Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
11. marts, 2012
Drukāt

Saimes mājturības skola

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Mūsdienās kāzu, bēru, lielu jubileju un citu svarīgu notikumu mielastus cilvēki lielākoties rīko ārpus mājas, uzticot kafejnīcu un viesu namu komandām. Līdz ar to lēnām izbalo atmiņas par godu saimniecēm, bez kurām – sevišķi laukos un mazpilsētās – vēl nesen neiztika ģimeniskās svinībās.

 

Viņu pieredze ir vērtīga nākotnes paaudzēm – secināts Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centrā, tās saglabāšanas vārdā aizpērnajā Tradicionālo prasmju programmā iekļaujot Daugavpils novada Vaboli: tur vēl mīt rosīgas godu mielastu saimnieces, arī Anna Rubine, kuru pagājušā gada nogalē apmeklējām. Arī turpmāk reizi mēnesī stāstīsim par šiem izcilajām prasmēm apveltītajiem ļaudīm un viņu pieredzi.

 

Pirms nokļūt Sarkaņos, kur mājvietu blakus dzelzceļam iekopusi Annas Rubines ģimene, jāizbrauc cauri Lielajām Kļockām. Lai gan latgaliskās kļockas ir literārajā izteiksmē pazīstamās klimpas, vietvārda izcelsmei ar kulināriju nav sakara. Tālā pagātnē šajā pusē valdījušie poļu grāfi Plāteri-Zībergi bija iecienījuši medības Vaboles paugurainē, un, ratiem bezceļa uzkalnos zvārojoties, kādam (visticamāk, no vietējiem nākušam kučierim) izsprucis salīdzinājums: braucam kā pa kļockām. Tā arī nokristīja vēlāk šeit izaugušo ciemu, kura liktenis un robežu vilkšana atspoguļo vairākus vēstures posmus.

Bet katrai ģimenei ir savi dzīves nogriežņi, kuru apcirkņos glabājas gan atmiņas, gan ieradumi un apzināti koptās tradīcijas.

 

Par cepumiem runājot, – Latgales godos tiem vēl nesen bijusi īpaša vieta. Tos sāka gatavot jau trīs dienas pirms paredzētā mielasta. Kāzām un jubilejām no gaisīgākas mīklas, bērēm galvenokārt eļļā vārītus žagariņus.

 

– Ievērojam un svinam pilnīgi visas savējo vārda un dzimšanas dienas, – saka Anna Rubine. – Tā kā pašam tuvākajam lokam piederīgi sanāk deviņi – mēs ar vīru, dēla ģimenes četri un meitas trijotne –, dažu mēnesi jāsumina pat vairāki gaviļnieki. Mājas kārtībā saklāts goda galds īpašus izdevumus neprasa: ar sirsnības aizdaru ļoti garšīgs pat vienkāršs kartupelis.

Laiks, kad klājusi mielastu pussimtam un savureiz pat lielākam pulkam, gan piederot pagātnei. Visaugstāko vilni mājas svinības šajā pusē piedzīvoja septiņdesmitajos gados un strēķīti pēc tam. Arī tad, ja saietam izvēlējās vietējā tautas nama zāli, ēdiens tapa no goda rīkotāju gādātajiem produktiem un galvenā “tehniskā iekārta” bija parasta malkas plīts. To vajadzēja mācēt pareizi kurināt, lai izdotos gan cepeši, gan smalkās tortes. 
GoduSaimn2-ak3

– Bez mikseriem, blenderiem un citām mūsdienu virtuves lietām, – apstiprina Annas kundze. – Putojām ar slotiņām, kulšanai izmantojām koka mentītes, tāpat malšana un kapāšana bija tikai roku darbs. Kā vasaras godos iztika bez aukstumskapjiem un saldētavām?… Jēra liemeni apkaisīja ar sāli, savīstīja nātrēs un ielaida akā – ļoti labi turējās svaigs. Atveda tolaik krejotavās piena dzesēšanai izmantoto ledu, pagrabā vai pirtī sabēra lielās vannās, likām tur pastētes un galertus. Nekas man nekad, paldies Dievam, nesabojājās. Protams, jāzina dažas gudrības. Piemēram, sīpols gan uzlabo pastētes garšu, bet pievienojams tikai tūlītējai lietošanai – līdz nākamajam rītam tāds ēdiens saskābs.

