Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. janvāris, 2013
Drukāt

Saimnieka bēru dienā nodeg māja un mirst kaimiņš

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Kopš traģiskajiem pērnā decembra notikumiem Dunalkas pagasta Rāvā aizritējušas vairākas nedēļas. Māju vietā tagad slejas melnas krāsmatas, ko daļēji apslēpusi baltā sniega sega. Dzidra Kurčevska, atceroties pārdzīvoto, nespēj valdīt asaras. 30. decembris viņas dzīvē tagad iezīmēts tumšā krāsā. 


 

Ugunsnelaimē izdzīvo zelta zivtiņas

Todien pēdējā gaitā no “Putniņu” mājām izvadīts saimnieks Jānis Kurčevskis. No mājām, kur nodzīvoti mūža 40 gadi. “Vakarpusē atgriezāmies no Aizputes, kur tika rīkots bēru mielasts. Vēl mirkli kopā ar bērniem, mazbērniem pasēdējām, pārrunājām dzīvi, notikumus. Jaunie gribēja, lai dodos viņiem līdzi, bet atteicos. Pārģērbos naktsguļai un ieslēdzu televizoru. Pulksten astoņos pēkšņi pazuda elektrība un izdzirdēju laukā tādus kā šāvienus.

Vienā naktskreklā izskrēju laukā – jā, šīferis jumta otrā pusē jau gāja pa gaisu. Tumsa, rokas trīc, uztraukums, nevarēju mobilajā uzspiest vajadzīgos ciparus.

Kājas basas, pati drebu kā drudzī. Metos mājā, glābu, nesu laukā visu, ko spēju pacelt. Atsteidzās kaimiņi, sazvanīja bērnus, mazbērnus. Bet vējiņš pūta, un māja no koka, tikai ārsienas apšūtas ar ķieģeļiem, liesmas nebija apturamas.”

Kamēr atbrauca ugunsdzēsēji, kaimiņi iznesa televizorus, dīvānu, kaut ko no dokumentiem, papīriem, bet steigā daudz kas izkrita, sadega. Nākamajā dienā kopā ar bērniem no apdegušajiem, salietajiem skapjiem izņēma drēbes, tiesa, slapjas, dūmos sasmakušas, bet izmazgātas būs lietojamas. Tāpat fotoalbumi pažāvēti un saglābti, galvenais – arī vīra fotogrāfijas no viņa 70. dzimšanas dienas. “Tās man ir visur, kur tagad apmetos kaut uz pāris dienām. Kur aizbraucu, viņš man jau priekšā,” asarām ritot, teic Dz. Kurčevska.

Bet visapbrīnojamākais, ka gan ugunsgrēku, gan vēso nakti tikpat kā zem klajas debess pārdzīvojušas akvārija zivtiņas. Domājuši, visas būs nosalušas, bet nē – dzīvas! Tās mazmeita Līga ar savu draugu uzdāvināja vectēvam viņa pēdējā dzimšanas dienā rudenī, kad apritēja 74. Tagad akvārija radības priecē Dzidras kundzi. Vīrs varējis stundām ilgi vērot zelta zivtiņas, bet īpaši iemīļots bijis pelēkais samiņš, liels draiskulis, kas kaitinājis pārējos akvārija iemītniekus.

Dzidra un Jānis kopā nodzīvojuši 50 gadus, Jaungadā būtu svinējuši zelta kāzas. Pirms 40 gadiem no kolhoza nopirka “Putniņus”, saimniekojuši. Pēdējā laikā turējuši desmit govis, bet vīrs slimības dēļ zaudējis spēkus, tāpēc lopiņi pērnvasar likvidēti. “Varbūt labi, ka vīrs ugunsnelaimi nepieredzēja, viņa slimā sirds to nebūtu izturējusi.”

 

Kaimiņš 
negaidot saļimis

Durbes novada domes priekšsēdētājs Andrejs Radzevičs atzīst, ka tik traģiski notikumu pavērsieni vienā dienā ne novadā, ne pagastā neesot piedzīvoti. Saimnieka bēru dienā nodeg māja, turklāt ugunsgrēka laikā mirst palīgā atsteidzies kaimiņš. A. Radzevičs: “Tovakar, pamanījis uguns atblāzmu tumšajās debesīs (dzīvoju šajā pusē, tikai tālāk), steidzos uz notikuma vietu. Kad piebraucu, uguns jau plosījās pilnā spēkā. Bija pagājušas septiņas minūtes, kopš piezvanīju ugunsdzēsējiem, bet pagāja vēl kāds laiciņš, kamēr viņi ieradās.”

Domes priekšsēdētājs atceras, ka cilvēku esot bijis daudz, kopā ar vienu no kaimiņu vīriem stāvējuši un runājušies. Pēkšņi vīrs blakus saļimis. “Apsēdinājām viņu krēslā, momentā saucām ātros. Bet nekā. Mediķi atbrauca un konstatēja nāvi,” saka priekšsēdētājs.

