Kultūra
Māksla

Sāga ar nolemtības trilleri. Saruna ar mākslinieku Ivaru Drulli 16

Foto – Timurs Subhankulovs

“Alsupes”,”Vanagi”, “Kolaņģi”,”Mežasētas”, “Vecrūži”, “Lejas lēģeri”, “Kraukļi”,”Jaunbirza”… Cik skaisti skan! Tie ir izzūdošo māju, piļu un muižu vārdi. 15 kilometru rādiusā ap savu Vidzemes lauku māju Ivars Drulle reģistrējis aptuveni 350 pamestu ēku, fotografējis tās un atzīmējis kartē. Līdzās dokumentālai fiksācijai mākslinieks radījis objektus, kuru tēlaino struktūru veido atsevišķu pamesto māju silueti abstraktā telpā, ko saēd rūsa – kā laikmeta zobs, kas nograuzīs mūsu tradicionālo materiālo vērtību mantojumu. Kinētisku objektu “Latvija” kā nebeidzamā filmā veido slīdoša ainava, uz kuras fona nonstopā ceļo riteņbraucējs. Objekts kā samsaras ratā griež neizbēgamo Latvijas likteni.

“Izstāde burtiski satriec – redzam dabiskā nāvē mirstošu civilizāciju. Bez dabas katastrofām un Force majeure brūk simtiem reiz apdzīvotu vietu. Izstādes analītiskais segments – diapozitīvi un karte – biedē ar savu sausumu, turpretī posta metaforas, kas izvērstas lielizmēra objektos un sarežģītā skulpturāli gleznieciskā kinētikā, spīdzina ar izsmalcināto estētiku. Īsts nolemtības trilleris,” darbu raksturo mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.

Ivars Drulle par personālizstādi “Manai dzimtenei”, kas galerijā “Alma” apskatāma vēl līdz 20. janvārim, iekļauts Purvīša balvas fināla astotniekā līdz ar Arturu Bērziņu, Kristapu Epneru, Ati Jākobsonu, Voldemāru Johansonu, Maiju Kurševu, Andu Lāci un mākslinieku grupu – Krišu Salmani, Annu Salmani un Kristapu Pētersonu. Laureātu nosauks 17. februārī, atklājot visu astoņu kandidātu darbu izstādi restaurētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunizveidotajā Lielajā izstāžu zālē. Izstāde būs apskatāma līdz 9. aprīlim.

– Balvas žūrija neslēpa, ka šoreiz finālistu darbos dominē laikmetīgie mediji. Vai fotogrāfijai ir cerības uzvarēt?

Ivars Drulle: – Pēdējos gados fotogrāfija tiešām nav bijusi īpaši izvirzīta Purvīša balvai. Izskatās, šogad šādā aspektā finālā esmu vienīgais. Mazliet neparasti, jo neesmu īsts fotogrāfs. Esmu tēlnieks, bet šajā izstādē izmantoti visi iespējamie mediji – fotogrāfija, video, tēlniecība, kinētiskais objekts un glezniecība. Galvenais ir stāsts. Sākumā rodas ideja, tad meklēju medijus vēstījuma izpausmei.

– Kā radās ideja par brūkošo lauku ēku fotografēšanu?

– Esmu apsēsts riteņbraucējs. Braukājot ar velosipēdu pa savu novadu, redzēju te vienu, te otru pamestu māju, nākamajā gadā – kāda jau pazudusi, sabrukusi, citai iegāzies jumts… Žēl, ka tas viss netika iemūžināts. Sākumā man nebija mērķtiecīgi un disciplinēti virzīta projekta. Bildēju ēkas, pētīju novada vēsturi. Tā bija mana dienasgrāmata. Kad fotoattēlu sakrājās krietni pāri simtam, radās vīzija un doma, ka no tām varētu izveidoties kāds stāsts.

– Kāds ir jūsu paša lauku māju stāsts?

– Esmu dzimis rīdzinieks. Uz Rīgu atbrauca dzīvot mans vectēvs Otrā pasaules kara laikā. Bet līdz tam visi mani senči no tēva puses mituši Vidzemē “Dravniekos”, Gulbenes novada Druvienas pagasta Druvienā. Cik vien tālu esmu rakņājies dokumentos, ar Druļļu uzvārdu “Dravnieki” saistīti gandrīz divsimt gadu. Novadnieks ir Jānis Poruks, netālu kaimiņos – Poruka skola. Vienā no viņa darbiem – par Kukažiņu – pieminēti mani senči. Tikai stāstā figurē nevis Drullis, bet Rullis – visai negants saimnieks, kurš labticīgiem kristīgiem cilvēkiem uzrīdījis suņus un Kukažiņai nav devis maizi. Ej nu zini, kā bijis, bet jebkurā gadījumā Kukažiņas ceļš gājis gar mūsu mājām. Un izskatās, ka Poruks izmantojis kādu no maniem senčiem par prototipu. Padomju laikos “Dravniekos” mitinājās dažādi ar kolhozu saistīti cilvēki, arī gucuļi no Moldāvijas, kas kaplēja biešu vagas. Tagad “Dravniekos” esmu iekārtojis darbnīcu. Māja ir diezgan milzīga. Kad gribēju nomainīt logus, sarēķināju – vajag tuvu pie trīsdesmit.

