‘Leinas’ aita ar jēru.
‘Leinas’ aita ar jēru.
‘Leinas’ aita ar jēru.

Ziepes un pamperi no pašu aitām. Igauņu pieredze šķirņu izkopšanā un vilnas noietā 0

Pašos Igaunijas dienvidos, Valgas apriņķī, ir Karulas pagasts, kas daļēji atrodas arī Karulas dabas rezervāta teritorijā. Šis pagasts ievērojams ar to, ka ir īpaši biezi apdzīvots. Tiesa, ne ar cilvēkiem, bet ar aitām. Karulā vairākas aitkopju saimniecības atrodas cieši cita citai kaimiņos un veido draudzīgu un uz sadarbību vērstu vietējo sabiedrību. Trīs no šī pagasta aitkopju saimniecībām – Rõõmu, Hallimäe un Ala-Mähkli – izveidojušas nevalstisko organizāciju Maavillane, kas nodarbojas ar aitu audzēšanu, ciltsdarbu un vilnas apstrādi.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Saimnieki ir ar sirdi un dvēseli nodevušies aitkopībai, tāpēc viņu saimniecībās var aplūkot dažādu šķirņu aitas, sargsuņus un ganu suņus, saņemt konsultācijas par ganāmpulka veselību, sarunāt cirpšanas pakalpojumu, apskatīties, kā top no aitu taukiem un žults gatavotas ziepes un no pašu vilnas gatavots filcs. Saimniecības kooperējas arī ar lauku apstrādes un barības sagādes tehniku, kā arī citu aitkopībā nepieciešamo aprīkojumu un pakalpojumiem. “Sadarboties ir labāk nekā konkurēt,” apgalvo Hallimäe saimnieki, pie kuriem viesojos oktobrī – ganību sezonas noslēgumā.

Hallimäe saimniecības pieredze aitu vilnas pārstrād
ē

Aitkopji Mats un Olivija dzīvo un strādā Hallimäe saimniecībā. Ģimene dzīvo pašu rokām atjaunotajā un joprojām pārbūves procesā esošajā guļbaļķu mājā, audzina un mājās skolo trīs bērnus. Viņu pārraudzībā ir apmēram 70 Arlas merino un Leinas šķirnes aitas. Šīs pasaulē labi pazīstamās šķirnes Latvijā šobrīd vēVairāk lasiet žurnālā Agro Topsl netiek turētas. Saimniecības pamatienākumus veido minēto šķirņu teķu un jēru tirdzniecība. Mats ir cirpējs, tāpēc pavasarī un arī rudenī aitu pārraudzība un kopšana vairāk balstās uz Olivijas pleciem. Turklāt Mats apfrizē ne tikai savas tuvākās un tālākās apkārtnes aitas, bet arī regulāri dodas tās cirpt uz dažādām saimniecībām Latvijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tā kā Latvijā joprojām lielākajā daļā aitkopju saimniecību buksē vilnas pārstrādes lauciņš, interesanta ir pieredze, ko var smelties no Olivijas un Mata. Pirms vairākiem gadiem par kāda projekta naudu viņu saimniecībā iegādāta vilnas filcējamā iekārta, kuras princips pavisam vienkāršs – divas smagas metāla plāksnes, bet tām pa vidu kārtām liek vilnas kārsumu, ko samitrina ziepju šķīdumā. Tad metāla plāksnes cieši saspiež kopā un iedarbina motoru, kas plāksnes viegli kustina uz priekšu un atpakaļ. Galarezultāts ir stingrs, paciets vilnas filca materiāls, no kā Olivija, ar roku glīti apšujot maliņas, veido paklājiņus bērnu gultiņām, ratiem, ragavām vai mazuļu spēlēm uz grīdas. Tāpat Olivijas rokās top īpašs vairākreiz lietojamo autiņu bikšturis no stingri safilcētā auduma un bērnu cepurītes.

Saimniecībā audzētajām Arlas merino šķirnes aitām ir īpaši smalka un maiga vilna, tādēļ tā tiek sūtīta uz pārstrādi Anglijā un Itālijā. Rezultāts ir ļoti maiga un mīksta dzija, īpaši piemērota dažādu apģērbu adīšanai zīdaiņiem. Tiesa, šādas dzijas kilograms nav no lētā gala – maksā 160 eiro/kg, tomēr Olivija apgalvo, ka tirdziņos arī šāda dzija tiek nopirkta, jo pārliecina tās ārkārtīgi augstā kvalitāte un mīkstums. Turklāt mazām zeķītēm vai cepurītei nevajag daudz – apmēram 50 g, kas maksā 8 eiro. Raugoties šādā griezumā, pat igauņu vecmāmiņa ar ne sevišķi augstiem ienākumiem par godu sava mazbērniņa nākšanai pasaulē labprāt iegādājoties un noadot kaut ko no šīs superdzijas.

Savukārt rupjākā zeķu vilna tiekot mazgāta saimniecībā uz vietas ar augstspiediena mazgājamo aparātu, turpat arī dabiskā ceļā izžāvēta un tiek sūtīta pārstrādei uz Latviju, precīzāk – uz Limbažu Tīni. Interesants ir Mata un Olivijas apgalvojums – viņiem šķiet, ka Latvijā ir labāka situācija ar vilnas pārstrādes iespējām nekā Igaunijā. Secinājums – atšķirība laikam ir darbošanās vēlmē un sparā, kā arī nemitīgā iespēju meklēšanā, tāpēc daudziem gan Igaunijā, gan Latvijā vilna krājas kaudžu kaudzēs, bet citiem nocirptie plušķainie vilnas kažoki tomēr pārvēršas glītos kamoliņos un citos brīnumos.

