET ŠEIT!

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. GABRIELS ZIWJANS Atbildēt

    KUR IR LOĢIKA , kad es mēģināju 2006 gadā iesniegt visus pieprasītos dokumentus sertifikāta iegūšanai nokārtojot eksāmenu sertifikācijas komisijā savācot vairākus manis izstādātus projektus ar pieredzi projektēšanā 15 gadus (kad sertifikācijas vēl nebij ) tad man liedza kārtot sertifikātu par pamatu norādot kad 1976 gadā izsniegtais diploms celtniecības fakultātē būvmateriālu un būvkonstrukciju specialitātē neesot pilnvērtīgs jo tādas specialitātes neeksistējot kāpēc netiku pielaists pie sertifikācijas eksāmenu pārbaudījumiem LBS (KRAUKLIS,ZĀLAMANE) saprotams šodien RTU BŪVNIECĪBAS FAKULTĀTĒ IR BŪVNIECĪBA SPECIALITĀTES nosaukums bet ne toreiz, kāpec?

  2. GABRIELS ZIWJANS Atbildēt

    LEONĪDS JĀKABSONS IR MANS KURSA BIEDRS . TAS PIERĀDA KA LBS IR KORUMPĒTA

  3. GABRIELS ZIWJANS Atbildēt

    Kad es LBS mēģināju 2006 gadā nokārtot sertifikātu tad man to liedza par pamatu norādot kad 1971 gadā Rīgas politehniskā institūtā izsniegtais diploms celtniecības fakultātē būvmateriālu un būvkonstrukciju specialitātē nēesot pilnvērtīgs jo tādas specialitātes neesot un es ar savu piecpadsmit gadus projektētāja pieredzi netiku pielaists pie sertifikācijas eksāmenu pārbaudijumiem(ZĀLAMANE)

  4. 20% otkati ir jāiestrādā būvē-nav jātaisa korupcija.Būvlaukums ir jāapsargā , lai nezog būvmateriālus.

  5. Kad pavāram prasīja- Kāpēc tava zupa garšo lieliski? Atbilde- Es zupā lieku visu, kas kulinārijas receptē paredzēts un vāru tā un tik ilgi, cik paredzēt…
    Vienkārši un skaidri -lēti būvēts, kaut kas nelikts, ietaupīts…un sabrūk. Tāpēc jau vajag valsts būvuzraugus un arī nevar būvēt pa lēto… Nesanāks! Vai sanāks kā sanāca…

  6. vispirms iztīrīt RTU Atbildēt

    no muļķiem

  7. Pieminēta augstskolas izglītība. Diemžēl tā ir tik trūcīgā līmenī, ka augskolas beidzējs praktiski neprot strādāt. Visa gudrība jāiegūst pašmācības ceļā. Arī ar to sertificēšanu ir problēmas. Kas tad sertificēs, ja augstskola nav sagatavojusi speciālistus? Rezultātā sertificēšana pārvēršas par aprunāšanos, jo abas puses saprot, ka sertificēšanas jautājumi ir formāli. Tie tapuši vidē, kas tāla no prakses.

  8. Jāmaina iepirkuma likums, piegādātās būvkonstrukcijas jāpārbauda poligonā uz maksimālo slodzi.

  9. Jāsāk ar būvnormatīvu (jāsaka, ka snipiem bija ievērojami augstākas prasības) pilnīgu pārstrādi un likums arī ir zem katras kritikas. Kaut kur izpalikusi ģeoloģiskā izpēte, būvklimatoloģija un hidroloģija. Visu beidzot rodas iespaids, ka iesaistītajiem ir svešas – teorētiskā mehānika un metroloģija.

  10. Tas viss atkal atgādina veco krievu tautas parunu: “Kamēr zibens nespers, tikmēr zemnieks krustu nemetīs”. Lai nu tie jau nie likumi nepārvērās par dažu labu bezjēdzīgu likumu, kas agrāk ticis pieņemts. Piemēram, par to, ka suņiem jāvelk uzpurņi (kur jūs tagad suņus ar uzpurņiem esiet redžējuši?). Vai arī alkohola lietošana neatļautās vietās – tie, kas dzer, to dara pat demonstratīvi un neviens viņiem neko nepadarīs, īapaši 9. maijā. Vēl likums par smēķēšanu, kur jūs redzat cilvēkus, kas smēķē vismaz 10 m no durvīm? Un kā pa ielu lai paiet cilvēks, kas nesmēķē, ja gandrīz pie katras mājas durvīm (vismaz centrā) kāds smēķē. Cilvēka galvenā vēlme ir labklājība un katrs to cenšas iegūt pēc savas saprašanas, vienalga kādā ceļā: likumīgi vai nelikumīgi. Ar likumiem vien nelikumības neizskausi. Jau bērnībā būtu jāaudzina bērni tā, lai sirdsapziņa nesāk strādāt tikai tad, kad “melnais” darbs jau padarīts, bet tad, kad vēl ir izvēle: darīt to vai nedarīt!

Draugiem Facebook Twitter Google+