– Ne vien mūzikas draugiem, bet daudziem zināma, piemēram, Mazā Mežotnes pils. Pērn, apbraukājot Latvijas pierobežas pagastus, sev atklāju restaurēto Ērberģes muižu, kur ēkas vienā pusē atrodas Mazzalves pamatskola, pa otro vadā tūristus. Ir arī vēl citas sapostas ēkas, pilis, muižas… Vai piekrītat “Arsenāla” vadītājas Elitas Ansones jūsu izstādes sakarā teiktajam, ka šis kultūras mantojums neatgriezeniski aizies bojā?

– Sliecos piekrist. Ir dažas restaurētas muižas un pilis, kas tiešām atdzimst, bet lielais vairākums neglābjami iet postā. Par atdzimušajām muižām zinām tādēļ, ka par tām raksta žurnālos, tur brauc televīzija, filmu seriāli uzņem savus sižetus. Bet daudzu simtu krūmos ieaugušos pussagruvušos mūrus vasarās neviens pat neredz. Tāpēc mans projekts ir tik ass un kaut kādu rētu uzšķērdošs. Ar nolūku braucu laikā, kad nav lapu, kad drupas atsegušās ziemas un pavasara kailumā. Kopā saliktas, tās rada sajūtu, ka liela, ilga civilizācija izmirst un pazūd nebūtībā. Vienīgais risinājums – pārdot pilis un muižas patriotiskiem privātīpašniekiem. Man turpat kaimiņos ir Rankas muiža ar Rankas pienotavu un Ķelmēnu maizi, kur pirms desmit gadiem gandrīz nekas nebija palicis pāri, bet nu lēnām parādās jumti, bruģē ceļus… Lai tikai valsts neliek sprunguļus.

– Vai jūsu fotogrāfijas nebūtu iedarbīgākas, kliedzošākas, nevis kā gaismas kastēs izlikti divreiztrīs centimetru diapozitīvi, kuros jāielūkojas, pieliekot aci pie palielināmā stikla, bet, teiksim, milzu bildēs Esplanādē vai kādā tirdzniecības centrā?

– Tieši pretēji. Skatoties caur palielināmo stiklu, nekas nenovērš uzmanību. Var ienirt zūdošajā pasaulē. Aci pret aci.

Galerijas nosaukums


– Citās valstīs arī esat redzējis šo centrtieci?

– Vairākus mēnešus esmu pavadījis Itālijas laukos, ilgāku laiku ceļojis pa Spāniju. Skats diezgan līdzīgs. Daudz pamestu māju attālos novados, sabrukušas saimniecības. Itālija un Spānija arī ir valstis ar ļoti zemu dzimstību, iespējams, pat mazāku nekā Latvijā. Vienai sievietei vidēji dzimst viens komats četri bērni, kas ir zem nācijas izdzīvošanas minimuma. Arī itāļi un spāņi iet mazumā. Kopējais cilvēku skaits noturas pārsvarā, tikai pateicoties bēdīgi slavenajiem iebraucējiem.

– Milzīgais migrācijas vilnis pēdējos pāris gados, miljonu pārvietošanās no Austrumiem, savā ziņā izspiežot mūs vēl vairāk uz Rietumiem… Nav biedējoši?

– Ir, jo nezinām, kā to uztvert un saprast. Starp citu, mana māsa izmitinājusi vienu Irākas kurdu ģimeni. Kad svinam svētkus radu lokā, virtuvē cilvēki no Irākas gatavo picu. Kad redzu, kā viņi cenšas mācīties latviešu valodu, kā gatavo ēst, uztveru bēgļus kā normālus līdzcilvēkus. Bet, protams, ieraugot televīzijā, ka kāds no miljona sastrādājis briesmu darbus, mati ceļas stāvus un negribu “viņus” redzēt šāviena attālumā. Bet tā ir masu mediju vara pār mums. Ja kāds no baltajiem “parastajiem, normālajiem” Eiropas cilvēkiem iztaisa slaktiņu, par to gan runā, taču pieņem kā neglābjamu dzīves parādību. Bet, ja no iebraukušajiem kāds otram pārgriež rīkli, tas ir Eiropas ziņu virsrakstos.

– Starpkaru Latvijas laikā dzīvot laukos un būt saimniecības īpašniekam taču skaitījās prestiži. Vai kādreiz atgriezīsimies pie šā dzīves modeļa?

