Šai valstij nekas nav bezmaksas 1
Latvijas iedzīvotājiem vēl nezināmā gaišzilā nākotnē par sabiedrisko mediju ruporu izmantošanu būšot jāmaksā 50 santīmi vai latiņš mēnesī. Tā ir mūsu fantastiskā iespēja zelta zivtiņas piedāvājums, no kura nemēdz atteikties: skatīties Latvijas TV un klausīties Latvijas radio par superzemu cenu un komplektā “divi vienā”.
Summa nav liela, līdzvērtīga ceļakājai vai zilumzālēm, gadā salasīsies seši līdz divpadsmit lati no maka, pardon, katra no 888 tūkstošiem mājsaimniecību maksās nodoklīti. Publika ziņu uztvērusi bez liekiem asumiem, esam saraduši ar regulāru otrreizēju aplikšanu ar nodokļiem, jo pēc pirmās ievākšanas valsts budžets joprojām izskatās tāds kā čokurā sarāvies, tāds kā iekritušām ribām, tāds kā žurku apgrauzts. Vai nu pats sperot kāju pār ārstniecības iestādes slieksni, vai tiekot iestiepts uz nestuvēm, bet vienādi kā metronoms iedarbojas un sāk tikšķēt skaitītājs. Ar vecāku līdzmaksājumu cauru mācību gadu piedalāmies Satversmē paredzētās bezmaksas izglītības nodrošināšanā mūsu bērniem. Daudzas valsts un pašvaldību iestādes ir tik noplukušas trūkumcietējas, ka Latvijas iedzīvotāji nekad neatsaka samaksāt latu par blanku vai kvīti, kas nepieciešama pakalpojuma saņemšanai šais servisorganizācijās, lai tikai tās neizlaistu garu un neizpūstu pēdējo dvašu. Kaut kāds preiskurants tiek piemērots partiju uzturēšanai no nodokļu maksātāju naudas, nāksies bišķiņ atvērt makus, lai eiro ieviestu raiti un kā pa diegu – Latvijas pilsoņi nav tik naivi, lai nesaprastu, ka šai valstī nekas nav bezmaksas. Kāpēc gan televīzija vēl ir kā baltais zvirbulis – skaitās, ka par brīvu?
Daži iebildīs – es nemaz neuztveru LTV, nemaz neskatos šo kanālu, es pa latviski ņe bum-bum. Šo riska grupu atspēkos ar zināmo parunu, ka nodokļi ir tikpat neizbēgami un neatvairāmi kā nāve.
Lai viņus nomierina arī fakts, ka vienīgie, kuri varētu izvairīties no darīšanām ar valsti, ir Latvijas ziemeļos klejojošie briežkopji, kuri nav ieskaitīti mājsaimniecību sarakstā, kuriem nav televizora un elektrības staba, jo pārējiem, visticamāk, summiņu lata apmērā ik mēnesi pieskaitīs energorēķinā. Atgriezīsimies pie apzinīgo 888 tūkstošu – filantropu loka, kuri to vien dara kā ņem un maksā ragā. Viņi teiks – tautu studijā! Ja jau maksājam Zaķusalai un Doma laukumam, tad zināmā mērā pamodinām sevī privātīpašnieciskas tieksmes uz pieaugušu personīgo atbildību. Lai šīs raidorganizācijas tiktu sakārtotas un celtos kvalitātē. Arī līdz šim ar televizoru bija draudzīgas, ģimeniskas attiecības, un šie mediji saucās SABIEDRISKIE, tātad gandrīz vai sabiedrībai piederošie radio un TV, tomēr aiz kautrības un kā jau rēķinu nesamaksājuši – skatītāji kavējās apsaimniekot savu nekustamo mantu. Taču turpmākie ieguvumi pēc līdzmaksājuma izdarīšanas tālu pārsniegs ikgadējo nieka ieguldījumu. 1. Televizori kļūs lētāki. 2. Ikviena mājsaimniecība reizi gadā saņems 5 min raidlaika, ko izmantot pēc savas patikšanas. 3. LTV strādās līdz pēdējam skatītājam. 4. Hokejs būs atkal redzams. 5. Jaunās paaudzes pultis būs līdzīgas Aladina burvju lampai – jūs paķimerējaties, kaut ko paskrūvējat, un izlien džins, skatieties, ko vēlaties. Programmā būs gan šlāgermūzikas 24 h festivāls, gan nebeidzamā stāsta seriāls, gan “Ezera sonātes” smeldzes filmas, gan kā šampanietis dzirkstošas operetes. Starpbrīžos un pīppauzēs – jaunumi no veļas pulveru un šķidro ziepju pasaules, praktiskas pamācības Persijas kaķaudzēšanā. Lai latiņš ripo!