Foto Ilze Mitāne


Merinos D’Arles – pirmā Merino šķirne Eiropā

1786. gadā franču imperators Luijs XVI lūdza Spānijas karalim atļauju ievest Francijā ganāmpulku ar slaveno Merino aitu šķirni. Jāteic, ka jālūdz bija sevišķi pieklājīgi, jo tajā laikā šī šķirne atradās tikai Spānijā un jau gadsimtiem bija aizliegts to eksportēt uz citām valstīm, piedraudot ar nāvessodu tiem, kuri vēlētos šos dzīvniekus izvest no valsts pa kluso. Karalis bija labvēlīgs, un tajā pašā gadā pirmie dzīvnieki tika ievesti Francijā, Rambuljē muižā, un šis ganāmpulks kalpoja par pamatu vēlāk tik slavenajai Franču merino šķirnei. Turpmākajos gados tika dibināti vairāki reģionālie aitu audzēšanas centri, bet 1806. gadā Napoleons Bonaparts dibināja savu Karalisko aitu audzēšanas centru Arlā, kur Spāņu merino aitas tika krustotas ar vietējo šķirni Mouton camarguaise. Tādējādi radās Arlas merino jeb Merinos D’Arles – mazi, izturīgi dzīvnieki, gana robusti, lai pielāgotos bargiem laika apstākļiem dzīvošanai gan ielejās, gan kalnos, joprojām ar vissmalkāko vilnu, kāda tajā laikā bija pieejama. Šķirnes popularitāte senlaiku romiešu pilsētai Arlai un tās apkārtējiem ciemiem tolaik atnesa vērā ņemamu labklājību, bet Eiropa ieguva pirmo Merino aitu šķirni.

Reklāma
Reklāma

Arlas merino šķirne ir viena no 20 Merino šķirnēm pasaulē. Tām ir muskuļots, bet neliels ķermenis un smalka vilna. Arlas merino teķiem ir elpu aizraujošs izskats – varenie spirālveida ragi iedveš bijību ne tikai sāncenšiem, bet, domājams, ikvienam, kam ir nepieciešamība kontaktēties ar šiem aitu puišiem.

Tālu izslavētā smalkā vilna ir viena no viscirtainākajām – nevienai citai vilnai pasaulē nav tik daudz cirtu uz vienu centimetru kā Arlas merino. Vilnas smalkums vidēji ir 20/21 mikrons (Latvijas tumšgalves vilnas smalkums ir vidēji 30 mikroni), garums – 6–7 cm, nocirpums no aitu mātes – 3 kg, no teķa – 5,5 kg. Vilna ir ārkārtīgi populāra rokdarbiem, jo tā nekož. Aitumātes sver 40–60 kg, teķi – 70–90 kg. Auglība – 1,2 jēri uz aitu. Mats stāsta, ka šīs šķirnes aitas ir daudz mierīgākas par citām.

Baltās Leinas meitas

Leinas (Lleyna) šķirne radusies Īrijā, Velsas ziemeļrietumos, vietā, ko sauc par Leina pussalu. Šķirnes aizsākumi meklējami ap 1750. gadu, kad liellopu un aitu šķirņu krustošanas pionieris Roberts Beikvels, krustojot Leičestras (Dishley Leicester) teķus ar īru vietējo aitu šķirni, izveidoja Leinas šķirni, kas savukārt ir likta par pamatu mūsdienās labi zināmajai Tekselas šķirnei. No īru senčiem Leinas aitas mantojušas produktivitāti, pienīgumu un vilnas kvalitāti, bet no Leičestras teķu gēniem selekcionētas šķirnei raksturīgās baltās garenās galvas ar tik raksturīgo melno degungaliņu, nokarenās šaurās ausis, spēcīgais kakls, samērīgais ķermenis un tievās kājas. Leinas šķirnes aitas ir cēlas un mierīgas, ar tām ir viegli strādāt, tās lieki netrokšņo. Šķirnei raksturīga laba auglība – 180–200%, tās ir pienīgas (vēsturiski Leinas aitas tikušas slauktas, īpaši, ja jēru nošķiršana notikusi pavasarī). Šādi pagarinot piena veidošanos aitām, nošauti divi zaķi uzreiz – iegūts trekns piens siera siešanai un atrasts paņēmiens, kā izvairīties no mastītu radītajām problēmām. Kad pavasara pirmās zāles sulīgums vasaras vidū beidzies, aitas aizlaistas ciet līdz nākamajam gadam.

Vēl viens Leinas šķirnes pluss ir to kompaktais, pietiekami masīvais, bet nelielais ķermenis. Tas dod iespēju turēt vairāk aitu gan telpās, gan ganībās, nezaudējot kautiznākumu. Šķirne labi pacieš dažādus klimatiskos apstākļus, nav izvēlīga attiecībā pret barību, tai ir ilgs mūžs, un tā ir ideāli piemērota krustošanai.

Žurnāla “Agro Tops” decembra numurs.
Žurnāla “Agro Tops” decembra numurs.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops