Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. augusts, 2012
Drukāt

Šadurskis sola lēnu kāpienu uz augšu

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzē” viesojās Eiroparlamenta deputāts profesors KĀRLIS ŠADURSKIS (“Vienotība”). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis par to, kā deputāts vērtē Latvijas iekšpolitisko situāciju.

 

V. Krustiņš: – Kā jūs no Briseles vērtējat iekšpolitisko situāciju? Vai nav novērojams, ka to pūlas destabilizēt – itin kā darbojoties smaga Maskavas roka. Taču vietējie pirkstiņi arī čakli strādā?

K. Šadurskis: – Medaļai ir divas puses, ir šī Maskavas roka un pietiek pašmāju riebekļu. Lūkojot politisko spektru, ir redzami spēki, kam destabilizācija ir izdevīga. Lūk, Ždanokas centieni savākt parakstus par pilsonības piešķiršanu. Ne tāda Ždanoka, ne “PCTVL”, ne šīs partijas pārdzimšana citā izskatā Latvijā nevienam nav vajadzīga. Bet viņiem to vajag. Kāpēc tālab nepastrādāt, nesarīkot atkal kādu referendumu. Man interesanti vērot, kā “Saskaņas centrs” tagad pūlas tādas iniciatīvas nokušināt, lai vēlreiz neuzkāptu uz grābekļa, ar kuru jau reiz dabūja pa pieri.

– Tā taču “veca lieta”…

– Kur nu veca. Secinājumi, ko izdarījām valodas referenduma laikā, ir ļoti labi, jo “SC” parādīja savu seju.

– Šadurska kungs, kurš no valdošā režīma un kādus secinājumus izdarījis? Nešķiet vis, ka tas noticis… Nē, nepavisam.

– Vismaz man ir personīgie secinājumi. Pirmais, ka latvieši māk kolosāli mobilizēties tajā brīdī, kad sajūt apdraudējumu valsts pamatiem. Tas procents, kas 18. februārī devās pie urnām, nozīmē, ka aizgāja visi latvieši, kas spējīgi kustēt, kas nav nogrimuši sīkās ikdienišķās lietās…

– …kas nav pārkrievojušies savā domāšanā – to negribat teikt?

– Tie arī. Savukārt krievu skaits arī bija samērā liels – dažus samusināja, citiem bija cerība, ka Latvija kļūs vēl krieviskāka un līdz ar to – dzīve ērtāka.

 

Galvenais, “SC” parādīja, ka tā nav Latvijas partija, ka tas ir Latvijai nelojāls spēks, un saprotu “SC” līderu bailes, sak, nedod Dievs, vēl viens tāds referendums, kur viņiem jāstrādā uz savu elektorātu, jāaicina balsot, bet politiski viņi arvien sevi atstādina un attālina no iespējas tikt varā.

 

Tam pateicoties, man ir pārliecība, ka šī valdība sekmīgi nostrādās līdz 2014. gadam, jo nu arī Zatlera partijai vairs nav ilūziju ievilkt saskaņiešus koalīcijā.

– To gan nesakiet! Jūs esat matemātikas profesors, lietišķs cilvēks, tāpēc sakiet, ko sabiedrība var sagaidīt no politiķiem? Jaunas sejas? Diez vai ar to pietiks. Kādu ideoloģiju, principus, ar ko cilvēkus aizkustināt? Iekustināt?

– Varbūt arī sekojošās vēlēšanās varētu nerīkot skaistas izrādes un aizrautīgus solītājus, bet tā vietā likt priekšā tādu mierīgu, pragmatisku puisi kā Valdis Dombrovskis? Viņš bez pompa un spozmes izdara lietas.

– Diez vai visi piekritīs jūsu jaukā puiša un viņa finanšu ministra paceltajiem nodokļiem, un nebūt ne katrs šai valstī izjutis dzīves uzlabošanos. Pat dažām vēstures grāmatām tie naudu nevēlas atrast.

– Bet budžets jāsabalansē! Otrkārt, ir zināms, uz kurieni bruģēts ceļš ar neapdomīgiem solījumiem. Dombrovska valdība solīja pie pirmās iespējas mazināt PVN likmi un to īstenoja. Atcerieties skandālus pie šīs likmes celšanas? Šausmīgi, būs bankroti, nodokļus vairs vispār nemaksās, visa ekonomika apstāsies. Arī toreiz bija stāsts par vienu procentu. Tagad nolaida šo pašu procentu, un atkal nemieri, kas tas ir, nieka procents, no tā nekas nevienam labāk nekļūst.

 

Pateikšu nepopulāru lietu. Visi krituši histērijā par eiro krīzi, tāpēc unisonā arī te kliedz – Latvijai nav vajadzīgs iet eirozonā! Tomēr – ja pazemināsim inflāciju, izpildīsim kritērijus un varēsim 
sasniegt uz 2014. gadu nolikto mērķi par iekļaušanos eiro klubiņā, būšu laimīgākais cilvēks.

 

Jo, lai cik stipra būtu lata zona un cik vāja eirozona, Latvijas ekonomika vienmēr būs tikai maza Eiropas saimniecības daļiņa. Mūsu tirdzniecības bilance pārsvarā ir ar Eiropas Savienību, un lats ir piesaistīts eiro – tad kāpēc mums ciest visus eiro grūtumus, bet nesaņemt nevienu eiro bonusu?

E. Līcītis: – Nu jau pat bankas prezidents Rimšēvičs jums teiks, ka eiro ir tikai līdzeklis.

– Bet tas ir ļoti labs līdzeklis.

– Tomēr Latvijā pat ciešākie eiro aizstāvji kāpjas atpakaļ un saka – nākotne ir grūti zīlējama, viss tik nedrošs…

– Domāju, eirozona veiksmīgi tiks galā ar problēmām. Paspekulēšu Grieķijas jautājumā. Lai arī tagadējā valdība solās dzīvot taupīgi un pildīt prasības, maz ticams, ka viņi spēs to izdarīt. Taču Grieķijas varbūtējā iziešana no eirozonas draud ar tādu šausmu ainu, ka citas maz disciplinētās valstis nekavēsies pievērsties taupībai un līdzināties ar apdomīgākajām ziemeļvalstīm. Kad būs kaut cik sakarīga vienošanās par izstāšanās nosacījumiem, kad grieķi atgriezīsies pie drahmas un kad nākamajā dienā drahmas vērtība nogāzīsies bezdibenī ar sekojošo nevaldāmo inflāciju, tad Itālija, Spānija, Portugāle nopietni pārvērtēs situāciju. Lai cik smagi bija Latvijas pārbaudījumi, mēs tomēr smagākajam esam cauri, un gribu teikt, ka tālākais būs lēns, piesardzīgs, tomēr kāpiens uz augšu.

V. Krustiņš: – Šadurska kungs, vienkāršie cilvēki, zemnieki grib zināt, vai dabūsim vai nedabūsim to netaisni neizmaksāto naudu! Vai zemi neizpirks ārzemes? Ir vēl citas dienišķas prasības.

– Šo naudas jautājumu atrisinās rudenī, liekot pamatus nākamajam ES septiņgades budžetam.

 

Vai zemnieki būs apmierināti un panāks visu, ko gribējuši? Domāju, par 100% ne, taču ļoti cerams, ka dubultosim hektārmaksājumus, salīdzinot ar to, kas ir tagad. Apmēram 200 eiro par ha – to latviešu zemnieki varētu dabūt. Neslēpsim, ka zemnieku organizācijas un arī Latvijas deputāti ir diezgan krietni pie tā pastrādājuši.

 

Otrs grūtais jautājums, kam arī rudenī būs risinājums, – kohēzijas (izlīdzināšanas) fonda jautājums. Pie tam mēs kategoriski noraidām uzstādījumu, ka Latvijai būtu jāizvēlas – vai nu lielākas kohēzijas, vai zemnieku naudas. Taisnīgums vajadzīgs gan tur, gan tur. Uzskatām, ka kohēzijas aploksnē Latvijai nedrīkst paredzēt mazāk nekā iepriekšējā periodā. Par to mūsu iesniegtie priekšlikumi ir jau guvuši zināmu akceptu.

E. Līcītis: – Sagatavošanā ir valsts Nacionālais attīstības plāns (NAP). Vai tas būs gana saprātīgs, lai pēc iespējas lietderīgi “paņemtu” un tērētu Eiropas naudu?

– Gribu cerēt, ka tā nebūs kārtējā lirika. Ka NAP būs reālistiskāks un labāks par plāniem, kādi te bijuši. Par dažām sadaļām, piemēram, zinātni un pētniecību, mana attieksme gan ir skeptiska. Ja šais noplicinātajās jomās neieguldīsim, nelolosim pārāk lielas cerības uz jelkādiem izrāvieniem citos sektoros. Tehniskajā universitātē, kur es strādāju, visas katedras noveco. Akadēmiskajā personālā jauna papildinājuma, līdz ar to pēctecības, nav. Taupīšana zinātnē bija lielāka, nekā drīkstēja taupīt, un tam būs sekas. Augstākajai izglītībai, zinātnei, nekļūstot par NAP prioritāti, nav iespējams pārvarēt radušos bedri.

V. Krustiņš: – Latviešiem pieņemts, ka tie gudrie, centīgie “atraitnes dēli” cīnās uz augšu, neprasot par to zelta latus!

– Cīnās uz augšu, bet problēma, ka ne vienmēr cīnās Latvijā. Tauta jau te ir gan motivēta, gan ar pietiekamu darba tikumu, ne par matu sliktāka kā pasaules metropolēs. Taču tur viņiem viss ir, kamēr mums – diez kas nav. Vai problēma nav tai apstāklī, ka mēs 2 – 5% talantīgāko, uzņēmīgāko cilvēku atdodam pasaulei? Šajā ziņā ar šaubām skatos uz cienītā kolēģa Ķīļa iecerēm studiju kreditēšanā.

 

Ja padarīsim augstskolu izglītības sistēmu jauniešiem vēl mazāk pievilcīgu – bez budžeta vietām, par kurām ir jāpacīnās, taču galaiznākumā studēšana ir bez maksas –, tad potenciālie jaunie Latvijas nozaru līderi vēl agrāk var izklīst pasaules plašumos.

 

– Profesors droši vien vēl daudz spriedīs, kurai sistēmai šai ziņā ir priekšrocības, tāpat kā to, cik “slikta” ir mūsu augstākā izglītība ar pārāk daudz augstskolām un lielām, sadomātām studiju pro-grammām, taču vienu gan atceros no senākiem laikiem: profesora nosaukums bija augstā cieņā. Viņa lasītai lekcijai bija liela atšķirība no parasta lektora nolasītās. Tagad jāpabrīnās, kur lai rastos tik daudz profesūras, kas spēj kvalitatīvi apkalpot esošās gandrīz 1000 studiju programmas?

– Pieļauju, ka ir salīdzinoši viegli mūsdienās kļūt par profesoru – varbūt pārāk viegli. Jautājumam ir otra daļa – vai allaž piekrist kritikai par Latvijā iegūstamo augstāko izglītību? Vienā vārdā atbildes nav! Ir sliktas un ir labas augstskolas, ir ļoti vājas un ir ļoti labas programmas. Programmu kvantitāte nav tā lielākā problēma. Problēma ir bezjēdzīgi liels sīku augstskolu un augstskoliņu skaits Latvijā. Piemēram, ASV, Ņujorkas štata universitātē ir 413 tūkstoši studentu, kamēr visā Latvijā – 62 tūkstoši 34 augstskolās. Viņiem ir 6680 studiju programmas. Tātad arī programmu sadrumstalotība, par ko pie mums visi runā kā par galveno ļaunuma sakni, liela. Uz šā fona Latvijas lielākā problēma ir, ka profesori skrien no augstskolas uz augstskolu, nekur īsti nenogruntējoties. Viņi to spiesti darīt, lai izdzīvotu. Otrkārt, runājot par milzīgo augstskolu skaitu, man ir brīnums, kā Latvijā augstākās izglītības ražošana var kļūt par uzņēmēju peļņas avotu? Pat izcilās ASV universitātes nespēj pašas sevi nodrošināt. Tur ir gan atbalsts, gan mecenātisms, gan lielas investīcijas no ārpuses. Augstākās izglītības nodrošināšana reti kad var nest peļņu, ja izglītība ir patiešām kvalitatīva.

