Kultūra
Teātris un kino

Parādnieks jūtas vīlies savā bijušajā palīgā, kurš uzrakstījis lugu “Būt nacionālistam” 16


Skats no izrādes jeb, kā rakstīts pieteikumā, atmiņu monologa četriem aktieriem “Būt nacionālistam”, kas iestudēta “Dirty Deal Teatro”.
Skats no izrādes jeb, kā rakstīts pieteikumā, atmiņu monologa četriem aktieriem “Būt nacionālistam”, kas iestudēta “Dirty Deal Teatro”.
Foto – Aivars Ivbulis

“Es zinu, ka daudzi nacionālisti mani uzskatīs par nodevēju, to es nevaru ietekmēt…” šādi savas lugas “Būt nacionālistam” pieteikumā raksta tās autors Matīss Gricmanis. Režisora Valtera Sīļa uzvestā izrāde “Būt nacionālistam” ir jaunā dramaturga Gricmaņa ļoti personisks vēstījums par personības nobriešanu, sevis meklējumiem un apkārtējiem apstākļiem, kas šo procesu iespaido. Tādēļ arī galveno lomu spēlē dramaturgs pats, personīgi izstāstot savu stāstu, ko būtiskākajās ainās ilustrē aktieri Āris Matesovičs, Ance Strazda un Jānis Kronis.

Daudzējādā ziņā šī luga sasaucas ar Jāņa Joņeva “Jelgavu 94”, kas arī piedzīvojusi uzvedumu teātrī un drīzumā tiks ekranizēta. Joņevam izaugsmes ceļā kā vadlīnijas gan kalpoja smagās rokmūzikas subkultūra, bet Gricmanim šo lomu pilda nacionālistu kustības. Taču “Jelgavā 94” aprakstītie tēli piesardzīgi noslēpti aiz pseidonīmiem un iesaukām, tādēļ atpazīt viņus spēj vien citi vecie Jelgavas metālisti. Savukārt Gricmanis bez īpašas auklēšanās sauc vārdā gan konkrētus politiķus, gan nacionālistu organizācijas.

Pirms dramaturga studijām 10. un 11. Saeimas laikā Matīss Gricmanis strādājis arī par Saeimas deputāta Imanta Parādnieka palīgu, pirms tam darbojies Jāņa Sila vadītājā “Latviešu nacionālistu klubā” un apguvis tuvcīņu biedrībā “Tēvijas sargi”. Tādēļ šiem personāžiem atvēlēta lielākā uzmanība, bet pieminēti tiek arī citi nacionāļu politiķi. Dramaturgs savā vēstījumā ir bijis nesaudzīgs gan pret sevi, gan pret pārējiem tēliem, neslēpjot viņu vājības un dīvainības. Tomēr vienlaikus autors sev novilcis arī noteiktas sarkanās līnijas un atklāti atzīst, ka visu, ko viņš uzzinājis par šiem cilvēkiem, lugā neatklāj.

Vairākums manis aptaujāto Nacionālās apvienības (NA) politiķu gan sakās par izrādi neko nezinām un neesot to redzējuši. Dienā, kad es vēroju izrādi, skatītāju vidū sastapu kultūras ministri Daci Melbārdi (NA). Viņa izrādei esot sekojusi ar lielu interesi, bet neņemoties spriest, vai tā vērtējama kā autora nodevība pret bijušajiem darba devējiem: “Par to jāspriež galvenajiem personāžiem, kas zina šo stāstu. Izrādē mēs redzējām vienu versiju, man būtu interesanti uzzināt arī citu versiju. Tad es varētu izdarīt kādus secinājumus. Tomēr jāsaprot, ka tas ir teātris un vairāk vai mazāk – arī mākslas darbs. Šis ir žanrs, ko es pirmo reizi redzēju un zinu, ka spēlēt sevi ir ļoti grūti, tādēļ galvenajam varonim atklāt un izspēlēt savas izjūtas ir ļoti liels izaicinājums, bet viņš ar to tika galā un noturēja uzmanību.”

Deputāts Parādnieks izrādi nav noskatījies un neplāno to darīt, jo šaubās, “vai tur varēs gūt māksliniecisku baudījumu”. Taču viņš dzirdējis atstātus un neizpratnes pilnu jautājumus no partijas biedriem. “No tā varu secināt, ka izrādē ir dažādi izdomājumi, pārspīlējumi un vismaz vienā vietā – meli. Tur tiekot apgalvots, ka pēc Matīsa tēva nāves es viņam nevēlējos dot brīvdienu, bet liku apzvanīt bāriņtiesas. Ja tā tiešām apgalvots, tad tā nav taisnība! Es esmu prasīgs pret saviem darbiniekiem, bet arī cilvēciskās vērtības man nav svešas. Matīsam tika dots brīvs laiks gan mācību vajadzībām, gan ģimenes apstākļu dēļ. Tās ir svētas lietas,” stāstīja deputāts. Viņš arī neslēpj, ka jūtas vīlies savā bijušajā palīgā. “Jau mūsu kopīgā darba sākumā pamanīju, ka viņš īsti netiek galā ar saviem pienākumiem, cīnās ar kādām iekšējām un sadzīviskām problēmām. Likās perspektīvs cilvēks, tādēļ atbalstīju viņu, kā varēju. Šķita, ka attiecības ir sirsnīgas un balstītas abpusējā cieņā, biju pat uzaicināts uz viņa kāzām, gatavoju dāvanu.” Tagad deputāts savus palīgus izvēloties rūpīgāk un dod priekšroku jaunajām juristēm, kuras strādājot sistemātiskāk un kurām netraucējot “radošas izpausmes”.

Arī “Latviešu nacionālistu kluba” vadītājs Jānis Sils izrādi nav redzējis, bet bijis informēts, ka viņa kādreizējais audzēknis tādu rakstot: “Kopā ar mums viņš bija ļoti cītīgs un aktīvs kustības biedrs, bet studiju laikā, nonākot kosmopolītiskā vidē, ātri pārņēma citus tikumus.”

Izrādes skatītāju vidū sastapu deputāti Ilzi Viņķeli (“Vienotība”), kura gan uzskata, ka nacionāļiem nav iemesla apvainoties uz dramaturgu. “Izrāde ir par jauna cilvēka izaugšanu, bet politika šeit ir tikai tāds universāls fons. Parādnieka darba stils un problēmu uztvere gan šķita precīzi attēlota, bet tikpat labi šādi notikumi varēja risināties arī “Saskaņas”, “Vienotības” vai kādas citas partijas rindās. Autoram izdevies precīzi ilustrēt ne tikai savus pārdzīvojumus, bet arī to problēmu, ka Saeimas deputāti arī ir tikai cilvēki un daži no viņiem savu cilvēcisko vājību dēļ īsti netiek galā ar mandāta uzlikto atbildību.”

LA.lv