Dzidras kundze kaimiņu tonakt neesot manījusi. Kāda sieviete viņu ievīstījusi segās, ar varu nosēdinājusi dīvānā un nav ļāvusi vairs basām kājām, naktskreklā nekur skriet.

Novada domes ārkārtas sēdē mājas atjaunošanai piešķirts pusotrs tūkstotis latu. Sociālajam dienestam uzdots vērsties pēc atbalsta arī labdarības organizācijā Ziedot.lv. Kopīgiem spēkiem sagādātie finanšu līdzekļi varētu būt pamats, lai rudenī namiņš būtu zem jumta. “Gados vecākiem lauku cilvēkiem dzimtās mājas ir ļoti svarīgas. Nesen turpat Rāvā sveicām kādu kundzi 95 gadu jubilejā. Viņa pārcēlusies šurp no Liepājas. Gribot mūža nogali sagaidīt savās mājās. Arī mana vecāmamma ļoti mīlēja savu dzimto vietu. Turēšanās pie savas zemes – tas latviešiem raksturīgi,” norāda domes priekšsēdētājs.

 

Kaut nelielu, bet savu

A. Radzevičs gandarīts stāsta par iedzīvotāju atsaucību. Cilvēki zvana, vēlas palīdzēt, ziedot kādas mantas. Arī Dzidras kundze apbrīno apkārtējo līdzjūtību. Kaimiņi nāk apciemot, zvana, sūta uzmundrinošas īsziņas, sauc līdzi pastaigāties, lai nesēžot viena savā istabā. Draudzene Agrita no Dunalkas piedāvā māju, tā stāvot tukša. Arī bērni un mazbērni aicina – nāc dzīvot pie mums. Pašlaik omīte mitinās Rāvā pie jaunākās meitas, tad kādas dienas padzīvo pie otras meitas Vecpilī, pie mazbērniem Dunalkā. “Bet tas nav mans, te tomēr 40 gadi nodzīvoti, gribu atpakaļ, protams, ja būs līdzcilvēku atbalsts, citas cerības man nav,” uzsver Dzidras kundze.

Šobrīd krāsmatas vēl nedrīkstot novākt. Zaudējumus uzskaita apdrošinātāji. “Īpašums arvien apdrošināts, tas bijis kā likums. Atlīdzība visa līdz pēdējam santīmam tiks ieguldīta jaunās ēkas celtniecībai. Dzidras kundze ir pieticīga – tik liela māja kā iepriekš nav vajadzīga. Tik vien, kur pašai palikt, arī bērniem un mazbērniem, kad atbrauks ciemos.

Uz vecās ēkas pamatiem varētu uzcelt mazu namiņu ar divām, lielākais, trim istabiņām, ar tualeti un vannas istabu. Tā bijis arī nodegušajā mājā. Gadu gaitā vecā māja remontēta, uzlabota, ielikti pakešu logi, ieklāts silts grīdas segums.

Blakus krāsmatām savus varenos zarus slej milzu ozols, bet blakus dārzā ap ābelēm stirnas sabradājušas sniegu. Tās nākot te baroties – rudenī ar ozolzīlēm, bet tagad lasa no ābeļzariem sasalušos ābolus. “Nemaz nebaidās, pieradušas,” saka Dzidras kundze.

 

Viedokļi

Evija Gunika, Dz. Kurčevskas mazmeita: “Mana omīte nostrādājusi garu darba mūžu, bet vecumdienās, kad varētu atpūsties, izbaudīt sava darba augļus, patiesībā palikusi tukšā. Par to man sāp sirds. Lūdzu, kuriem ir tāda iespēja, ziedot finansiāli vai palīdzēt ar celtniecības materiāliem. Mēs, pieci mazbērni, darīsim visu, kas mūsu spēkos, gan ieguldot naudu, gan savu darbu, lai piepildītu mūsu omes sapni par jaunu mājiņu.”

 

Zeltīte Kaviere, kuru pirms gada piemeklēja tāda pati nelaime, dalās savā pieredzē: “Šā gada laikā, pateicoties atsaucīgiem līdzcilvēkiem, uz vecajiem pamatiem esam uzbūvējuši jaunu māju. Tiesa, vēl jāveic iekšdarbi, bet māja ir ļoti skaista. Savus brīnišķīgos celtniekus pieteicu “Latvijas lepnumam”, pirmām kārtām, lai pateiktu viņiem un visai Latvijai paldies. Tomēr tik daudz labu cilvēku ir visapkārt! Galvenais ir nenolaist rokas. Dievs vienmēr palīdz. Ja jums ir mērķis, ja tas nāk no skaidras, tīras sirds, tad visi sadodas rokās. Arī pašiem atklājas vēl neapjaustas iespējas, un notiek, kā sirds vēlas.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+