Pašas tēvs, kuram patika rosīties pie plīts, iesālītu cūkas karbonādi turējis taukos. Glabājusies bez vainas, taču ieguvusi sūru piegaršu. Bet arī savs labums – lielu gabalu neapēdīsi…

– Godos esmu bijusi arī galvenās saimnieces palīdze. Tad acis turēju vaļā un aizguvu pieredzi. Viena un tā paša ēdiena gatavošanas paņēmieni var nedaudz atšķirties, bet svarīgi, lai viss izkārtojas tā, ka nebūtu zudumu. Teiksim, pēc gaļas rulešu vārīšanas palikušais buljons vienmēr izmantojams pastētēm un kāpostu sautēšanai, bet zivi ieteicams cept vispār bez garšvielām – tās vēlāk pievienojot, iegūsim vairākas nedaudz atšķirīgas maltītes. Ir gadījies, ka cepumu mīkla sanākusi pārāk trekna un drūp, tad glābt palīdz dažas karotes rūgušpiena.

Par cepumiem runājot, – Latgales godos tiem vēl nesen bijusi īpaša vieta. Tos sāka gatavot jau trīs dienas pirms paredzētā mielasta. Kāzām un jubilejām no gaisīgākas mīklas, bērēm galvenokārt eļļā vārītus žagariņus. Ko lūgtie viesi neapēda, namamāte ietina ciemakukulim, tam noderēja arī siers. Ja svinību telpas šauras, bet ciemiņu daudz, mieloja vairākos paņēmienos jeb aizgaldēs. Virtuvē tad bija ko turēt – karstums, steiga, pēc tam smeldza visas maliņas un kājās tikšķēja pulkstenīši!…

Godu saimnieces atmiņās Annai Rubinei patīk uzšķirt ar puišu izvadīšanu dienestā saistītās lappuses. Tad pie galda vienmēr pulcējās daudz jauniešu, un, lai gan tikumi turējās stingrāki, mīlestība taustāmi pludoja un aizkustinoši staroja. Bet, prātā palikušos svinību piedzīvojumus apcerot, pirmajā vietā savu kāzu notikums: – Dažiem puišiem nākamajā rītā šķita par maz joku un izdarību – ielīda pirtī un nojauca krāsni. Par to mans tēvs bija tik dusmīgs, ne izstāstīt!…

Nu virtuves gudrības pārņem vedekla Aļona, arī mazmeita Žanete labprāt piedalās. Patiesībā tā ir vienas ģimenes mājturības skola, kur apgūst prasmi ne tikai sarūpēt garšīgas maltītes, bet arī diemžēl ne pašā labvēlīgākajā ekonomiskajā vidē uzturēt dzīves prieku un sparu, nesmādējot nevienu darbiņu. Vietējais pastāsts

Pagātnē Latgales godos dažviet par labas uzvedības piemēru uzskatīja neatsaukšanos pirmajai lūgšanai pie galda: sak, paldies, gan jau, – tāpēc aicinājumu vajadzēja atkārtot vēl reizes divas. Savukārt ciemiņš, pirms lika kaut ko uz šķīvja, rūpīgi nopētīja visu klājumu: mājās palikušie gaidīja smalku cienasta raksturojumu. Kad viena no viesībām atgriezusies sirmmāmiņa bijusi stipri nerunīga, sākuši tincināt: “Nu, kai tī – beja gona i āst, i dzērt?” “Vysa beja gona, tikai lyugšonas pītryuka,” sacījusi večiņa. Izrādās, nesagaidījusi trešo aicinājumu un nepamielota.

 

GoduSaimn3

No vabolietes Annas Rubines virtuves gudrībām

· Savai garšai vēlamā proporcijā sasmalcinātus burkānus, ķiplokus, diļļu un pētersīļu lakstus sajauc ar sāli, iepilda burciņās, uzlej eļļu un noliek vēsumā. Maisījums lieliski glabājas, un pat viena ēdamkarote šādu dārzeņu tik brīnišķīgi atdzīvina parastu kartupeļu biezeni, ka tas kļūst pat par bērnu pieprasītu ēdienu.

· Ja nav pie rokas veikalā pirktu pārtikas krāsu, dažas var iegūt mājas kārtībā. Sarkano un oranžo toni dabū no galda biešu un burkānu sulas, bet spirgti zaļa rodas, mazā ūdens daudzumā izmērcējot saberztas bērzu pirtsslotas lapiņas.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+