Māra Libeka: Sadoties rokās, lai nenomirtu 3
Nesen ārsti un medicīnas māsas Āfrikas valstī Kenijā streikoja cerībā saņemt lielāku algu un lielāku naudas summu veselības aprūpes sistēmai kopumā. Arī Latvijā mediķi gatavojas protesta akcijai 3. novembrī tieši ar tādām pašām cerībām. Šaubos, vai ambulatorā sektora ārsti naski steigsies pie Saeimas ar plakātiem, jo viņu naudas maks nav tik plāns kā stacionāros strādājošiem kolēģiem. Taču slimnīcu ārstu un medicīnas māsu iespējas skaļi izpausties ir ierobežotas dēļ pienākuma sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Politiķi labi zina, ka lielai daļai mediķu nav iespējams protestēt, jo jāstrādā, tāpēc uz šādām protesta akcijām raugās kā uz ierastu notikumu. Tiesa, šogad pirms valsts budžeta pieņemšanas aktivitāte varētu būt lielāka nekā citus gadus, jo asinis uzdzinis veselības ministrs Guntis Belēvičs, paziņojot, ka tie ģimenes ārsti, kas ļaus izsmelt valsts noteiktās kvotas pacientiem, kas bijuši pie privāti praktizējošiem ārstiem, kuriem nav līguma ar valsti, tiks sodīti. Tāpēc ģimenes ārsti ir sadūšojušies un arī gatavojas piketēt. Ja šāda protesta akcija notiktu, piemēram, Somijā, tad par mediķu prasību izpildi rūpētos īpaša amatpersona – valdības vidutājs. Tad nebūtu neziņā jāgaida, vai kāds no vadošajiem būs tik drosmīgs un iznāks vismaz aprunāties.
Vienveidība jebkurā dzīves jomā ar laiku sāk apnikt, nemaz nerunājot par cerēto rezultātu sasniegšanu, tāpēc nenāktu par skādi padomāt par politiķu uzmanības piesaistīšanu ar oriģinālākām metodēm. Piemēram, ārstu un medicīnas māsu sadošanās rokās uz lielceļa, kas ved uz starptautisko lidostu “Rīga”, pievērstu ne tikai pašmāju varas virsotņu uzmanību, bet izraisītu arī starptautisku rezonansi, un tas jau vairs nebūtu nekāds ikdienišķs pasākums. Tad varbūt starptautiskajā mērogā ne vien runātu par diviem procentiem no IKP, kas nepieciešami aizsardzībai, bet biežāk izskanētu, ka jāpalīdz apturēt invalīdu skaita vairošanu un augsto mirstību mūsu valstī, kur medicīnai atvēl tādu pašu finansējumu no kopprodukta kā Krievijā un Āfrikā. Ja bungas rībināt palīdzētu arī migranti no Āfrikas, kas te drīzumā ieradīsies un kurus arī vajadzēs ārstēt, tad jau tas vairs nebūtu tāds sīks pašmāju pīkstiens.
Arī pie maza finansējuma pastāv, maigi sakot, dažādas manipulācijas iespējas ar naudu. Bet, skarbāk runājot, nav izslēgta blēdīšanās. Visas slimnīcas ir ieguldījušas naudu infrastruktūras sakārtošanā, ņēmušas valsts galvotos kredītus, taču, kā varēja pārliecināties pēdējā valdības sēdē, valsts galvotie kredīti, saņemot 5,7 miljonus eiro (nākamgad – 7,7 miljonus eiro) no prezidentūras pasākumiem neiztērētās naudas, tiek dzēsti ne jau visām ārstniecības iestādēm. Veselības ministrija šo soli pamato ar to, ka “šobrīd veselības aprūpes pakalpojumu tarifi nekompensē pakalpojumu sniegšanas faktiskās izmaksas (..), kas tieši ietekmē ārstniecības iestāžu spēju nodrošināt valsts galvotā aizdevuma saistību izpildi”. Vai tad pārējām slimnīcām, kurām arī ir kredīti, valsts kompensē kaut ko vairāk? Protams, ka ne, bet tās lai cīnās, kā māk. Ministri pat nepainteresējās, kam konkrēti slimnīcas tērējušas šos valsts galvotos kredītus, jo Ministru kabinetā nav pieņemts ložņāt vienam pa otra dārziņu.
Nākamgad, visticamāk, tiks vēl vairāk samazinātas valsts noteiktās medicīnas pakalpojumu kvotas. Par to jau liecina brīdinājumu vēstules ģimenes ārstiem un laboratoriju vadītājiem par valsts noteiktā finansējuma rāmja pārkāpumiem. Veselības ministrija negrasās samazināt valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu grozu. Tā vietā notiek manipulēšana, ar vienu roku dodot, ar otru atņemot. Tāpēc kopā ar ārstiem un medicīnas māsām rokās vajadzētu sadoties arī tiem, kas jau ir ieguvuši pacienta statusu vai to iegūs nākotnē, jo kuram gan gribas mirt.
