×
Mobilā versija
Brīdinājums +15°C
Viktors, Nils
Otrdiena, 19. jūnijs, 2018
5. jūnijs, 2018
Drukāt

Diāna Jance: Sadalītā kultūrvide (3)

Jance

Diāna Jance

Pirms pāris nedēļām kādā bibliotēkā meklēju grāmatu brīvdienām. Pagāju garām latviešu literatūras plauktiem, tiem sekoja ārzemju tulkotā literatūra – plauktos sarindoti amerikāņu, vācu, franču un daudzu citu autoru ārzemēs sarakstītie un latviešu valodā tulkotie darbi. Uz gala sienas uzraksts vēstīja, ka tur meklējama krievu literatūra. Starp plauktiem, kas piepildīti ar mūsdienās iznākušām latviskotām krievu grāmatām, starp Puškina un Ļermontova kopoto rakstu sējumiem pārsteigta ieraudzīju mūsu rakstnieces Marinas Kosteņeckas grāmatu “Lēti pārdodu klaunu”. Šīs grāmatas atrašanās krievu literatūras nodaļā, manuprāt, nav pareiza – kaut gan zinu, ka autore tiešām raksta krievu valodā. Runa nav par valodu: tā ir Latvijā radusies literatūra, un daļā no rakstītā pavisam noteikti atspoguļota tieši Latvijas kultūrvide un vēstures telpa, kurai pat nav nekādas saistības ar Krievijā radušos kultūru. Marinas Kosteņeckas senči no mātes puses Latvijā dzīvojuši jau vairākus gadsimtus. Domāju, ka ir daudzas Latvijas kultūrvides šķautnes un ielejas, kuras Marina Kosteņecka izjūt un apraksta pat vēl asredzīgāk nekā tie rakstnieki, kuru darbi atrodas latviešu literatūrai atvēlētajos plauktos. Tieši tāpat noticis ar rakstnieka Roalda Dobrovenska izcilo pētījumu par mūsu dzejas dižgaru – grāmatu “Rainis un viņa brāļi”. Laipnās bibliotekāres, protams, arvien palīdzēs atrast vajadzīgo grāmatu, taču – vai nav tā, ka, deportējot Latvijā dzīvojošus un Latvijas kultūrvidi pārstāvošus rakstnieku darbu no latviešu literatūras nodaļas, mēs savā ziņā attālinām viņus no mūsu valsts kultūrvides? Vai nav tā, ka ārzemju autoru grāmatas (un pie tām ir pieskaitāma Krievijā sarakstītā literatūra) meklējošie vairs pat nepamana šos Latvijas kultūrtelpā dzīvojošos un par to rakstošos Latvijas krievu, vācu vai angļu rakstniekus? Atcerēsimies, ka jau 1929. gadā tieši Rainis izdomāja jaunvārdu “latvijietis”, ar kuru apzīmētu latviešus ar citas tautības izcelsmi, taču piederību latviešu tautai. Vai tiešām mums, kuru nu jau ir mazāk par diviem miljoniem, nepieciešams turpināt, iespējams, padomju varas laikā ieviesto tradīciju, tādējādi sadalot mūsu kultūrvidi?

Kārtībai jābūt. Arī vienu no Somijas valsts lepnumiem – jau sen Latvijā iemīļoto autori un mākslinieci Tuvi Jansoni – var atrast “zviedru literatūras” plauktiņā, jo viņa rakstīja zviedru valodā. Somijā iedzīvotājus nešķiro. Ir somu literatūras plaukti, un ir ārzemju literatūra. Tāpat arī citās valstīs šis jautājums pat netiek diskutēts. Taču Latvija dala… Līdzīgi noticis arī ar citu autoru darbiem, piemēram, Armēnijas mūsdienu literatūras zvaigzni rakstnieci Mirjamu Petrosjanu. Latvijā arī viņas darbi tiek pieskaitīti krievu literatūrai, jo viņa raksta krievu valodā. Neraugoties uz to, ka viņa dzimusi Armēnijā, pārstāv armēņu kultūrtelpu un arī dzīvo Armēnijā! Lietuvā angliski rakstošo rakstnieci Rūtu Šepetis, kura dzīvo ASV, pamatoti dēvē par lietuviešu autori. Pie mums viņa pārstāv amerikāņu literatūru… Kā atrisināta dzejnieka Ivara Ivaska “problēma”? Viņš piedzima Rīgā, viņa pirmās mājas bija Igaunijas Republikas vēstniecības namā Lāčplēša ielā, lielāko daļu mūža pasaulē pazīstamais dzejnieks, mākslinieks, literatūras kritiķis Ivars Ivasks nodzīvoja Amerikā. Viņa māte bija latviete, tēvs igaunis. Viņa ģimeni droši varēja dēvēt par bilingvālu – Ivara Ivaska māsa Sulamīte sevi uzskatīja par latvieti. Ivars Ivasks brīvi dzejoja igauniski, angliski un latviski…

Varbūt, klasificējot grāmatas, vajadzētu vairāk pievērst uzmanību ne tikai valodai, kādā rakstnieks sarakstījis savu darbu. Arī starp citu Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvjiem ir daudzi tādi, kas aizstāv latviešu kultūru. Pavisam noteikti – par latviešu valodu sardzē stāv gan Marina Kosteņecka, gan Roalds Dobrovenskis, gan arī citi bagātā un izkoptā latviešu valodā runājoši Latvijas pilsoņi, kā, piemēram, Libānas izcelsmes LU Bērnu slimnīcas neiroķirurgs, mūziķis Basels Jākobs Vēbe. Mēs varam lepoties ar to, ka viņi savā dzīves ceļā atraduši Latviju un visādos veidos palīdz mūsu valstij. Viņiem nav vienalga, kas ar mums notiks.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Rakstniekus iedala pēc valodas kādā tie raksta. Krievu valoda – krievu literatūra.
    Izņēmumi un kuriozi pastāvēs vienmēr.

  2. Bet kādi kritēriji būtu jālieto, lai veiktu šķirošanu?Vai latvijiešu rakstnieks ir Vladimirs Mihailovs?Viņa kapteinis Uldemirs pat sākas ar galvenā varoņa noslīkšanu Gaujā.Ir tāda odioza personība kā Ļimonovs – vai viņa rakstu darbus arī pieskaitīsim?Kas būs atskaites punkts?

Draugiem Facebook Twitter Google+