Māris Antonevičs: Vai Eiropas vērtības sevi spēj aizstāvēt? 13
Imigrācija, islamizācija, reliģiskie ekstrēmisti – tās ir parādības, ar kurām Latvija līdz šim saskārusies maz. Mūsu valsts nav iecienīts galamērķis ekonomiskajiem bēgļiem no Āfrikas un Āzijas, tā nav atzīmēta ar sarkanu krāsu teroristu kartēs. Līdz mums šī tēma pārsvarā nokļūst mistisku “bubuļu” veidā. Sak, pagaidiet, vēl redzēsiet… Taču kāpēc gaidīt un iespringt uz kaut kādām iedomātām problēmām, ja pietiek reālo.
Runājot par šīm tēmām, bieži tiek atgādināta amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona slavenā “civilizāciju sadursmes” teorija. Tās pamatdoma – sadursmes modernajā pasaulē vairs nenotiek ideoloģiju līmenī, kā tas bija, piemēram, “aukstā kara” gados, bet gan civilizāciju un kultūru līmenī. Hantingtons savos darbos izdala astoņas civilizācijas, un, apskatot pasaules karti, kurās tās vizuāli iezīmētas, ir skaidri redzams, ka Eiropā šobrīd un tuvākajā nākotnē sekas var radīt Rietumu, pareizticīgās un islāma civilizācijas sadursmes. Vēstures un īpaši pēdējā gada Ukrainas notikumu kontekstā mums aktuālākas varētu šķist attiecības starp pirmajām divām, kamēr Rietumeiropai šobrīd tās noteikti ir attiecības starp Rietumu un islāma pasauli.
Šonedēļ Eiropas mediji ziņoja par demonstrācijām Vācijā, kuras organizējusi kustība “Patriotiskie eiropieši pret Rietumu islamizāciju” (PEGIDA). Noskaņojums medijos bija diezgan nosodošs. Tika publicēts 50 vācu intelektuāļu aicinājums neatbalstīt šo kustību, pret to uzstājās Vācijas kanclere Angela Merkele, kreisās organizācijas sarīkoja pretpasākumus ar lozungiem “Mēs mīlam imigrantus”, bet Ķelnes katedrālē un pie Berlīnes Brandenburgas vārtiem pat tika atslēgts apgaismojums, lai parādītu, ka Vācija neatbalsta šādas aktivitātes, ir atvērta iebraucējiem un citām kultūrām. Lai gan PEGIDA savu viedokli līdz šim paudusi miermīlīgā formā, tai tika pārmests rasisms un ksenofobija, un daudzi pat salīdzināja to ar 30. gadu Vācijas nacistu kustību. Politiskais vērtējums – šāda attieksme neatbilst Eiropas vērtībām.
Jau nākamajā dienā sekoja skarbs stāsta turpinājums – radikālo islāmistu uzbrukums Francijas satīras žurnāla “Charlie Hebdo”, nogalinot 12 cilvēkus. Iegansts bija žurnālā iepriekš publicētās karikatūras par pravieti Muhamedu, uzbrucēji bļāva, ka viņi ieradušies atriebties. Ar ieroci pret zīmuļiem un pildspalvām – tāda bija šī sadursme. Daudzi Eiropas politiķi to steidza vērtēt kā uzbrukumu Eiropas vērtībām.
Droši vien vienkāršākais būtu notikušo norakstīt uz dažu radikāļu izdarībām, kurus, cerams, izdosies noķert un kuri saņems pelnīto sodu. Taču cik ilgi izlikties, ka tas nav kaut kas vairāk? Tā pati civilizāciju sadursme, kas notiek ne jau tikai brutālākajās izpausmēs kā šajā gadījumā Parīzē. Eiropas vērtības jāaizsargā, bet vai to var izdarīt, ja viena no šīm vērtībām ir atvērtība, kas naivi paredz līdzīgu pretreakciju, bet saņem pavisam ko citu?
