Ekonomika
Darbs un nauda

Pēteris Leiškalns: Šādā veidā svaidīties ar naudu nedrīkst! Tas ir amorāli!3

Attēls: LDDK

Autors: LDDK sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns

2020. gada valsts budžeta projektā jau tagad vērojama virkne negatīvu tendenču.

Analizējot nākamā gada valsts budžetu, būtu būtiski saprast, kādā mērā tiek nodrošinātas svarīgākās nodokļu funkcijas – fiskālā un regulējošā.

Svarīgākās nodokļu funkcijas ir fiskālā, proti, budžeta ieņēmumu nodrošināšana, un regulējošā – sabiedrībai vēlamo rīcību veicināšana un nevēlamo bremzēšana. Fiskālās funkcijas būtība ir ar nodokļu starpniecību sakoncentrēt valdības rokās nepieciešamos resursus visai sabiedrībai nepieciešamo valsts pārvaldei uzticēto pienākumu (drošība, veselība, izglītība, sociālā aizsardzība, kopīgā infrastruktūra u. c.) finansēšanai.

Regulējošās funkcijas būtība ir ar nodokļu instrumentu palīdzību stimulēt vai gluži pretēji – iespēju robežās mazināt kaut kādu parādību izplatību.

Piemēram, samazinot nodokļus, valdība var stimulēt ražojošo uzņēmumu ienākšanu valstī, jaunāko tehnoloģiju ienākšanu ražošanā un pakalpojumu sniegšanā, kas savukārt veicina darba ražīguma un atalgojuma pieaugumu u. c.

Savukārt ar lielāku nodokļu palīdzību valsts parasti cenšas mazināt kādas parādības, piemēram, fosilā kurināmā lietošanu vai izskaust tādas sabiedrībai nevēlamas parādības kā smēķēšana, pārmērīga alkohola lietošana u. c.

 

Fiskālās ēnas puses

Kā Latvijas 2020. gada budžets izskatās no fiskālā aspekta? Apsveicami, ka tas ir pieaudzis par gandrīz pusmiljardu eiro, taču budžetam ir vairāki mīnusi.

Būtiskākie no tiem: pirmkārt, netiek nodrošināts mediķiem apsolītais un likumā noteiktais atalgojuma pieaugums. Šiem mērķiem ir nepieciešami 120 miljoni, bet veselības nozarei kopumā ir atvēlēti vien 50 miljoni eiro.

Otrkārt, budžets nenodrošina minimālā ienākuma līmeņa koncepcijas īstenošanu. Šiem mērķiem ir nepieciešami 27 miljoni, bet tam ir atvēlēti vien 10 miljoni eiro.

Jānorāda, ka šī koncepcija absolūti nepieciešama pašu neaizsargātāko iedzīvotāju – personas ar invaliditāti, mazo pensiju saņēmēji – sociālajai aizsardzībai, kuru sociālās garantijas ir palikušas tālā 2006. gada līmenī.

Treškārt, budžetā atvēlētie līdzekļi nenodrošina savlaicīgu veselības aprūpi nepieciešamajā līmenī.

 

Regulējošās “bedres”

Un kā tad Latvijas 2020. gada budžets izskatās no regulējošā aspekta attiecībā uz uzņēmējdarbības un atalgojuma izaugsmi, nevērtējot tabakas un alkohola patēriņu ietekmējošos faktorus?

Ja vēlamies reālu izaugsmi, pirmkārt, būtu jārunā par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes samazināšanu un par attīstības ekonomikai nepiemēroto progresīvo IIN likmju atcelšanu.

Šim solim būtu vairāki efekti – tas labvēlīgi ietekmētu augstākas pievienotās vērtības un augstāka atalgojuma sektorus; samazinātu motivāciju atrasties ēnu ekonomikas sektorā.

Nākamā gada budžetā nekā tāda nav.

Otrkārt, te būtu jārunā par solidaritātes nodokļa atcelšanu, jo tas “stumj ārā” no Latvijas starptautisko uzņēmumu vadības sēdekļus un visaugstākās pievienotās vērtības sektoru. Budžeta projektā nekā tāda nav.

Bet ekonomikas izaugsmei vissvarīgākais būtu atcelt Latvijā ieviesto anomāliju – diferencēto neapliekamo minimumu, kas ļoti postoši ietekmē Latvijas ekonomikas izaugsmi un pretēji plaši izplatītajam mītam nevis mazina nevienlīdzību, bet pat palielina to.

 

Neapliekamā minimuma efekti

Attēls: LDDK

Ņemot vērā to, cik daudz pēdējā laikā tiek runāts par diferencētā neapliekamā minimuma (DNM) izmaiņām, būtu vērts nedaudz parunāt par tā būtību.

Par diferencēto neapliekamo minimumu var izteikt šādus apgalvojumus: pirmkārt, pēc ekonomiskās būtības tas ir valsts atbalsts zemo algu maksātājiem.

Otrkārt, tas nelabvēlīgi ietekmē vidēja un augsta atalgojuma maksātāju un saņēmēju situāciju, jo šim sektoram būtiski pieaug nodokļu slodze.

Treškārt, diferencētais neapliekamais minimums palielina motivāciju maksāt algas aploksnēs, jo palielina aplokšņu algu peļņu.

Ceturtkārt, tas ļoti nelabvēlīgi ietekmē uzņēmējus, kuri, strādājot vienā tirgus sektorā ar aplokšņu algu maksātājiem, zaudē spēju konkurēt.

Visbeidzot, piektkārt, no sociālā skatpunkta raugoties, diferencētais neapliekamais minimums nemazina nevienlīdzību, bet pat palielina to starp mājsaimniecībām ar un bez apgādībā esošām personām. Lielāko labumu no DNM saņem personas ar pilnu darbspēju, bez apgādājamajiem, un būtiskā pazīme šajos ieguvumos ir neliels legāli maksāts atalgojums.

Daudzas no šajā uzskaitījumā minētajām problēmām risina atvieglojumi par apgādībā esošajām personām, kuriem nepiemīt vairums uzskaitīto trūkumu.

Tā, piemēram, minētie atvieglojumi ir efektīvākais nodokļu instruments nabadzības riska mazināšanai nodarbināto sektorā, jo tie trāpa tieši vajadzīgajā mērķauditorijā. Tāpat atvieglojumi par apgādājamiem mazina motivāciju atrasties ēnu ekonomikas sektorā.

Ņemot vērā, ka 2020. gada budžetā ievērojami līdzekļi (52 miljoni eiro) ir ieplānoti DNM robežu paplašināšanai (nejaukt ar neapliekamā minimuma palielināšanu!), jāsaka, ka šie līdzekļi no sociālā skatpunkta ir bezjēdzīgi iztērēta valsts fiskālā telpa, kas ir atrauta valsts obligātajām funkcijām un vēl vairāk pastiprina postošo ietekmi uz ekonomiku, kavējot tās izaugsmi, un palielinās nevienlīdzību.

Saistītie raksti

Ja šo jautājumu skatām no valsts obligāto funkciju izpildes skatpunkta, proti, ņemam vērā, ka valsts līdzekļu trūkuma dēļ nevar nodrošināt savlaicīgu veselības aprūpi nepieciešamajā līmenī pat bērniem, kā arī nevar nodrošināt iztikas minimumu pašām neaizsargātākajām grupām, tad jāsaka – šādā veidā svaidīties ar naudu nedrīkst! Tas ir amorāli!

LA.lv