Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Saeimas gājputnu laiks 16

Foto – Edijs Pālens/LETA

Dabas parādībām ir savi priekšvēstneši. Pavasarim – pirmās sniegpulkstenītes, gājputnu atgriešanās. Līdzīgi ar Saeimas vēlēšanām. It kā esot novērots – ja daži Saeimas deputāti pēkšņi sākot sveicināt apsargus un apkopējas, tā esot droša zīme: vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Bet ir vēl kāda pazīme – intensīvāka kļūst deputātu “staigāšana”, “kažoka pārmešana”, “pārbēgšana”, “politiskie gājputni”, sauciet, kā gribat. Lai izklausītos daudzmaz korekti, medijos to mēdz dēvēt par “politiskās piederības maiņu”.

Nav izņēmums arī nākamās – 13. – Saeimas vēlēšanas, līdz kurām atlikuši vien desmit mēneši. Partiju “No sirds Latvijai” nupat atstājuši divi Saeimas deputāti – Silvija Šimfa un Arvīds Platpers, kuri neformāli pievienojušies Latvijas Reģionu apvienībai (oficiāli darīt to liedz Saeimas Kārtības rullis). Ko nu nevar noliegt – pieredze šajās lietās viņiem ir. Lūk, Silvijas Šimfas politiskā biogrāfija (partijas vai apvienības, kuru sarakstos saskaņā ar publiski pieejamu informāciju viņa kandidējusi Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās): Latvijas Tautas fronte, Kristīgo demokrātu savienība, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, partiju apvienība “Atbildība”, “Tautas kontrole”, Latvijas Zemnieku savienība, “No sirds Latvijai”. Tagad miers beidzot rasts Latvijas Reģionu apvienībā. Gandrīz tikpat raiba tā ir Arvīdam Platperam: “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Sociāldemokrātiskā partija, “Atbildība”, “Tautas kontrole”, “No sirds Latvijai” un visbeidzot Latvijas Reģionu apvienība.

Secinājums: vai nu šiem cilvēkiem nav savu savu politisko principu, vai arī Latvijas partiju programmas ir tik līdzīgas, ka pāreja no vienas otrā notiek pavisam nemanāmi, bez radikālas uzskatu maiņas. Ja nu vienīgi kādu mazliet pamoka sirdsapziņa par “nodotajiem” cīņu biedriem. Šoreiz izbrīnu rada fakts, ka staigātājiem durvis vērusi Reģionu apvienība. Negribas ticēt, ka tās rezervistu soliņš ir tik īss. Kā liecina jau pats šī politiskā spēka nosaukums, “jaunas asinis” tam vajadzētu meklēt nevis Saeimas solos, bet gan novados. Tur noteikti atrastos izglītoti, gudri, uzņēmīgi un godīgi cilvēki. Turklāt tādi, kuriem Reģionu apvienība ir pirmais un vienīgais politiskais spēks.

Iespējams, daļēji pie vainas šai “staigāšanai” ir Latvijas vēlēšanu kārtība – partiju listes, kas apvienotas ar “plusiņu un mīnusiņu” sistēmu. Kā liecina līdzšinējā pieredze, “gājputnu” stratēģija parasti ir šāda – ielavīties vienalga kādā sarakstā un tad jau ar individuālu (krustiņi un mīnusiņi!), nereti ar partijas vadību nesaskaņotu kampaņu mēģināt apiet mazāk aktīvus (varbūt vienkārši kautrīgākus) saraksta biedrus. Un vēl kāds apstāklis – jo kūtrāks ir “vidējais” vēlētājs, jo mazāk cilvēku piedalās vēlēšanās, jo lielākas ir “krustiņu” un “mīnusiņu” organizatoru izredzes. Jo uz vēlēšanām pirmām kārtām aiziet īpaši motivētie, tie, kuri gatavojas vilkt krustus un svītrot. Ja līdzīgi kā Lietuvā pusi mūsu parlamenta deputātu ievēlētu no partiju sarakstiem, bet pusi – viena mandāta apgabalos “pa tiešo”, tad “partiju staigātājiem” būtu mazāka iespēja iekļūt Saeimā. Pirmkārt, partijas daudz rūpīgāk izvēlētos kandidātus partiju listēm, jo šādi ievēlamo deputātu būtu vien piecdesmit. Otrkārt, zinot, ka vēlētājiem patiesībā nepatīk bieži “kažoka pārmetēji”, viena mandāta apgabalos šādi kandidāti netiktu virzīti, no partiju interešu viedokļa raugoties tas būtu pārāk riskanti.

Jaunākie partiju reitingi liecina, ka par Latvijas Reģionu apvienību patlaban gatavi balsot 2,4%, par “No sirds Latvijai” – 2,1% vēlētāju. Vismaz būs interesanti pavērot, vai divi “staigātāji” spēs būtiski ietekmēt šos skaitļus.

LA.lv