Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. jūnijs, 2013
Drukāt

Saeimas deputāti ieinteresēti saglabāt iespēju mest reklāmas iedzīvotāju pastkastēs

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Laikam naivi cerēt, ka politiķi labos Reklāmas likumu tā, lai liegtu piesārņot iedzīvotāju pastkastītes ar nepieprasītām reklāmām. No vienas puses, Saeimas Pieprasījumu komisijas deputāti izrādīja interesi par šo problēmu, februārī nosūtot Ekonomikas ministrijai (EM), kas atbildīga par reklāmu jautājumiem, priekšlikumus, kā panākt, lai iedzīvotāju pastkastes netiktu pārblīvētas.

 

Savukārt ministrija nesteidzas, piemēram, piedāvāt likuma grozījumus, kas ierobežotu reklāmu izplatītāju patvaļu.

Bet, no otras puses, izskatās, ka politiķiem apzināti nav patiesas intereses palīdzēt iedzīvotājiem šo problēmu atrisināt, jo viņiem ir izdevīgi, ka šī patvaļa saglabājas. Kā gan partijas tad izplatītu savus priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus? Nacionālās apvienības (NA) ģenerālsekretārs Aigars Lūsis, Saeimas deputāti Juris Viļums (Reformu partija) un Sergejs Dolgopolovs (“Saskaņas centrs”) uzskata, ka partiju priekšvēlēšanu materiālu ievietošana iedzīvotāju pastkastēs esot vienīgā iespēja piekļūt iedzīvotājiem vistuvāk, lai viņus informētu par deputātu kandidātiem un partijas nodomiem turpmākajā pilnvaru laikā.

Pirms iepriekšējām vēlēšanām Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) parūpējās, lai naudas tēriņiem par reklāmas materiālu sagatavošanu un izplatīšanu būtu uzlikts limits, bet pirms šīm vēlēšanām tas noņemts.

Tātad pastkastēs partijas var mest tik daudz materiālu, cik tām atļauj rocība, jo 2008. gada jūlijā Saeima izdarīja labojumus tiesiskajā regulējumā, nosakot, ka likumā minētie tēriņu limiti būs attiecināmi tikai uz aģitācijas materiālu izvietošanu publiskās vietās (pastkastes tādas nav. – M. L.), pasta pakalpojumiem, labdarības finansēšanu un sponsorēšanu. Bet, kā informēja KNAB, 2012. gada decembrī Saeima atkal grozīja Politisko partiju finansēšanas likumu, atceļot naudas tēriņu limitu arī pasta pakalpojumu izmantošanai. Kopš sākotnējo tēriņu limitu ieviešanas 2004. gadā KNAB joprojām uzskata, ka tiem jābūt attiecināmiem uz visiem ar vēlēšanu kampaņu saistītiem izdevumiem, arī uz reklāmas materiālu izgatavošanu un pasta pakalpojumu izmantošanu, lai mazinātu naudas lomu un nodrošinātu visām partijām vienlīdzīgas iespējas priekšvēlēšanu periodā.

Taču jāšaubās, vai, tuvojoties Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, politiķi būs ieinteresēti paplašināt tēriņu limitu.

 

Maksā tūkstošus

“Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis uzskata, ka nevarot nomērīt, vai partijām no pastkastēs iemestajiem materiāliem palielinās vēlētāju skaits. “Vienotība” pirms pašvaldību vēlēšanām pasta sūtījumos esot iztērējusi ap 30 tūkstošiem latu. Zaķis ir pārliecināts, ka kļūs arvien grūtāk cīnīties pret neadresētiem sūtījumiem, jo pasta tirgū ienāk arvien vairāk jaunu komersantu, ar kuriem reklāmu izplatītāji slēdz līgumus par reklāmu piegādi.

Deputāta Zaķa paņēmiens pret reklāmu materiālu mešanu viņa pastkastītē esot to netīrīt – tā ir pilna līdz augšai, un neviens vairs tur neko nevarot iebāzt.

NA individuāli vēlētājiem piegādāto pirmsvēlēšanu aģitācijas materiālu sagatavošana un izplatīšana esot izmaksājusi ap 10 000 latu. Bet partija “Saskaņa” (par “SC” kopumā aprēķini vēl nav veikti) pirmsvēlēšanu laikrakstu, biļetenu un citu aģitācijas materiālu drukāšanai iztērējusi 23 841 latu, bet izplatīšanai, kas veikta ar astoņu firmu palīdzību, – 2708 latus. A. Lūsis uzskata: ja ar likumu uzliktu tēriņu limitus šo materiālu drukāšanai un izplatīšanai, tad, visticamāk, vēlētāju aktivitāte kļūtu vēl zemāka.

 

Robinsonu sarakstu 
arī Latvijā

Arī Latvijas Tiešā mārketinga asociācijas vadītāja Fanija Šitca piekrīt, ka ne jau politiķi palīdzēs iedzīvotājiem tikt galā ar neadresētiem pasta sūtījumiem. Lai neveidotos konfliktsituācijas ar iedzīvotājiem, viņa iesaka veidot tā saukto Robinsonu sarakstu, kas veiksmīgi darbojas ne vienā vien Eiropas valstī. Tas ir reģistrs, kurā redzamas adreses un iedzīvotāji, kuri atteikušies no reklāmu materiālu saņemšanas. Ikvienam reklāmu devējam ir pienākums iesniegt reģistram adrešu sarakstu, kur tas piegādā savas reklāmas. Reģistrs šo sarakstu pārbauda un izņem ārā adreses, kurās cilvēki atsacījušies no reklāmu bukletiem. Ja reklāmu izplatītājs to neņem vērā, saņem administratīvo sodu.

Piemēram, Spānijā bija gadījums, kad šis sods sasniedza 15 tūkstošus eiro. F. Šitca iesaka šādu reģistru Latvijā veidot pēc publiskās un privātās partnerības principa, jo valstij trūkst naudas, lai samērā dārgo iespēju īstenotu no sava naudas maka.

Lai reģistrs kļūtu par valsts nozīmes datu bāzi, nepieciešams pieņemt tiesību aktu, kura izstrāde būtu vistiešākā EM kompetence. Tad ministrija varētu īstenot konkrētu uzdevumu, nevis tikai atrakstīties, ka tikšot organizētas diskusijas, ka vajagot pārliecināties, vai ir izmantoti visi jau šobrīd pieejamie līdzekļi… F. Šitca atzina, ka uzlīmes uz pastkastēm, kur norādīts, ka cilvēks nevēlas saņemt reklāmas, neesot efektīvas, turklāt tās nereti noplēšot.

F. Šitca pastāstīja, ka par problēmām, kas saistītas ar neadresētas reklāmas izplatīšanu Latvijā, informēta Eiropas Tiešā mārketinga federācija Briselē. Kopīgiem spēkiem tikšot meklēts risinājums – Latvijas un Briseles asociācijas ar konkrētiem priekšlikumiem vērsīsies EM.

Elektroniskajā vidē individuālās e-pastkastes tiek aizsargātas no nevēlamiem sūtījumiem, un Datu valsts inspekcijai ir tiesības sodīt reklāmu izplatītājus ar naudas sodiem, ja tie neievēro iedzīvotāju lūgumu nesūtīt reklāmas uz individuālajām pastkastēm internetā. Tas apliecina, ka no pastkastīšu piesārņošanas var tikt vaļā, ja vien ir politiskā griba to darīt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+