Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. aprīlis, 2015
Drukāt

Sadzīvot ar Āfrikas cūku mēri (2)

Foto - " AgroTops"Foto - " AgroTops"

Kaut arī par Āfrikas cūku mēri daudz vairs nerunā vai vismaz krietni mazāk nekā pagājušā gada vasarā, kad to atklāja Dagdā un Ērģemē, tas vēl nenozīmē, ka vīruss pazudis. Gluži otrādi – tas turpina izplatīties, turklāt gana strauji. Martā to jau atklāja Limbažu novadā piecām mežacūkām, rukši daudzskaitlīgi jau krīt Valmieras tuvumā.

No Madagaskaras līdz Latvijai
Lai arī par sērgu varētu priecāties lauksaimnieki, kuru laukus mežarukši regulāri noposta, tomēr medniekiem un arī cūkaudzētājiem vīruss ir traģēdija, kas tikai kārtējo reizi apliecina to, ka, cilvēkam sajaucot lietu kārtību, var rasties neparedzamas sekas.
Vīruss Latvijā uzradās nevis tādēļ, ka mums būtu par daudz mežacūku. Šī slimība pie mums atceļoja sākumā no Madagaskaras, cauri Gruzijai, tad Krievijai un Baltkrievijai, līdz nonāca pie mums. No Dagdas Valkas novadā vīruss nokļuva bezatbildīgas un ļoti vieglprātīgas cilvēku rīcības dēļ. Ja daudzi domā, ka Dagda vai Valka ir tālu un līdz Kurzemei ir vēl tālāk, tad tā ir alošanās. Viss liecina par to, ka slimība izplatās apmēram ar ātrumu 300 km gadā. Protams, upes vai šosejas šo izplatību var mazināt, bet tik un tā tas nav šķērslis, ko nav iespējams pārvarēt.
Tādēļ ir vietas Latvijā, kur pavasaris nenāk tikai ar cīruļu treļļiem un romantisku noskaņojumu. Iestājoties siltam laikam, smirdēt sāks tas, kas visu šo laiku mierīgi gulējis. PVD veterinārie inspektori, kuru uzdevums ir savākt kritušās mežacūkas, stāsta, ka pagājušā gada vasarā rukši meklēti pēc smakas, kas izplatās pat 200 metru rādiusā. Kad mežaruksis jūtas slikti, tas nolien savā migā zem eglēm, paslēpjas, tādēļ atrast mežā kritušo dzīvnieku arī nemaz nav tik viegli. Kad atrod, tad skati nav patīkami, kad mežā pilns ar pusēstiem, izvazātiem, smirdošiem un tārpu nosētiem ķermeņiem. Šādos brīžos labākie draugi ir kraukļi, kuri ātri parāda, kur tiem kaut kas garšīgs meklējams, un maitu tie noteikti nesmādē.

Mēris ietekmē visu Latvijas faunu
Āfrikas cūku mēra izplatība nerada tikai zaudējumus medību saimniecībai vai mednieku vēderiem, jo izmaiņas piedzīvos arī Latvijas fauna. No vienas puses, paredz, ka, dramatiski samazinoties mežacūku skaitam, iespējams, pieaugs zaķu, rubeņu, medņu un irbju skaits. Bet, no otras puses, – mežacūka ir viena no galvenajām vilku maltītēm, un, ja pazūd 80% barības, vilki taču nesēdēs un badā negaudos, bet gan meklēs sev citu ēdamo, tostarp nesmādēs arī, piemēram, aitas.
Lai gan Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori savāc un utilizē atrasto mežacūku līķus, tomēr, kā lēš igauņu pētījumi, atrod tikai ap 15% kritušo rukšu. Viss pārējais paliek mežā, un to izvazā mazie plēsēji, jo nav jau tā, ka, tiklīdz mežā nobeidzas ruksis, uz kartes automātiski iedegas sarkans punktiņš. Bieži par atradumiem ziņo vai nu vietējie iedzīvotāji, mednieki, vai arī Latvijas valsts mežu plānotāji, kuriem ikdienas darbs paiet mežā.

