Saeima uzņēmusies darbu, kas būtu jāuzņemas Berlīnei un Maskavai 1
Ķeroties pie likumprojekta par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu un paredzot iespēju piešķirt pabalstus šā kara dalībniekiem, Saeima ir daļēji uzņēmusies darbu, kas būtu jāuzņemas Berlīnei un Maskavai. Rūpes par okupācijas varu prettiesiski mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem vienmēr ir apsveicamas.
Apšaubāmi un pat naivi ir uzskatīt, ka galvenais šķērslis sabiedrības saliedēšanā ir cilvēki, kas tika ierauti karā, kurā Latvija kā valsts nepiedalījās, bet bija to izraisījušo totalitāro režīmu upuris.
Runājot par atbildību, pirmām kārtām jāatceras jebkuras valsts atbildība par visiem tiem, kuri uzvilkuši vai kuriem lika uzvilkt šīs valsts armijas formu. Arī Eiropas demokrātijām, īpaši lielvalstīm, tas reizēm nozīmē atskatīšanos arī uz ļoti nepatīkamiem pagātnes notikumiem. Vēl tas nozīmē diezgan ievērojamus finanšu līdzekļus. Daudzos pagājušā gadsimta karos iesaistītajā Francijā bijušo karavīru aprūpi nodrošina Aizsardzības ministrijas paspārnē esoša īpaša apakšministrija, kas kopā ar citām iestādēm un organizācijām rīko arī atceres pasākumus. Jau šobrīd tiek domāts un visai asi diskutēts par Pirmā pasaules kara simt gadu atceri. Tā laika grandiozo kauju dalībnieku gan vairs nav, un arī Otrā pasaules kara karavīru un pretošanās kustības cīnītāju skaits neizbēgami sarūk, bet vēl jau ir nesenā vēsture, piemēram, Francijas kari Indoķīnā (1946 – 1954) un Alžīrijā (1954 – 1962). Šopavasar bijušajiem karavīriem atvēlētā gada piemaksa (pie izdienas vai vecuma pensijas) tika paaugstināta līdz 665 eiro, kas nešķiet diez kāda summa, bet jārēķina, ka tā aptver 1 338 000 personu. Turklāt ne vien Francijā, bet arī bijušajās kolonijās, kuru iedzīvotājus iesauca Francijas armijā. Atsevišķs stāsts būtu par to, kā nesenās pagātnes kari, īpaši Alžīrijas karš, iespaido Parīzes tagadējo politiku. Vienīgi jāpiebilst, ka valsts augstākās amatpersonas vairs nevairās saukt nepatīkamās lietas īstajos vārdos – koloniālismu par koloniālismu, okupāciju par okupāciju un noziegumus par noziegumiem.
Latvija nekad nevienu zemi nav iekarojusi vai kolonizējusi, bet tas neatbrīvo valsti no minētās atbildības par Latvijas karavīra formu uzvilkušajiem. Un gluži vēsturiskā secībā tad būtu jāsāk ar Latvijas armijas ģenerāļiem un virsniekiem, kuri gāja bojā gulagā vai čekistu rīkotajos slaktiņos.
Bet Latvija atšķirībā no Polijas nekādu starptautisku tiesisku izvērtējumu par to nav prasījusi. Latvija pēc neatkarības atgūšanas ir arī atbīdījusi otrajā plānā to, ko citas valstis mēdz izvirzīt pagātnes izvērtējuma priekšplānā – nacionālo pretošanās kustību. Lai gan vācu okupētajā Eiropā tikai ļoti retajai pagrīdes organizācijai bija tik plaši izvērsts demokrātisks skatījums kā Latvijas Centrālajai padomei, un vairākas šīs organizācijas idejas, tajā skaitā ideja par Baltijas valstu vienotību, nozīmības ziņā joprojām krietni pārspēj mūsdienu partiju šaurās domāšanas apvāršņus. Nacionālās bruņotās pretestības jeb mežabrāļu atceres pasākumi pārsvarā noris patālu no varas gaiteņiem un no preses uzmanības.
PSRS ideoloģija un vēstures interpretācija pie mums ir saglabājušās un tiek uzturētas, stāstot, ka Molotova–Ribentropa pakts nebija atbalsts nacistu režīmam, bet apstākļu spiesta nepieciešamība, savukārt vāciešu nelikumīgi mobilizētie leģionāri esot “nacisti”. Īstenībā gandrīz visiem (“SC” deputātus ieskaitot) šīs melīgās politiskās spēles zemteksti ir labi saprotami. Tikpat labi kā neiespējamība Latvijas neatkarības ideju saradot ar staļinisku pasaules redzējumu. Tajā Latvijas nacionālas valsts statusā vienkārši nav.