– Atgriešanās jau notiek. Zinu vairākus cilvēkus, kuri iegādājušies vecās lauku mājas, restaurējuši un pavada tur brīvo laiku. Man arī kaimiņos viens rīdzinieks nopircis vecu mājiņu un izveidojis tur skaistu pirtiņu, kur kopā ar draugiem sagaida Jauno gadu. Taču vērojama krasa noslāņošanās. Ir ļoti turīgi ļaudis, braukā ar lepnām mašīnām, uzliek mājai dārgu jumtu un pagalmā ierok karoga mastu, kur lepni plīvo sarkanbaltsarkanais. Un ir ļoti trūcīgie, kuri iet uz veikalu un nopērk vienu cigareti. Man Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā ir audzēkņi, kuri brauc studēt uz ārzemēm, un ne mirkli nedomāju viņus atrunāt. Pasaulē veidojas savi sadarbības tīkli. Neredzu arī nekādu iespēju mākslīgi stimulēt atgriešanos ar nejēdzīgiem aicinājumiem un stulbām reklāmām. Jaunieši izmācīsies un atgriezīsies, ja ar muguras smadzenēm sajutīs tādu vēlmi. Kā jau teicu, pats esmu dzimis, audzis rīdzinieks, bet nevaru bez dzimtās vietas laukos. Man vajag plašumu, dzērvju kliedzienu, miglu vālus, melnas debesis spožām zvaigznēm, nevis pilsētas dūmaku. Es arī esmu viens no tiem modernajiem pilsētniekiem, kurš var strādāt un dzīvot laukos. Lielais mīnuss ir konkurētspējīgas izglītības trūkums bērniem.

– Izstādē videoprojekcijā kā gleznā atklājas ārkārtīgi skaists saullēkts virs mūriem.

– Vienā no “Dravnieku” saimniecības ēkām – plēsto laukakmeņu kūtī divdesmit govīm – pirms četriem gadiem ziemas sniega sega sabrucināja jumtu. Man, protams, traģēdija – esmu pazaudējis vienu ēku. Taču, tā kā govis turēt netaisos, jaunu jumtu neliku, izveidoju perfektu mūra taisnstūri ar dārzu viducī, kur ar mammas palīdzību iestādīju divsimt dālijas, un virs mūriem uzliku kameru, kas ik rītu filmē saullēktu virs drupām…

– Vai dialogs starp izstādē redzamo un tās nosaukumu “Manai dzimtenei” uztverams ar smaidu?

– Dziesma “Manai dzimtenei” ir iekodēta manā identitātē, bet vienlaikus īsti nopietni to nevaru uztvert, jo pārāk daudz spēlēta, arī padomju laikos, pārmocīta, pārāk klišejiska pretstatā Mārtiņa Brauna dziesmai “Saule, Pērkons, Daugava”, ko varu klausīties kaut tūkstošiem reižu, vienmēr uztverot dziļi, nopietni un personiski. Veidojot izstādi, radās pilnīgi nopietna vēlme no sirds dziļumiem to veltīt savai dzimtenei. Taču neviens nespēj pilnīgi normāli lietot jēdzienu “manai dzimtenei”, lai tas netiktu saistīts ar Paulu un Peteru, kuri šo vārdu savienojumu privatizējuši. Taču beigās nodomāju – Dievs ar viņiem, tomēr likšu izstādei šādu nosaukumu, jo domāju par savu zemi un šo projektu veidoju kā liecību manā dzimtenē notiekošajam.

Saistītie raksti

– Ko jūs iesāktu ar mecenāta Jāņa Zuzāna Purvīša balvai piešķirtajiem gandrīz 30 000 eiro, ja kļūtu par balvas laureātu? Tikai neatrunājieties ar ādu, ko nevar dalīt, kamēr lācis vēl mežā…

– Mazliet pilnveidotu darbnīcu “Dravniekos”, lai mākslas darbus veidotu vērienīgākus, labākus, varbūt sarežģītākus…

– Arī šī izstāde gana sarežģīta – kaut vai kinētiskais objekts “Latvija” ar ceļojošo, mazo riteņbraucēju…

– Vēlējos izveidot simbolu vidējam lauku latvietim. Viens no raksturīgākajiem tēliem ir pusmūža vīruks ar velosipēdu. Vasarā brauc uz mežu lasīt ogas, veikalā nodod, paņem savu aliņu un dodas kaut kur pasēdēt. Laimējās, ka neķēros pie riteņbraucēja pats, bet uzzīmēju un aiznesu laimīgi satiktiem vīriem no firmas SIA “Fiberglass”, kas būvē sporta ragaviņas mūsu kamaniņu braucējiem. Trīs meistari strādāja mēnesi. Kad redzēju, cik kinētiskais objekts grūti uzstādāms, regulējams un darbināms, aptvēru, ka pats ko tādu nebūtu dabūjis gatavu.

LA.lv