Juris Lorencs: Sadzīvot ar vientulību 0
Kad pirmo reizi izdzirdēju ziņu par vientulības ministres (Minister of Loneliness) iecelšanu, šķita, ka ir darīšana vien ar savdabīgo angļu humoru. Tomēr ne, izrādās, ka pēc Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas rīkojuma viņas vadītās valdības sporta lietu ministre Treisija Krauča nu jau vairākas nedēļas nodarbojas arī ar vientulības pro-blemātiku. Kā liecinot pētījumi, no 65 miljoniem Lielbritānijas pilsoņu deviņi miljoni, tātad veseli 14%, jūtoties vientuļi. Aptuveni puse senioru, kas vecāki par 75 gadiem, dzīvojot vieni, daudzi mēnešiem ilgi neesot sarunājušies ne ar vienu cilvēku. Britu mediji ziņo par īstu “vientulības epidēmiju”, tās ietekme uz veselību esot līdzvērtīga piecpadsmit izsmēķētām cigaretēm dienā vai alkohola atkarībai.
Vēl neparastāka šī ziņa šķiet tāpēc, ka Lielbritānija patiesībā nav klasiska “veco ļaužu zeme”. Tās iedzīvotāju vidējais vecums ir tāds pats kā Latvijā – ap 40 gadiem. Tomēr Lielbritānija atšķirībā no Latvijas ir viena no visstraujāk augošajām Eiropas valstīm. Dzimstība krietni pārsniedz mirstību (824 000 pret 600 000 aizvadītā gada laikā), valstī katru gadu ierodas daudz imigrantu, pārsvarā jaunieši. Iebraucēju skaits pārsniedz izbraucējus vidēji par 250 000 gadā.
Var jau būt, ka mums ir darīšana ar specifisku angļu mentalitāti. Ierāvušies savā čaulā, cilvēki dzīvo katrs par sevi. Esmu runājis ar daudziem paziņām, kuri aizvadītajos gados atstājuši Latviju un pārcēlušies uz dzīvi Rietumeiropā. Bet vēl neesmu sastapis nevienu, kurš kaut reizi būtu ielūgts ciemos kādā angļu ģimenē. Īrijā, Vācijā – reti, bet tomēr, Anglijā – nekad. Drīzāk britu valdības uztraukums par lielo vientuļnieku skaitu valstī netieši liecina par divkopienu sabiedrību, kas pamazām veidojas Lielbritānijā. Daudzi imigranti nāk no tradicionālām Āzijas, Āfrikas un Karību salu sabiedrībām, kurās ciešas paaudžu saites joprojām ir pašsaprotama lieta. Grūti iedomāties, ka pakistāņu, arābu vai indiešu ģimenes varētu neinteresēties par saviem gados vecākajiem tuviniekiem, īpaši tad, ja tie dzīvo atsevišķi.
Vienatne vēl nav sinonīms vientulībai. Cilvēks var justies vientuļš pūlī, un arī vienatnē dzīvojošs seniors var būt uzmanīts un aprūpēts. Ar vientuļnieku fiziskajām vajadzībām nepieciešamības gadījumā daudzmaz tiek galā sociālie dienesti. Bet aprūpētājs aiziet, un cilvēks atkal paliek viens ar četrām sienām, televizoru un telefonu. Un vēl kāda modernās dzīves īpatnība – vientulība sociālajos tīklos. Simts draugu “feisbukā”, bet nav neviena, ar ko izrunāties. Nez kāpēc tieši no bagātās Vācijas visbiežāk pienāk ziņas par līķiem, kas atrasti pat vairākus gadus pēc cilvēka nāves. Valsts godprātīgi pārskaitījusi kontā pensiju, automātiskas datorsistēmas izrakstījušas rēķinus un veikušas to apmaksu, vien līdzcilvēkiem par šiem vientuļniekiem nav bijis ne mazākās daļas. Parasti aizgājēji tiek atklāti vien tad, kad kaimiņi sāk sūdzēties par īpatnēju smaku daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā. Diemžēl vismaz daži līdzīgi gadījumi bijuši arī pie mums Latvijā.
Latvijas īpatnība ir tā, ka liela daļa mūsu sabiedrības ar vienu kāju vēl dzīvo tradicionālajā pasaulē, ar otru – jau modernajā laikmetā. Lauki un mazpilsētas, kur cilvēki viens par otru ne tikai visu zināja, bet nepieciešamības gadījumā bija gatavi arī izpalīdzēt, pamazām iztukšojas. Jaunatne, kas dzīvo Īrijā, var kaut vai ik dienu zvanīt pa “skaipu”, bet darba pienākumu dēļ tai nav iespēju bieži atskriet uz Latviju. Tas nozīmē vien to, ka daudziem būs jāiemācās sadzīvot ar vientulību. Savdabīga prasme, kas nākotnē diemžēl būs aizvien vairāk pieprasīta.
