Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
12. janvāris, 2016
Drukāt

Šadurskis, kurš neatsakās (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Es nešūpošu Laimdotas Straujumas krēslu un neapšaubīšu viņas spējas vadīt valdību, taču, ja man nākotnē piedāvātu uzņemties premjera pienākumus, es neatteiktos,” tā Kārlis Šadurskis teicis intervijā “Latvijas Avīzei” 2014. gada 6. jūnijā. (Raksta nosaukums: “Par premjeru… Kāpēc ne?”) Tolaik, nepilnus trīs mēnešus pirms 12. Saeimas vēlēšanām, Eiroparlamentā nepārvēlēta “Vienotības” politiķa paustā apņēmība īpašu interesi neraisīja, taču šobrīd “zvaigznes” sastājušās tā, ka tieši viņam Valsts prezidents Raimonds Vējonis šodien varētu uzticēt veidot valdību. To gan apgrūtina Zaļo un zemnieku savienības vakardienas valdes lēmums oficiāli izvirzīt savu kandidātu Saeimas deputātu Māri Kučinski un tas, ka ZZS izvēlei steidz piebalsot arī Nacionālā apvienība.

Atgriezies no neilgā atvaļinājuma, prezidents R. Vējonis viņnedēļ veica vairākus interesantus manevrus, starp kuriem pārsteidzošākais bija Valmieras mēra Jāņa Baika kā iespējamā valdības vadītāja uzrunāšana. Šī intriga gan nevilkās ilgi, un drīz vien pats J. Baiks paziņoja, ka uz augsto amatu nepretendēs. Būtiski, ka par savu ietekmi uz šo Baika lēmumu pasteidzās norādīt arī “Vienotības” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kura neslēpa, ka centusies atrunāt Valmieras mēru no valdības vadīšanas. J. Baiks nav “Vienotības” biedrs un pārstāv tās sadarbības partneri reģionālo partiju “Valmierai un Vidzemei”.

Pirms Saeimas vēlēšanām “Vienotība” noslēdza līgumu ar vairākām reģionālajām partijām, un vairāki to izvirzītie kandidāti vēlāk kļuva par Saeimas deputātiem. Saasinoties iekšējām attiecībām “Vienotībā”, šī “reģionāļu” grupa Saeimas frakcijā kļuvusi redzamāka, taču līdz šim konfliktsituācijās bijusi lojāla partijas vadībai.

To pašu var teikt arī par K. Šadurski, kuram pēdējā gada laikā bieži nācies aizstāvēt S. Āboltiņas “līniju” gan publiskās diskusijās, gan pret tā dēvēto “Vienotības” “liberālo spārnu”. Tāpēc Šadurska iespējamo virzīšanu premjera amatam varētu tulkot tā – ja netiek pašai S. Āboltiņai, tad vismaz tādam partijas biedram, kuram viņa var uzticēties. K. Šadurskis ir politikā kopš 2002. gada un bijis viens no partijas “Jaunais laiks” dibinātājiem. Viņam ir pieredze izpildvarā – no 2002. līdz 2004. gadam bijis izglītības un zinātnes ministrs Einara Repšes vadītajā valdībā. Vēlāk “JL” viņš tika pieskaitīts tā sauktajai “profesoru grupai”, kas 2008. gadā izstājās no partijas un iesaistījās Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska veidotajā Pilsoniskajā savienībā. Tomēr vēl pēc dažiem gadiem abas partijas atkal apvienojās “Vienotībā”. K. Šadurskim ir arī pieredze Eiropas Parlamentā, kur viņš strādājis no 2011. līdz 2014. gadam. Runājot par Šadurska vērtējumu sabiedrībā, ir vērts atgādināt 12. Saeimas vēlēšanu rezultātus, kur viņš saņēma 10 525 “plusus” un 8749 svītrojumus (salīdzinājumam – līdzšinējai Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, kura kandidēja tajā pašā vēlēšanu apgabalā, bija 25 181 “plusi” un 7416 svītrojumi).

“Vienotības” paslēpes savā labā cenšas izmantot ZZS. Kamēr K. Šadurska kandidatūra tiek apspriesta aizkulisēs, ZZS valde pirmdien savu kandidātu nosauca oficiāli, un bez pārsteigumiem – jau iepriekš apspriesto M. Kučinski. Bet, kas būtiski, viņu atbalsta arī Nacionālā apvienība. Partijas līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars saka: “Māris Kučinskis šobrīd ir vienīgais oficiāli izvirzītais kandidāts. Ja “Vienotība” tik ilgi nevar izšķirties, tad, manuprāt, tā šo iespēju ir zaudējusi. Ja jau “Vienotībai” šobrīd ir tik lielas grūtības, kur teikts, ka tādas nebūs, arī vēlāk vadot valdību.”

Protams, svaru kausus par labu “Vienotībai” var atkal nosvērt Valsts prezidents R. Vējonis, kurš nav ieinteresēts vēl vilcināties. Ja viņš nosauktu K. Šadurski, tad sāktos partiju sarunas un ļoti iespējams, ka gan ZZS, gan NA piekristu strādāt valdībā, jo kategorisku iebildumu tām nav. Piemēram, nacionāļiem varētu simpatizēt K. Šadurska agrāk paustie uzskati par nepieciešamību pāriet uz mācībām latviešu valodā visās valsts un pašvaldību skolās. R. Dzintars apliecināja, ka tas varētu būt pozitīvs arguments, ja vien tas nepaliktu runu līmenī, bet tiešām tiktu ierakstīts valdības deklarācijā. Jau minētajā “LA” 2014. gada intervijā K. Šadurskis ir ass un tiešs: “Jautājums – vai mūsu izglītības sistēma pašlaik daļēji neaudzina nākamos Ždanokas balsotājus? Izglītībai Latvijā jākļūst latviskai!” Tiesa, pusotra gada laikā “Vienotība” nav darījusi neko, lai šo mērķi tuvinātu.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Ja Šadurskis nepatīk bijušiem partorgiem Lembergam un Brigmanim, kuri izvirzīja Vējoni,
    tad ko tas nozīmē?

    • tas varētu nozīmēt, ka Šadurskis ir nacionālāks par Kučinski, bet, par cik viņš ir “kosmopolītes” Āboltiņas idejiskais draugs, tad “tie paši vēži” vien sanāk

Draugiem Facebook Twitter Google+