Galvenais – skrupulozi ievērot biodrošības pasākumus
Lai pasargātu mežacūkas no šīs ligas, nav daudz iespēju. Viena no galvenajām – rūpīgi un skrupulozi ievērot biodrošības prasības, kā arī pastiprināti jāmedī mežacūkas, jo vīruss izplatās ātrāk, ja dzīvnieku blīvums ir liels. Nav jēgas dezinficēt vietas, kur cūkas kritušas, jo tās sirgst vidēji desmit dienu, un ir grūti pateikt, kur šajā laikā dzīvnieki staigājuši, jo vīruss ir pat to izkārnījumos.
Arī mājas cūku audzētāji nedrīkst atslābt ne uz mirkli, jo vīrusu var atnest putni un pat mājas suņi. Valmierā saimnieks kritušās cūkas mežā atrada pēc tam, kad sētas suns mājās atnesa mežacūkas kāju. Tādēļ bioloģiskās drošības pasākumi ir absolūti obligāti un nepieciešami, lai savas cūkas pasargātu no šīs nāvējošās sērgas.
Spriežot pēc citu valstu pieredzes – ja vien pēkšņi nenotiks brīnums, mums Latvijā ar šo slimību būs jāsadzīvo ilgu laiku, jo tā tik vienkārši nemēdz pazust. Tā labi pārcieš salu, bojā iet tiešos saules staros, mirušo dzīvnieku kaulos vīruss saglabājas pat trīs mēnešus. Tiem, kas vēl netic sērgas esamībai, tomēr nāksies ar laiku atvērt acis un saprast – Āfrikas cūku mēris Latvijā ir ienācis un prom nemaz netaisās.

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. atkal ‘patiesais dabas draugs’ linda d. pūš miglu sabiedrībai acīs:

    1) ja salīdzina ar 2005. gadu, kad Latvijā bija uzskaitītas 47K mežacūkas (tagad 55K), 111K stirnas (tagad 130K), 28K brieži (tagad 53K), 14K aļņi (tagad 21K), 67K bebri (tagad 74K), tad toreiz tika nokostas 9 aitas, 5 kazas, 6 liellopi (nešķirojot – suņi vai vilki).

    Tātad barības vilkiem & lūšiem pietiekami – un viņi labāk medī savvaļas dzīvniekus nekā mājlopus.

    2) vilks ir pašregulējoša suga – jo vairāk šaus , jo vairāk būs pāru ar mazuļiem (kurus taču ‘vedot aitās lai medīt apmācītu!’). Starp citu, ko liekulīgā tusne linda d. klusē par klaiņojošo suņu apkošanu (kuri ir drauds aitu ganāmpulkiem)?

    3) Latvijā ir ~5 000 aitu ganāmpulki un vilku 30-40 nokostās aitas (pārējās ir suņu nokostas) skar tikai dažus ganāmpulkus – līdz ar to vilku uzbrukumi NAV realitāte vairumam aitkopju.

    4) vilks varēs pastāvēt un veikt ekoloģiskās funkcijas mežā tikai tad, ja ne centa zaudējumi nebūs nevienam aitkopim? par suņiem un aitām jādomā saimniekiem savlaicīgi – tas saucas ‘atbildība par saviem mājdzīvniekiem/lopiem’. Pašlaik pēc medību sezonas paliek 200-300 vilku, bet medību sezonai sākoties jūlija vidū ir ~ 500-600 (lai veiktu ekoloģiskās funkcijas mežā minimālais vilku skaits ir 700 visu cauru gadu)

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -2.2
Alūksne -7.6
Daugavpils -5.7
Saldus -2.7
Liepāja -1.8
Jelgava -3.6
Ventspils -1.8
Limbaži -5
Madona -5.7
Rēzekne -7.6
Draugiem Facebook Twitter Google+