E. Līcītis: – Latvijā nereti runā, ka var pelnīt ar izglītības eksportu.

– Tā būtu laba lieta, ja saprātīgi veikta, bet mani dara uzmanīgu Reformpartijas “piezīmes” uz NAP malām. Pirmajā teikumā sacīts, ka Latvijā augstāko izglītību jānodrošina dažādās valodās, bet nākamajā norādīts, ka interešu loks ir austrumu virzienā, NVS valstīs. Tas rada aizdomas par centieniem valsts augstskolās ievilkt krievu valodu. Ja grib izglītību kā eksportpreci, tad tā jānodrošina ES valstu, galvenokārt angļu, valodā.

– Sakiet, un kā būtu ar Igaunijas ambiciozo mērķi par bezmaksas augstāko izglītību – mēs tam nespējam pielīdzināties?

– Igaunija tajā virzienā dodas, un domāju, ka mums tas pats ceļš ejams.

– Izstāstiet mūsu lasītājiem, ko esat paveicis astoņos mēnešos Briselē, jo pastāvīgi tiek uzdots jautājums – nobalsojām, aizsūtījām deputātus uz Eiroparlamentu, bet nezinām, ar ko viņi tur nodarbojas.

– Strādāju divās komitejās. Galvenais darbs ir Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā, kurai iet cauri visi ekonomikā balstītie projekti. Diezgan karsti klājas zivsaimniecībā, kur esmu iesniedzis itin daudzus, sarunās ar mūsu zvejniekiem un zivju pārstrādātājiem noskaidrotus priekšlikumus. Bija ierosinājums aizliegt lašu zveju Baltijas jūrā – tas mums “jāapgāž”. Cita svarīgāka lieta – panākt ES atbalstu augstas pievienotas vērtības zivju produkcijas ražošanai. Latvieši no mazām zivtiņām ražo šprotes, kamēr dāņu zvejnieki tās samaļ miltos mazvērtīgai zivju un kažokzvēru pārtikai utt. Vēl viens jautājums – par zvejas flotes atjaunošanu, proti, kuģu dzinēju nomaiņu.

– Nu jūs esat pieredzējis pats savām acīm, cik smalki nopīts Briseles birokrātijas režģis!

– Mans novērojums ir pagaidu hipotēze, bet, kad Eiroparlamenta deputāti saņem lielu EK dokumenta projektu, tas parasti ir pilns ar sīku regulējumu. Viņiem tā patīk izrakstīties. Parlamentārieši cenšas visu, kas lieks, izravēt, un pa daļai tas izdodas.

 

Kad šis papīrs kļuvis par normatīvu aktu regulas vai direktīvas mērogā, tas jau ir labāks, saprotamāks. Taču, kad to nodod izpildvarai dalībvalstīs, tad kaut kā gadās, ka izravētie sīkumi atgriežas ar papildu nolikumiem un tamlīdzīgi. Vēl neesmu izpētījis, kā tas viss ievazājas atpakaļ.

 

– Bet vai no Briseles “augstumiem” nešķiet, ka Latvijas politika ir nereti provinciāla un tiek salauzti neskaitāmi šķēpi un grābekļi tīri par neko?

– Ziniet, kas man iekritis acīs kā stulbuma kalngals? Ka labi noauguši vīri formas tērpos ik pa metram dežurē uz Vanšu tilta, gaidot nākamo “klinšu kāpēju”. Gadiem nevar izspriest – notīt vantis ar dzeloņdrāti, eļļot vai aprīkot ar signalizāciju. Tagad policisti, kas vaktē, drīzāk izaicina pārdrošniekus, nevis atbiedē. Bet man ir arī viena pozitīva izjūta no neilgās prakses Eiropā. Dodoties turp, man likās, ka Latvijas pārstāvi uzņems ar zināma pārākuma apziņu – ak, tas tāds nomalnieks. Tagad skatos, ka Eiroparlamenta dalījums drīzāk ir nevis virzienā rietumi – austrumi, bet ziemeļi – dienvidi. Mēs pēc mentalitātes noteikti piederam ziemeļniekiem, nevis bezbēdīgajai un saulainajai Vidusjūras piekrastei. Vēl man ir simpātiski, kā manā Eiropas Tautas partijas deputātu grupā uzņēma Valdi Dombrovski – ar ovācijām. No sirds aplaudēja vācieši un citi ziemeļnieki. Ar skābu seju un pieklājīgu plaukšķināšanu, bet piedalījās arī grieķi, spāņi. Tajā brīdī Latvija nebija maza valsts Eiropas nomalē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+